Istmijas spēles
Istmijas spēles (sengr. Ίσθμια) bija viens no četriem antīkajiem visgrieķijas agoniem. Sengrieķu spēles par godu Poseidonam Korintas zemesšaurumā (Istmijā) tika rīkotas ik katrus divus gadus, domājams, katras olimpiādes otrajā un ceturtajā pavasarī.
Mīti to izcelsmi attiecina uz aizvēsturiskiem laikiem, un par agona izcelsmi uzskata pašu Poseidonu. Saskaņā ar vienu no mītiem, Sīzifs, apglabājot jūrā noslīkušo Melikertu, dibināja Istmijas spēles piemiņai par noslīkušo. Cits mīts spēļu dibināšanu piedēvē Tēzejam pēc Skirona un Sinisa nonāvēšanas. Vēsturiski tās, domājams, radās vai vismaz ieguva savu visgrieķisko nozīmi tikai pēc Kipselīdu tirānijas gāšanas (ap 582. gadu pr.Kr.)
Šo agonu pārraudzīja korintieši, taču goda pārstāvniecība tajā bija atēniešiem, par godu viņu varonim Tēzejam. Savukārt elīdiešiem dalība spēlēs tika liegta. Spēļu norise, kā visos citos agonos, sākās ar svētā pamiera pasludināšanu.
Sacensības notika atlētikā, jāšanā, poēzijā un mūzikā. Par to, ka Istmijas spēļu sastāvdaļa bija arī sacensības mūzikā, liecina sengrieķu dzejnieks Halkīdas Euforions, kura darbs "Par Istmijas spēlēm" ir saglabājies vēlākos Afineja atstāstījumos.
Spēles, domājams, ilga vairākas dienas. Uzvarētājs saņēma palmas zaru un vainagu, kas arhaiskajā laikā tika vīts no priežu zariem, bet klasiskajā laikā no selerijām.
Istmijas spēļu laikā romiešu pulkvedis Kvinkcijs Flaminīns publiski paziņoja par Maķedonijas hegemonijas beigām. Šo notikumu savā darbā atspoguļoja angļu karikatūrists un ilustrators Džons Ličs.
Kopā ar citām antīkajām spēlēm šīs spēles 4. gadsimtā imperators Teodosijs I aizliedza kā pagāniskas.