Konsulāts (Francija)

Konsulāts ir apzīmējums Francijas Pirmās republikas pastāvēšanas pēdējam posmam no 1799. gada 9. novembra līdz 1804. gada 18. maijam, kad Pirmo konsulu Napoleonu Bonapartu pasludināja par imperatoru. Izpildvara atradās Napoleona vadītā konsulāta rokās un tika izveidota centralizēta un autoritāra varas sistēma.

VIII gada konstitūcija

Napoleons 1803. gadā

Angļu karikatūra par Amjēnas mieru "Pirmais skūpsts 10 gadu laikā"

ASV pārdotā Luiziānas teritorija

Konsulāts izveidojās pēc 18. brumēra (9. novembra) valsts apvērsuma, kura laikā Napoleons likvidēja līdz tam pastāvējušo parlamentu un izpildvaru — Direktoriju, daži no kuras locekļiem bija organizējuši šo apvērsumu, uzskatot, ka spēs kontrolēt jauno ģenerāli Napoleonu savās interesēs. Konsulāts ātri pārvērtās par Napoleona diktatūru, jaunajam valsts vadītājam strauji cenšoties izveidot centralizētas valsts iekārtu, kas nostabilizētu Franču revolūcijas satricināto valsti.

Pagaidu konsulāts

Uzreiz pēc apvērsuma izveidojās pagaidu konsulāts, kas pastāvēja līdz 24. decembrim. Konsulātā ietilpa Sjess (Emmanuel Joseph Sieyès), Duko (Pierre Roger Ducos) un Napoleons. Sjess bija viens no apvērsuma organizētājiem un uzskatīja, ka kļūs par vadošo spēku jaunajā valdībā, taču šo vietu ātri ieņēma Napoleons. Viņš noraidīja Sjesa piedāvāto konstitūcijas modeli un sāka darbu pie jaunas konstitūcijas veidošanas, virknei jakobīņu tika piedraudēts ar izsūtīšanu trimdā, tika apslāpēts republikāņu aktīvisms, valstī ļāva atgriezties dažiem revolūcijas ideālus atbalstošiem aristokrātiem, izdevās apspiest dumpi Vandejā. Konsulāts Lielbritānijai un Austrijai piedāvāja noslēgt mieru.

Konsulāta legalizācija

Līdz ar Revolūcijas VIII gada konstitūcijas pieņemšanu, no 1799. gada 25. decembra Napoleons uz desmit gadiem kļuva par Pirmo konsulu, pārējiem diviem konsuliem atvēlot otršķirīgas lomas. Viņš bija paguvis atbrīvoties no Sjesa un Duko, ieceļot jaunus līdzkonsulus. Otrais konsuls Kambaseres nodarbojās ar jauna likumu kodeksa veidošanu, bet Trešais konsuls Lebruns ar finanšu un reģionu administrāciju pārvaldi.

Konstitūcija izveidoja varas modeli, kurā reālā vara piederēja Pirmajam konsulam. Tā izveidoja trīs parlamenta palātas - konsula ieceltu Valsts padomi, kas sagatavoja likumus; vēlētu Tribunātu, kas debatēja par likumiem, taču par tiem nebalsoja; un vēlētu Likumdošanas asambleju, kas balsoja par likumiem, taču nediskutēja par tiem. Paralēli pastāvēja konsula iecelts Senāts-sargātājs (Sénat conservateur), kas pārraudzīja visas trīs parlamenta palātas. Konstitūciju apstiprināja 1800. gada 7. februāra referendumā, kurā par to nobalsoja vairāk nekā 3 miljoni cilvēku, kamēr pret bija 1562.

Pastiprinājās preses cenzūra, notika laikrakstu slēgšanas. 1800. gada 13. februārī nodibināja Francijas banku. Reģionu pārvaldei izveidoja prefektūras ar ieceltiem prefektiem, tika reorganizēta tiesu sistēma.

Valstī atjaunojās politiskā un ekonomiskā stabilitāte, taču režīma pastāvēšanu visvairāk stiprināja Napoleona uzvaras Eiropas karos. 6. maijā viņš devās ātrā karagājienā uz Itāliju, kur 14. jūnijā uzvarēja Marengo kaujā. Pēc mēģinājuma nogalināt Napoleonu rudenī notika republikāņu aresti un izraidīšanas trimdā. Vēlāk izrādījās, ka atentātu rīkojuši monarhisti.

1801. gada 9. februārī Francija un Austrija noslēdza mieru. 15. jūlijā Francija paraksīja konkordātu ar Romas pāvestu un valstī pakāpeniski atjaunojās baznīcas darbība. 1801. gada rudenī Napoleons noslēdza miera līgumus ar Portugāles karalisti un Krievijas impēriju. Pēc pēdējo franču garnizonu kapitulācijas Ēģiptē sākās miera sarunas ar Lielbritāniju. Gada beigās franču karaflote ģenerāļa Leklerka vadībā devās uz Haiti, lai apspiestu vietējo vergu sacelšanos un atjaunotu franču koloniālo varu.

Mūža konsulāts

1802. gada 25. janvāri Napoleonu ievēlēja par Itālijas republikas prezidentu. 25. martā Francija un Lielbritānija parakstīja Amjēnas miera līgumu, kas izbeidza 10 gadus ilgo karu. Miers ilga tikai gadu, jo Francija turpināja iejaukties Šveices iekšpolitikā un abas valstis nespēja vienoties par Maltu.

"Pateicībā" par virkni ievērojamu militāro uzvaru un Amjēnas mieru maija sākumā parādījās ierosinājums pagarināt Napoleona konsulātu vēl par desmit gadiem vai arī piešķirt to uz mūžu. Napoleons ierosināja kārtējo referendumu, kurš apstiprināja mūža konsulāta piešķiršanu. 1802. gada 2. augustā stājās spēkā Republikas X gada konstitūcija, kas pasludināja, ka Napoleons uz mūžu kļūst par Pirmo konsulu. Napoleons faktiski sāka veidot valdnieka institūciju, izveidoja Goda leģionu. Lai arī 26. aprīlī daļai politisko emigrantu ļāva atgriezties dzimtenē, turpinājās politisko pretinieku vajāšanas un aresti.

Haiti ekspedīcijai izdevās notvert vergu republikas vadoni, taču pēc verdzības oficiālas atjaunošanas visā salā atsākās sacelšanās. 2. novembrī ģenerālis Leklerks mira no malārijas un franču soda ekspedīcija sāka izgāzties.

1803. gada pavasarī uz naudas sāka parādīties Pirmā konsula attēls. 9. februārī tika parakstīts miers ar austriešiem, Francija oficiāli ieguva zemes Reinas pierobežā un Itālijā. 19. februārī Napoleons apstiprināja Šveices konstitūciju. 12. martā tika sarauts Amjēnas miers, 17. martā Lielbritānija arestēja visus savās ostās esošos franču kuģus un preces, bet 23. martā Francija pieteica karu. Lai nodrošinātu līdzekļus karam, 30. aprīlī Francija noslēdza sarunas ar ASV par Luiziānas teritorijas pārdošanu. Napoleons sāka plānot Lielbritānijas desanta operāciju, kas neīstenojās. 1803. gada 28. novembrī franču soda ekspedīcija Haiti bija spiesta kapitulēt. 1803. gada beigās tika publiskots Napoleona kodekss, kas stājās spēkā 1804. gada 21. martā.

Ar Lielbritānijas atbalstu 16. janvārī Francijā ieradās pāris trimdā izraidīti revolūcijas laika ģenerāļi, kuru mērķis bija Napoleona nogalināšana. Februārī sazvērestība tika likvidēta, taču tā atjaunoja bažas par Napoleona varas stabilitāti.

Marta beigās Senātā un Tribunātā parādījās ierosinājumi pasludināt mantojamu Napoleona dinastiju. Maijā šis ierosinājums tika apstiprināts. 1804. gada 18. maijā pasludināja Republikas XII gada konstitūciju, kas Napoleonam oficiāli piešķīra imperatora titulu. Napoleons savus brāļus pasludināja par prinčiem, iecēla 18 armijas maršalus, piešķīra virkni jaunu aristokrātisko titulu. 1804. gada 2. decembrī pāvests Pijs VII Parīzē Napoleonu oficiāli kronēja par imperatoru.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Konsulāts.

• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)