Eiropas kokvarde
Eiropas kokvarde, parastā kokvarde jeb vienkārši kokvarde (Hyla arborea) ir neliela auguma kokvaržu dzimtas (Hylidae) suga, kas sastopama Eiropā un Āzijas rietumos.[2] Nesenā pagātnē kokvardei tika sistematizētas daudzas pasugas, kuras, līdz ar ģenētisko pētījumu jaunākajiem atklājumiem, 2005. gadā veicot ģints sistemātikas revīziju, izdalītas kā jaunas sugas.[3]
| Kokvarde Hyla arborea (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Abinieki (Amphibia) |
| Kārta | Bezastainie abinieki (Anura) |
| Dzimta | Kokvaržu dzimta (Hylidae) |
| Apakšdzimta | Kokvaržu apakšdzimta (Hylinae) |
| Ģints | Kokvardes (Hyla) |
| Suga | Eiropas kokvarde (Hyla arborea) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Kokvarde Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu.jpg)
Kokvarde izplatīta lielākajā daļā Eiropas, sakot ar Atlantijas okeāna krastu rietumos, Portugāli dienvidrietumos, pāri Rietumeiropai, Centrāleiropai un Austrumeiropai, virzienā uz dienvidaustrumiem pāri Kaukāzam sasniedzot Kaspijas jūru. Ziemeļu robeža stiepjas caur Zviedrijas dienvidiem, Lietuvas dienvidiem, Baltkrievijas dienvidrietumiem, ziemeļaustrumos sasniedzot Krievijas un Ukrainas pierobežas teritorijas.[2] Dienvidu robeža Vidusjūru sasniedz tikai Balkānu pussalā un Turcijā. Kokvarde ir introducēta Lielbritānijā[4] un reintroducēta Latvijā.[5]
Dzīvo labi apgaismotos platlapju un jauktos mežos, krūmājos, dārzos, parkos, ezeru un upju krastos. Var būt sastopama arī apdzīvotās vietās. Izvairās no tumšiem un bieziem mežiem. Pļavās lielākoties mēdz uzturēties vairošanās laikā. Dzīves lielāko daļu pavada lapotnē. Vairojas stāvošas ūdenstilpēs — ezeros, dīķos. Ziemo meža zemsedzē, alās, dobumos, starp akmeņiem.[6]
Latvijā
labot šo sadaļuPastāv uzskats, ka Latvijā kokvarde ir bijusi reti sastopama suga jau kopš 1777. gada. Tomēr ticamas ziņas par sugas novērošanu ir arī no 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses. Populācijas skaita samazināšanos sekmēja intensīva lauksaimniecības zemju ierīkošana un bebru pilnīga iznīcināšana 19. gadsimtā, kuri ar savu darbību nodrošināja kokvaržu nārstam un dzīvei piemērotu vidi — seklus un lekna augāja ieskautus dīķus.[5] Latvijas kokvaržu populācijas saskaldīšana vairākās izolētās, nelielās grupās noveda pie tā, ka tās nespēja pretoties nelabvēlīgajiem vides faktoriem un suga uz kādu laiku valsts teritorijā bija izzudusi.
Kopš 1987. gada Rīgas Zooloģiskā dārza Ekoloģijas laboratorija veic kokvardes reintrodukciju Latvijā. Kopš 1990. gada mākslīgi izveidotā kokvardes populācija Liepājas rajonā ir nostabilizējusies un sākusi dabīgā ceļā paplašināt savu izplatības teritoriju. Reintrodukcijas vietā nodibināts liegums.[5] Parastā kokvarde ir iekļauta Latvijas un Baltijas Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.[7]
Izskats
labot šo sadaļuKokvarde ir neliela auguma varde ar slaidām, spēcīgām pakaļkājām un koši zaļu muguru, kas atkarībā no temperatūras un mitruma daudzuma vai pat vardes pašsajūtas var būt arī pelēcīga vai zeltaina.[4] Tās ķermeņa garums ir apmēram 3,5 — 5 cm,[5] Vēderpuse gaiša, bez plankumiem. Uz muguras āda ir gluda, bet uz vēdera grubuļota.[4] Gaišo pavēderi un zaļo muguru nodala tumši brūna sānu josla ar gaišu augšējo maliņu. Tumšā josla sākas pie nāss un beidzas pie pakaļkājas paslēpenes. Pirkstu galos ir piesūcekņi, ar kuru palīdzību dzīvnieks spēj pārvietoties pa zariem un lapām. Galva noapaļota, acu zīlītes horizontālas elipses. Tēviņš nedaudz mazāks, ar tumšu kaklu. Iekšējais rezonators labi attīstīts, dzied visu nārsta periodu. Dziesma mazliet atgādina pīļu pēkšķēšanu vai tarkšķēšanu.[7] Kokvarde spēj veikt negaidītus, tālus lēcienus.
Ekoloģija
labot šo sadaļu
Kokvarde pārtiek galvenokārt no lidojošiem kukaiņiem, bet ēd arī kāpurus, skudras un vaboles. Tā ir aktīva krēslā un tumsā, arī nārsta dziedāšana sākas pievakarē. Pa dienu parasti slēpjas lapotnē vai zemsedzē. Ziemošanas periods sākas septembra beigās — oktobrī; ziemo zemsedzē, alās, dobumos.[7]
Vairošanās
labot šo sadaļuEiropas kokvardes vairojas staignās ūdenstilpēs, dīķos, kuru krasti aizauguši ar krūmiem un kārkliem. Latvijā vispiemērotākie biotopi nārstošanai ir bebraines. Mātītes iznērš aptuveni 800—1000 olas, kuri parasti sakārtoti apaļos, gļotainos kamolos. Šīs “pikas” ir valrieksta lielumā un izvietotas ūdenstilpes dibenā. Vienas olas vidējais izmērs ir aptuveni 1,5 mm diametrā. Kurkuļi izšķiļas pēc 10—14 dienām. Tie ir gaiši, sasniedz 5 cm garumu. Metamorfoze notiek pēc 2 — 3 mēnešiem, un jaunās vardītes ūdenstilpi parasti atstāj jūlija beigās — augustā. To izmērs ir 0,9 — 1,8 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves otrajā vai trešajā gadā. Indivīds spēj dzīvot līdz 15 gadiem. [8]
Galerija
labot šo sadaļu-
Ikri -
Kurkuļi -
Pieaudzis īpatnis
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Hyla arborea (Linnaeus, 1758)
- ↑ 2,0 2,1 IUCN: Hyla arborea
- ↑ Stöck M., Dubey S., Klütsch C., Litvinchuk S.N., Scheidt U., and Perrin N. (2008). Mitochondrial and nuclear phylogeny of circum-Mediterranean tree frogs from the Hyla arborea group. Molecular Phylogenetics and Evolution 49: 1019-1024.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 «Amphibiaweb: Hyla arborea». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 9. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 30. martā.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 «Dabas muzejs: Eiropas kokvarde Hyla arborea». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 30. martā.
- ↑ «Latvijas abinieki: Kokvarde». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 20. martā. Skatīts: 2015. gada 9. maijā.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 «Latvijas daba: Kokvarde». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 4. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 9. janvārī.
- ↑ [1]