Klusā okeāna gārgale
Klusā okeāna gārgale (Gavia pacifica) ir vidēji liels gārgaļu dzimtas (Gaviidae) migrējošs ūdens putns, kas ligzdo Ziemeļamerikas Arktiskajā reģionā un ziemo galvenokārt Klusā okeāna piekrastēs.[1] Nesenā pagātnē Klusā okeāna gārgale un melnkakla gārgale tika klasificētas kā viena suga. Abām sugām izplatības areāli pārklājas Aļaskas rietumdaļā un Sibīrijas austrumos. Pie Japānas krastiem bieži var novērot abu sugu jauktus ziemojošos barus.[2]
| Klusā okeāna gārgale Gavia pacifica (Lawrence, 1858) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Gārgaļveidīgie (Gaviiformes) |
| Dzimta | Gārgaļu dzimta (Gaviidae) |
| Ģints | Gārgales (Gavia) |
| Suga | Klusā okeāna gārgale (Gavia pacifica) |
 Klusā okeāna gārgale Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļuKlusā okeāna gārgale ligzdo tundras ezeros Aļaskā un Kanādā, areālam austrumu virzienā sasniedzot Bafina salu, un Sibīrijas ziemeļaustrumos (uz austrumiem no Ļenas upes). Ziemo Klusā okeāna piekrastēs, gar Āzijas un Ziemeļamerikas krastiem.[1][3] Ziemas periodā to var novērot jūrā pie Krievijas, Ķīnas, Japānas, Korejas, ASV un Meksikas. Retos gadījumos tā ieklejo Grenlandes, Lielbritānijas, Spānijas un Somijas piekrastēs.[4]
Izskats
labot šo sadaļu.jpg)
Klusā okeāna gārgale ir ļoti līdzīga melnkakla gārgalei, bet ir par to nedaudz slaidāka. Tās ķermeņa garums ir 58 — 74 cm, spārnu izplētums 91 — 128 cm, svars 1 — 2,5 kg.[2][3] Abi dzimumi izskatās vienādi, bet tēviņi ir nedaudz lielāki.[3] Klusā okeāna gārgalei ir proporcionāli garš ķemenis, vidēji garš kakls un kājas anatomiski novietotas tālu ķermeņa aizmugurē. Pēdas ir platas un pleznotas, ķermenis saplacināts, atgādinot plostu, un, kuļot pēdas kā propellerus, putns veikli peld.[5]
Kā visām gārgalēm tām ir atšķirīgs apspalvojums vairošanās sezonā un ziemā. Vasarā Klusā okeāna gārgales galva un kakla aizmugure kļūst viendabīgi, sudrabaini pelēkas, pakakle un zods melni ar zaļgani lillīgu metālisku spīdumu, kakla sānus rotā smalku, melni—baltu garenvirziena līniju raksts. Krūtis baltas ar šaurām, melnām garenvirziena līnijām. Vēders balts, bet mugura melna ar baltu raibumojumu. Ziemas periodā apspalvojums kļūst pelēcīgi brūns, pakakle, zods, krūtis un vēders balti. Kakla aizmugures pelēkais tonis uz robežas ar balto kakla priekšdaļu kļūst tušmāks un košāks. Nobriedušiem putniem zem zoda var būt tumša, šaura līnija, atgādinot cepures sikniņu.[3] Klusā okeāna gārgales knābis ir taisns un smails, vasarā melns, bet ziemā pelēks. Gārgalei ir raksturīgi turēt galvu tā, ka knābis ir viegli izsliets gaisā.[5] Acis tumši sarkanas. Jaunie putni izskatās līdzīgi pieaugušajiem ārpus vairošanās sezonas.[3]
No ļoti līdzīgās melnkakla gārgales Klusā okeāna gārgali var atpazīt pēc kakla sānu melni—balto līniju raksta: melnkakla gārgalei tas plūstoši savienojas ar krūšu melni—balto laukumu, bet Klusā okeāna gārgalei kakla līniju laukums nodalīts no krūšu laukuma ar melnu joslu. Lai arī abām sugām vēders un sāni ir balti, peldot melnkakla gārgalei virs ūdens var redzēt baltus sāna laukumiņus, bet Klusā okeāna gārgalei baltais vēders ir pilnībā zem ūdens.[6]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Atšķirībā no citām gārgalēm Klusā okeāna gārgales ir sabiedriskākas un veido lielus kopīgus barošanās barus, kā arī migrācijas lidojumus veic kopīgā barā. Līdzīgi kā citas gārgales, tā uz sauszemes ir ļoti neveikla un nespēj no sauszemes pacelties gaisā, bet, paceļoties no ūdens virsmas, tai ir jāieskrienas apmēram 30 — 50 metri.[2][3]
Barība
labot šo sadaļuBarošanās parasti notiek seklos, piekrastes ūdeņos. Kā visas gārgales arī Klusā okeāna gārgale barojas galvenokārt ar nelielām zivīm. Retos gadījumos tā barojas arī ar ūdens bezmugurkaulniekiem (kukaiņiem, moluskiem, vēžveidīgajiem[3]), vardēm un augiem.[2] Lai ķertu zivis, dzeltenknābja gārgale ienirst zem ūdens, visbiežāk zivis tiek norītas veselā veidā uzreiz zem ūdens.[3] Upuri tā noskata, izmantojot redzi, tādēļ izvēlas dzidrus un tīrus ūdeņus. Niršanas ilgums parasti ir apmēram 45 sekundes, bet var sasniegt dažas minūtes.[3]
Ligzdošana
labot šo sadaļuKlusā okeāna gārgales veido monogāmus pārus uz mūžu, pāris atgriežas katru pavasari vienā un tai pašā ligzdošanas vietā, kur atkal satiekas. Ļoti bieži tiek izmantota tā pati ligzda, kuru pāris būvē kopīgi.[3] Ligzda ir vienkāršs padziļinājums zemē, kas atrodas uzreiz ūdens līnijas tuvumā, tādējādi briesmu gadījumā putni var aizbēgt.[3] Tā tiek izklāta ar sausu zāli un ūdensaugiem.[2] Dējumā ir 1 — 2 olas, kuras ir gaiši brūnas vai olīvzaļas ar tumšiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 23 — 25 dienas.[7] Perē abi vecāki. Kad mazuļi izšķiļas, tos klāj tumšas dūnas, tie uzreiz spēj peldēt, bet ligzdā parasti paliek pirmās divas dienas. Bieži var novērot, ka vecāki vizina savus mazuļus uz muguras, tos aizsargājot un dodot tiem iespēju atpūsties. Jaunie putni lidot sāk 50 — 65 dienu vecumā.[3][7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Peterson, Roger Tory (2002). A Field Guide to the Birds of Eastern and Central North America (5 ed.). New York, NY, USA: Houghton Mifflin Harcourt. p. 9. ISBN 978-0-395-74047-7.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 All About Birds: Pacific Loon
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 «ARKive: Pacific loon (Gavia pacifica)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 5. septembrī. Skatīts: 2015. gada 31. oktobrī. Arhivēts 2015. gada 5. septembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Pacific Loon Spotted on Finnish Lake
- ↑ 5,0 5,1 Cramp, Stanley, eds. (1977). Handbook of the Birds of Europe, the Middle East and North Africa: Birds of the Western Palearctic, Volume 1, Ostrich to Ducks. Oxford University Press. ISBN 0-19-857358-8.
- ↑ «ARKive: Arctic loon (Gavia arctica)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 1. novembrī. Arhivēts 2015. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 7,0 7,1 Guide to North America Birds: Pacific Loon
Ārējās saites
labot šo sadaļu- ADW: Gavia pacifica
- BirdLife: Pacific Loon Gavia pacifica Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.
- Avibase: Pacific Loon Gavia pacifica (Lawrence, 1858)