Gārgales
Gārgales, gārgaļu ģints (Gavia) ir vienīgā ģints gārgaļu dzimtā (Gaviidae). Tā apvieno 5 mūsdienās dzīvojošas putnu sugas.[1][2] Gārgaļu dzimta ir vienīgā gārgaļveidīgo putnu kārtas (Gaviiformes) dzimta ar mūsdienās dzīvojošām putnu sugām.
| Gārgales Gavia (Forster, 1788) | |
|---|---|
 Brūnkakla gārgale (Gavia stellata) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Gārgaļveidīgie (Gaviiformes) |
| Dzimta | Gārgaļu dzimta (Gaviidae) |
| Ģints | Gārgales (Gavia) |
 Gārgales Vikikrātuvē | |
Gārgales mājo ziemeļu puslodē: Ziemeļamerikā un Eirāzijas ziemeļu daļā.[3]
Latvijā sastopamas četras gārgaļu sugas: samērā bieži melnkakla gārgale (Gavia arctica) un brūnkakla gārgale (Gavia stellata),[4] bet ļoti reti (migrācijas laikā) dzeltenknābja gārgale (Gavia adamsii) un polārā gārgale (Gavia immer). Melnkakla gārgale Latvijā agrāk bijusi sastopama kā ligzdojoša suga, tomēr pēdējos gados to apstiprinošu novērojumu nav.
Izskats
labot šo sadaļu
Gārgales var salīdzināt ar lielām pīlēm vai nelielām zosīm un no liela attāluma tās var viegli sajaukt arī ar jūras kraukļiem. Tomēr abas sugas var atšķirt pēc knābja pozīcijas peldot — gārgales knābi tur paralēli ūdens virsmai, jūras kraukļiem knābis pret ūdens virsmu ir izteiktā leņķī.[5] Kā lielākai daļai ūdensputnu, gārgalēm ir pleznas, turklāt kājas anatomiski atrodas tālu atpakaļ uz aizmuguri, līdz ar to uz sauszemes tās ir ļoti neveiklas.[3] Tām ir samērā liels, spēcīgs, pludiņam līdzīgs ķermenis un, salīdzinot ar to, mazi spārni, kas lidojumā atgādina kaiju spārnus. Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan tēviņi kopumā ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tomēr šī pazīme novērojumos ir noderīga tikai tad, ja pāris ir redzams kopā. Lielākā daļa gārgaļu sugu ir ar melnām, pelēkām un baltām spalvām. Visām sugām ir šķēpveidīgs knābis. Gārgalēm tāpat kā pingvīniem īstais apspalvojums izaug zem dūnām.[6]
Lielākā no gārgalēm ir dzeltenknābja gārgale,[5] kuras ķermeņa garums ir 70—100 cm, svars vidēji 5,3 kg.[7] Mazākā ir brūnkakla gārgale, kuras ķermeņa garums ir 55—67 cm, vidējais svars 1,4 kg.[8]
Uzvedība
labot šo sadaļu.jpg)
.jpg)
Gargales ir tipiski ūdensputni, tās ļoti labi peld un nirst, izmantojot savas pleznotās pēdas. Nirstot spārni tiek izmantoti stūrēšanai. Zem ūdens gārgales spēj atrasties līdz 90 sekundēm. Kājas atrodas izteikti ķermeņa aizmugurē, kas nodrošina labu peldspēju, bet padara gārgales ļoti neveiklas uz sauszemes. Tādēļ tās izvairās izkāpt krastā un vienīgais izņēmums ir ligzdošana. Visas gārgaļu sugas labi lido un spēj migrēt lielus attālumus, bet tā kā tās ir samērā smagas, spārnos tās paceļas no ūdens virsmas ieskrienoties. Izņēmums ir brūnkakla gārgale, kas spēj pacelties gaisā no sauszemes. Lidojumā kakls un kājas ir izstieptas, un gārgales lido straujiem spārnu vēzieniem.[9]
Gārgalēm patīk apmesties jūrā vai ezeros ar tīru, dzidru ūdeni, kuram ir laba caurskatāmība. Lai notvertu noskatīto upuri, tās izmanto savu aso knābi. Medījums tiek apēsts ar galvu pa priekšu, viss vesels un nesasmalcināts. Lai uzlabotu gremošanu, gārgales no ezera pamatnes uzlasa un norij nelielus akmentiņus, kas uzkrājas guzā līdzīgi kā vistām. Akmentiņi palīdz samalt cietākās barības daļas, kā kaulus, asakas un citas.
Barība
labot šo sadaļuGārgales pamatā barojas ar zivīm, bet tās medī arī abiniekus, vēžveidīgos un citus līdzīga lieluma ūdens dzīvniekus. Papildus zivīm tās īpaši iecienījušas vardes, vēžus, gliemežus un dēles. Savu medījumu gārgales atrod, izmantojot redzi.
Ligzdošana
labot šo sadaļuGārgales ligzdo lielos, saldūdens ezeros vai dīķos. Mazākās ūdenstilpēs (līdz 0,5 km²) mājo tikai viens pāris. Lielākos ezeros var būt vairāki pāri, no kuriem katrs ieņem savu teritoriju, kādu līci vai krasta sekciju.
Ligzda tiek būvēta tuvu krasta līnijai. Vislabāk tām patīk vietas, kuras no visām pusēm apskauj ūdens, piemēram, salas vai pussalas. Ligzdu būvē abi vecāki un būvniecībai tiek izmantoti dažādi augu valsts materiāli, ieskaitot ūdensaugus. Tā var būt zāle, dažādas koku lapas, priežu skujas, sūnas un dūņas. Olas tiek dētas maijā vai jūnijā atkarībā no gārgaļu ģeogrāfiskās dzīves vietas. Dējumā ir 2 olas, kuras perē pārmaiņus abi vecāki, inkubācijas periods ilgst 28 dienas. Ja olas aiziet bojā, pāris var ligzdot atkārtoti, bet citā vietā. Lai arī ligzdu būvē un olas perē pāris kopīgi, tomēr ligzdas atrašanās vietu izvēlas tēviņš, kā arī tēviņš ir tas, kas cītīgi sargā savu teritoriju.[10]
Uzreiz pēc izšķilšanās mazuļi spēj peldēt un nirt, bet iesākumā (pirmās 2 nedēļas) tie ļoti bieži ceļo uz savu vecāku mugurām. Tādējādi tie mazāk nogurst, tie saglabā ķermeņa siltumu un izvairās no plēsējiem. Savus mazuļus vecāki baro pirmās 6 nedēļas, pēc tam tie pakāpeniski mācās medīt. Lidot tie uzsāk 11 vai 12 nedēļā, ap šo laiku tie pilnībā ir iemācījušies sevi uzturēt.
Sistemātika
labot šo sadaļu- Gārgaļu dzimta (Gaviidae)
- Gārgaļu ģints (Gavia)
- Brūnkakla gārgale (Gavia stellata)
- Dzeltenknābja gārgale (Gavia adamsii)
- Klusā okeāna gārgale (Gavia pacifica)
- Melnkakla gārgale (Gavia arctica)
- Polārā gārgale (Gavia immer)
- Gārgaļu ģints (Gavia)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «World Bird List: Kagu, sunbittern, tropicbirds, loons, penguins, petrels, 2020». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 27. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 23. martā.
- ↑ Boertmann, D. 1990. Phylogeny of the divers, family Gaviidae (Aves). Steenstrupia 16:21-36
- ↑ 3,0 3,1 LOONS Gaviidae
- ↑ Gārgaļu dzimta
- ↑ 5,0 5,1 Yellow-billed Loon (Gavia adamsii)
- ↑ «Olson, Storrs L. (1985): Section X.I. Gaviiformes. In: Farner, D.S.; King, J.R. & Parkes, Kenneth C. (eds.): Avian Biology 8: 212-214.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 18. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 11. janvārī.
- ↑ «White-billed Divers, known also asYellow-billed Loons (Gavia adamsii)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 25. novembrī. Skatīts: 2013. gada 11. janvārī.
- ↑ «Red-throated Divers, also known as Red-throated Loons». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 25. novembrī. Skatīts: 2013. gada 11. janvārī.
- ↑ «Gārgaļveidīgie (Gaviiformes)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. decembrī. Skatīts: 2013. gada 16. janvārī.
- ↑ Piper, W.H.; Walcott, C.; Mager, J.N. & Spilker, F. (2008a): Nestsite selection by male loons leads to sex-biased site familiarity. Journal of Animal Ecology 77(2): 205-210. doi:10.1111/j.1365-2656.2007.01334.x