Klinšuvārnas

(Pāradresēts no Klinšuvārnu dzimta)

Klinšuvārnas (Picathartes) ir zvirbuļveidīgo kārtas (Passeriformes) klinšuvārnu dzimtas (Picathartidae) vienīgā ģints. Klinšuvārnu ģintī ir 2 sugas.[1] Lai arī latviešu valodā šos putnus sauc par vārnām, tie nav tuvi radinieki vārnu dzimtas (Corvidae) putniem. Džeralda Darela grāmatā "Zvērudārzs manā bagāžā" klinšuvārnas latviski tulkotas kā "plikpaura žagatas".

Klinšuvārnas
Picathartes (Lesson, 1828)
Baltkakla klinšuvārna (Picathartes gymnocephalus)
Baltkakla klinšuvārna (Picathartes gymnocephalus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaKlinšuvārnu dzimta (Picathartidae)
ĢintsKlinšuvārnas (Picathartes)
Izplatība

central

Klinšuvārnas Vikikrātuvē

Klinšuvārnas dzīvo Āfrikas rietumu un centrālās daļas tropu biomas lietus mežos. Tās var sastapt mitrās, purvainās un klinšainās vietās. Abas sugas ir nometnieces.[2]

Izskats un īpašībasLabot

 
Abu klinšuvārnu sugu 1902. gada ilustrācija

Klinšuvārnas ir lieli zvirbuļveidīgie putni, to ķermeņa garums ir 33—38 cm, svars 200—250 g. Abām sugām apspalvojums ir ļoti līdzīgs. Krūtis un vēders ir balts, bet mugura, spārni un aste tumši pelēka. Kakla apspalvojuma krāsa katrai sugai ir atšķirīga. Atbilstoši kakla apspalvojumam sugas ir ieguvušas savus nosaukumus: baltkakla klinšuvārna un pelēkkakla klinšuvārna. Galvai nav apspalvojuma, toties tās āda ir koši dzeltena vai oranža. Salīdzinot ar citiem zvirbuļveidīgajiem putniem, klinšuvārnai ir garš kakls, bet knābis atgādina vārnas knābi. Pelēkās kājas ir garas un spēcīgas, tās ir labi piemērotas, lai ilgstoši pārvietotos pa zemi. Spārni ir gari, bet klinšuvārnas reti lido lielus attālumus.[2]

Šādi grāmatā "Zvērudārzs manā bagāžā" pelēkkakla klinšu vārnu apraksta Džeralds Darels:

"Picathartes bija apmēram kovārņa lielumā, tikai augums bija apaļīgs, gludens, kā melnajam strazdam. Kājas bija garas un spēcīgas, acis lielas, ar caururbjošu skatienu. Krūtis liegi gaišdzeltenas, bet mugura un garā, skaistā aste grafīta pelēkumā, palsa, it kā nopūderēta. Spārnu ārējās malas bija melnas, kas brīnum jauki izcēla krūšu un muguras krāsu. Taču vislielāko interesi izraisīja putna galva. Uz tās nebija nevienas spalviņas: piere un galvvidus bija spilgtā debess zilumā, pakausis koši sārts, bet galvas sāni un vaigi — melni. Parasti plikgalvains putns rada visai nepatīkamu iespaidu,... bet Picathartes ar savu galvu izskatījās lieliski — it kā tam galvā būtu valdnieka kronis".

Uzvedība un barībaLabot

Klinšuvārnas pamatā barojas ar dažādiem kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Iecienītākie bezmugurkaulnieki ir vaboles, termīti, skudras, tūkstoškāji, simtkāji, sliekas un gliemeži. Klinšuvārnas medī arī vardes un ķirzakas, kuras parasti izbaro saviem mazuļiem. Barība tiek meklēta gan uz zemes, gan kokos. Arī sekli, tekoši ūdeņi tiek pārneklēti, meklējot krabjus. Pa zemi klinšuvārnas pārvietojas ar palēcieniem, ik pa laikam apstājoties, lai pārmeklētu zemi. Ar savu diezgan garo knābi tā rūpīgi apskata augsnes virskārtu, apgriežot un izcilājot lapas un kritalas. Kājas kašāšanai klinšuvārna neizmanto.[2]

LigzdošanaLabot

Abas klinšuvārnu sugas ligzdo lietus sezonā. Ja gadā ir 2 lietus sezonas, tad klinšuvārna ligzdo 2 reizes. Tās veido monogāmus pārus, kas paliek kopā uz mūžu. Ligzdas tiek veidotas nelielās kolonijās, kurās ir apmēram līdz 7 pāriem. Diezgan bieži ligzdo arī tikai 1 pāris vai 2 pāri. Ligzda tiek būvēta no dažādām aug šķiedrām, zariņiem, lapām un dubļiem, kas ar dubļu palīdzību tiek stiprināta pie alas griestiem vai klinšu pārkares. Ligzdai ir bļodas forma. Dējumā ir 2 olas ar 24—48 stundu nobīdi. Abi vecāki piedalās olu perēšanā, vienam otru nomainot ik pa 12 stundām. Inkubācijas periods ilgst 20 dienas. Izšķīlušies mazie putnēni ir gandrīz kaili un bezpalīdzīgi. Apspalvojums izaug pēc 25 dienām.[2]

KlasifikācijaLabot

AtsaucesLabot

  1. World Bird List: Australasian robins, rockfowl, rockjumpers & Rail-babbler, 2018
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Thompson, Hazell (2007), "Family Picathartidae (Picathartes)", in Josep, del Hoyo; Andrew, Elliott; David, Christie, Handbook of the Birds of the World. Volume 13, Picathartes to Tits and Chickadees, Barcelona: Lynx Edicions, pp. 60–69, ISBN 84-96553-42-6