Kasimovas hani

Kasimovas hani (tatāru: Касыйм ханнары, krievu: царевичи Касимовские, ханы Касимовские) bija vairākām dinastijām piederīgi tatāru hani, kas no 1452. līdz 1681. gadam valdīja meščeru un mordviešu apdzīvotajā Kasimovas hanistē (tagadējā Rjazaņas apgabala austrumu daļā). To Zelta Ordas sabrukuma periodā 1452. gadā savam dēlam izveidoja Zelta Ordas, vēlākais Kazaņas hans Ulu Muhameds.

Vēsture labot šo sadaļu

Kasimovas hanistes dibināšana labot šo sadaļu

Zelta Ordas hans Ulu Muhameds pēc varas zaudēšanas Sarajā 1438. gadā nodibināja Kazaņas hanisti un piespieda pakļauties Maskavas kņazu Vasiliju II. Ordas hanu pretendentu cīņu rezultātā pakāpeniski tika nodibinātās arī citas patstāvīgas hanistes - Krimas haniste (1441), Nogaju Orda (pēc 1440. gada), Kasimovas haniste (1452), Kazahu haniste (1456), Astrahaņas haniste (1466) un Tjumeņas haniste (1468), kas vēlāk tika pārdēvēta par Sibīrijas hanisti.

Atlikušajās Ordas stepju teritorijās starp Dņepras un Jaikas upēm saglabājās valstisks veidojums ar galvaspilsētu Sarajā, kas vēlāk ieguva Dižās Ordas nosaukumu. Tās hans Ahmeds valdīja 1465. – 1481. gadā un atkārtoti 1474. un 1476. gadā aicināja Maskavas lielkņazu Vasiliju III kļūt par viņa vasali, tomēr Maskavas kņazs atteicās maksāt meslus. Kasimovas hani piedalījās karagājienā pret Kazaņu (1467–1469).

Karagājiens pret Maskaviju labot šo sadaļu

1480. gada oktobrī Dižās Ordas karaspēks cauri Lietuvai pakļautajām zemēm virzījās uz Maskavu, bet tika apstādināts pie Ugras upes, tā laika Lietuvas-Maskavijas robežas (tagadējā Kalugas apgabalā).^[1] Tur tatāri vairāk kā mēnesi veltīgi gaidīja Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka ierašanos, kas tajā laikā atvairīja Krimas karaspēka iebrukumu. Sakarā ar ziemas iestāšanos hana Ahmeda karaspēks atkapās uz Saraju, kurai 1481. gada janvārī uzbruka Nogaju Ordas karaspēks un hanu nogalināja. Krievijas vēsture ar laiku šo "stāvēšanu uz Ugras upes" saka uzskatīt par mongoļu-tatāru jūga beigām. Kasimovas hani kļuva par Maskavas lielkņazu vasaļiem.

Kari ar Kazaņas haniem labot šo sadaļu

Kasimovas hani vēl divas reizes piedalījās Maskavijas karagājienos uz Kazaņu (1487, 1552). 1487. gadā Maskavijas un Kasimovas karaspēks ieņēma Kazaņu un aizveda trimdā tās hanu Ilhamu, viņa vietā nometinot savu vasali hanu Muhamedu Aminu. 1505. gadā hans Muhameds Amins pārtrauca vasaļattiecības ar Maskaviju un uzbruka Ņižņijnovgorodas kremlim. Kasimovas hanu Šahali (Şahğäli) trīs reizi kronēja par Kazaņas hanu (1515–1567). Pēc 1517. gada Maskavas lielkņazs Vasilijs III anektēja kaimiņos esošo Rjazaņas kņazisti un ieslodzīja tās kņazu Ivanu Ivanoviču Maskavā. Pēc ilgstošiem kariem Krievijas cars Ivans IV Kazaņu 1552. gadā pilnīgi nopostīja un Kazaņas hanisti pievienoja Krievijai. Arī Kasimovas hanu vara palika vienīgi nomināla, tomēr Krievijas cars Ivans IV turpināja uzturēt draudzīgas attiecības ar Kasimovas haniem un Sainbulatu pat uz laiku kronēja par Visas Krievijas lielkņazu 1575. gadā.

Hanu varas izbeigšanās labot šo sadaļu

Kasimovas panorāma pēc pilsētas iedzīvotāju kristīšanas (Adam Olearius, 1636). Labajā pusē redzamas mošejas drupas

1598. gada augusta kaujā pie Irmenas (Urmin) upes ietekas Obā (tagadējā Novosibirskas apgabalā) Krievijai izdevās sakaut Sibīrijas hana Kučuma spēkus un saņemt gūstā viņa mazdēlu Arslanu, kuru iecēla par Kasimovas carēviču. Viņa dēla carēviča Seida Burhana valdīšanas laikā (1627—1679) Romanovu dinastijas Krievijas cari sāka Kasimovas tatāru piespiedu kristīšanu, kaut arī piešķīra dižciltīgo tatāru bajāru (begu) ģimenēm muižnieku statusu. Tas radīja tatāru sacelšanos 1656. gadā. Pēc valdnieces Fatimas Soltanes nāves 1681. gadā Kasimovas hanus vairs neiecēla un viņu valdījumus pilnīgi inkorporēja Krievijas caristes satāvā.