Karls Antons Larsens

Karls Antons Larsens; Carl Anton Larsen
Personīgā informācija
Dzimis	1860. gada 7. augustā ; Estre Halsena, Norvēģija
Miris	1924. gada 8. decembrī (64 gadi); Rosa jūra

Karls Antons Larsens (norvēģu: Carl Anton Larsen; dzimis 1860. gada 7. augustā Estre Halsenā, miris 1924. gada 8. decembrī Rosa jūrā) bija norvēģu polārpētnieks un kuģotājs. Tiek uzskatīts par Antarktikas vaļu medību industrijas izveidotāju un ir vaļu pārstrādes pilsētiņas Grītvikenas dibinātājs Dienviddžordžijas salā.

Biogrāfija

Karls Antons Larsens dzimis Estre Halsenas ciemā Vestfollas filkē Norvēģijas dienvidos jūras kapteiņa Ūles Kristiāna Larsena ģimenē. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Sannefjūru, kas bija tā laika Norvēģijas vaļu medību industrijas centrs. Kopš 9 gadu vecuma Karls kopā ar tēvu devās jūrā roņu medībās. 18 gadu vecumā nokārto stūrmaņa eksāmenus jūrskolā.^[1]

Ekonomisko grūtību dēļ nevarējis atrast izglītībai atbilstošu darbu, iekārtojas darbā uz kuģa par pavāru. Vēlāk iegūst kapteiņa palīga amatu uz barkas Hopet. 21 gada vecumā nokārto kuģa kapteiņa sertifikātu. Iegādājies avarējušu barku Freden, Larsens sāk nodarboties ar vaļu medīšanu.

1888. gadā Larsens piedalījās Fritjofa Nansena ekspedīcijā ar kuģi Jason uz Grenlandi, kuras laikā sala ar slēpēm tika šķērsota austrumu—rietumu virzienā.

Antarktiskās ekspedīcijas

No 1892. līdz 1894. gadam Larsens ar kuģi Jason vadīja pirmo Norvēģijas ekspedīciju uz Antarktiku, kuras galvenais uzdevums bija atklāt jaunus roņu un vaļu medību areālus. Ekspedīcijas gaitā tika atklāts plašs šelfa ledājs Antarktīdas pussalas austrumu piekrastē, kas vēlāk tika nosaukts atklājēja vārdā. Subantarktiskajās salās kontinenta piekrastē Larsens atklāja pirmās pārakmeņojušās fosilijas Antarktīdā, par ko pēc ekspedīcijas saņēma Britu Karaliskās Ģeogrāfiskās biedrības balvu. Tāpat Larsens kļuva par pirmo cilvēku, kas slēpojis Antarktīdā.^[2]

No 1901. līdz 1904. gadam Larsens bija Oto Nordenšelda vadītās Zviedrijas Antarktiskās ekspedīcijas galvenā kuģa Antarctic kapteinis. Ekspedīcijas laikā ledus apstākļu dēļ kuģis gāja bojā Vedela jūras ziemeļos un kuģa komandai 1903. gada polāro ziemu nācās pavadīt no akmeņiem sakrautā būda Polē salā.

Dienviddžordžijas periods

1904. gada 29. februārī Buenosairesā tika izveidota vaļu medību uzņēmums Compañía Argentina de Pesca un Larsens kļuva par tā menedžeri. Tā paša gada 24. decembrī Dienviddžordžijas salā tika izveidota vaļu pārstrādes pilsētiņa Grītvikena, vietu kurai Larsens bija izvēlējies jau 1902. gadā antarktiskās ekspedīcijas laikā. Kā kompānijas menedžeris Larsens vadīja pilsētiņas būvniecību un to veica 60 norvēģu strādnieki. Dažu gadu laikā Grīvikenā un citās salas bāzēs tika sasniegts ievērojams pārstrādes apjoms un Antarktika deva 70% no pasaules vaļu eļļas ieguves.

Papildus vaļu pārstrādei Grītvikenā Larsena vadībā tika uzbūvēta luterāņu baznīca, noorganizēti regulāri meteoroloģiskie novērojumi. 1911. gadā pēc Larsena ierosinājuma Dienviddžordžijā medību izklaides vajadzībai tika introducēti ziemeļbrieži.

Līdzīgi kā citi Dienviddžordžijas vaļu pārstrādes bāzu menedžeri un inženieri, Larsens Grītvikenā dzīvoja kopā ar ģimeni — sievu, trim meitām un diviem dēliem. 1910. gadā Larsens pieņēma Lielbritānijas pavalstniecību.

Grītvikenas bāzes menedžeris Larsens bija līdz 1914. gadam, kad atgriezās Norvēģijā un apmetās netālu no Kristiānijas. Mēģinājumi nodarboties ar vaislas lopkopību bija neveiksmīgi un Larsens atkal pievērsās vaļu medībām.^[3] 1922. gadā tika izveidots jauns vaļu medību uzņēmums, kurā Larsena vadībā tika uzbūvēta vaļu medību un pārstrādes bāzes kuģis Sir James Clark Ross, kas bija paredzēta autonomai vaļu medīšanai bez sasaistes ar sauszemes bāzēm. 1923. gadā kuģis Larsena vadībā devās medībās uz Rosa jūru. Pasākums izrādījās ļoti veiksmīgs un nākamajā gadā Larsens atkal devās ekspedīcijā uz Rosa juru, kuras laikā saslima un mira.