Kanādas latvieši

Kanādas latvieši (angļu: Latvian Canadians) ir Kanādas pilsoņi, kuru izcelsme ir saistīta ar Latvijas teritoriju. Kopumā Kanādā dzīvo ap 20 000 – 25 000 Latvijas valstspiederīgo un kanādiešu ar latvisku izcelsmi, kas vēl apzinās savu saikni ar izcelsmes zemi.^[1]

Vēsture

Laikraksta "Kanādietis" pirmā lapa (1913)

Pirmie latviešu ieceļotāji tālaika Britu Kanādas prērijas provincēs bijuši zemnieki, vēlāk arī sociālas taisnības meklētāji. Pirmā latviešu luterāņu draudze Albertas provincē dibināta 1897. gada 4. jūlijā Jozefsburgā pie Medisinhetas (Medicine Hat), kas līdz 1905. gadā piederēja Asinibojas (Assiniboia) distriktam, latviešu draudzes bijušas arī Loblejā (Alberta) un Siftonā (Manitoba). Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves sākās otrais latviešu ieceļošanas vilnis Britu Kanādā, nodibinājās latviešu sociāldemokrātu pulciņi, kas piederēja pie Kanādas Sociālistu partijas un tai pašā laikā pie Amerikas Latviešu strādnieku koporganizācijas. Ieradās aģitatori no Bostonas, 1925. gadā arī vēlākais PSRS spiegs Nikolajs Dozenbergs. No 1920. līdz 1926. gadam pulciņos notika asas cīņas starp sociāldemokrātiem un komunistiem, līdz pēdējie guva virsroku.

Lielākās latviešu kolonijas bija Lakdibonnetā (Lac du Bonnet) Manitobā un Vinipegā, kur notika koru, orķestru koncerti, teātra izrādes, priekšlasījumi un iekārtoja arī bibliotēkas. 1912. gadā Vinipegā nodibinājās Vinipegas Latviešu sadraudzības biedrība, kas 1913. gadā sāka izdot savu laikrakstu "Kanadeetis" redaktora J. Šmita vadībā. Vērtē, ka līdz trešajam latviešu ieceļošanas viļņa sākumam 1947. gadā Kanādā dzīvoja tikai 1000 latviešu.^[2]

Pēc Otrā pasaules kara no Eiropas ieceļoja daudz vairāk latviešu, kas ilgstoši spēja uzturēt savu kultūrvēsturisko identitāti. Edmontonas latvietis Konrāds Dobelis, kas dzīvoja Kanādā kopš 1927. gada, un Mariss Vētra, kas 1946. gadā bija ieradies Helifeksā no Zviedrijas, 1950. gadā izveidoja Latviešu nacionālo apvienību Kanādā.^[3] 1953. gadā Toronto norisinājās pirmie Latviešu dziesmu svētki Kanādā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā sākās ceturtais latviešu ieceļošanas vilnis, no kuriem lielākā daļa sākotnēji brauca turpināt studijas vai papildināties profesijā, bet vēlāk nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Precīzs šo jauno ieceļotāju skaits nav zināms.