Kārlis Roberts Neselrode

Kārlis Roberts fon Neselrode-Ēreshovens (vācu: Karl Robert Reichsgraf von Nesselrode-Ehreshoven, krievu: Карл Васильевич Нессельроде; 1780—1862), pazīstams arī kā Šarls de Neselrode (franču: Charles de Nesselrode) bija vācu izcelsmes Krievijas Impērijas diplomāts, ilggadējs ārlietu ministrs (1816—1856).

Kārlis Roberts Neselrode vācu: Karl Robert Reichsgraf von Nesselrode-Ehreshoven krievu: Карл Васильевич Нессельроде
Krievijas Impērijas ārlietu ministrs
Amatā 1816. gada augusts — 1856. gada 15. aprīlis
Priekštecis	Nikolajs Rumjancevs
Pēctecis	Aleksandrs Gorčakovs
Dzimšanas dati	1780. gada 14. decembrī Lisabona, Portugāles karaliste
Miršanas dati	1862. gada 23. martā (81 gada vecumā) Sanktpēterburga, Krievijas Impērija (tagad Krievija)
Profesija	diplomāts

Krievijas Impērijas ārlietu ministrs Kārlis Roberts Neselrode (1818)

Dzīvesgājums

Dzimis 1780. gada 14. decembrī Lisabonā Krievijas Impērijas sūtņa grāfa Vilhelma fon Neselrodes (1724—1810) un Luīzes Gontāras (1746—1785) ģimenē. Kad viņa tēvs 1787. gadā kļuva par Krievijas Impērijas sūtni Prūsijā, viņš sāka mācīties Berlīnes ģimnāzijā. 1788. gadā sāka dienēt Krievijas kara flotē, vēlāk iestājās Krievijas diplomātiskajā dienestā Berlīnē, tad Hāgā.

Ceturtās koalīcijas kara laikā 1806. gada viņš bija ģenerāļa Frīdriha Bukshēvdena diplomātiskais sekretārs, piedalījās Prūšu Eilavas kaujā 1807. gada janvārī un Tilzītes miera līguma sarunās. Pēc tam darbojās kā Krievijas Impērijas sūtniecības padomnieks Parīzē, bet 1810. gadā atgriezās Pēterburgā. 1814. gadā Neselrode kļuva par valsts sekretāru un Krievijas Impērijas delegācijas vadītāju Vīnes kongresā, bet 1816. gadā Neselrode kļuva par Krievijas Impērijas ārlietu ministru. Pavadīja ķeizaru Aleksandru I uz Āhenes, Tropavas, Laibahas un Veronas kongresiem. 1824. gadā viņš Pēterburgā vadīja sarunas ar ASV, kuras beidzās ar robežlīgumu par Krievijas Amerikas dienvidu robežu. 1829. gadā viņš pēc Krievu—turku kara (1828—1829) Adrianopoles miera līguma sarunās panāca Serbijas kņazistes, Moldāvijas un Valahijas autonomiju, kā arī neatkarīgas Grieķijas Karalistes dibināšanu 1832. gadā.

No 1845. gadā Neselrodi iecēla par Krievijas Impērijas kancleru, 1849. gadā viņš nosūtīja Krievijas Impērijas karaspēku apspiest Lajoša Košuta vadīto Ungārijas revolūciju. Neselrodes centieni paplašināt Krievijas Impērijas ietekmi Balkānos un Vidusjūras reģionā izraisīja konfliktu ar Osmaņu impēriju, Apvienoto Karalisti, Franciju un Sardīnijas Karalisti, kuras sakāva Krievijas Impēriju Krimas karā (1853—1856). Neselrode atkāpās no amata un mira 1862. gada 23. martā Pēterburgā.

Darbi

• Autobiographie. Parīze, 1866 (krievu tulkojumā Записки);
• Correspondance diplomatique du C-te Pozzo di Borgo et du C-te de Nesselrode 1814—1818. Parīze, 1890.