Georgs fon Eihštets vai Jurje no Eihštetes (vācu: Georg von Eichstätt, latīņu: Georgius ab Eichstat) Siguldas komturs bija Teitoņu ordeņaLivonijas landmestra amata izpildītājs no 1260. līdz 1262. gadam. Viņa varas laiks ir saspringts, jo paiet cīņās ar pamatiedzīvotāju dumpjiem. Miris pēc smaga ievainojuma, kas gūts kaujā pie Lielvārdes 1262. gada 3. februārī.[1].
Livonijas mestra zīmogs ar uzrakstu "(Sigillum) (Com)MENDATORIS DOM(us) (the)VTO(nic)I IN LIVONIA" - "Teitoņu ordeņa komandiera Livonijā zīmogs".
Iespējams, ka bruņinieks Georgs cēlies no Eihštetes, kas atrodas ap 120 km uz dienvidiem no NirnbergasBavārijā. No 1252. gada ir Siguldas pils komturs. 1260. gadā Livonijas landmestrs Burhards fon Hornhūzens dodoties karagājienā pret žemaišiem atstāj komturu Georgu par savu aizvietotāju.
Pēc tam kad landmestrs Burhards krīt Durbes kaujā, Kursā sākas sacelšanās. Kurši vēršas pie Žemaitijas valdnieka Tranaiša pēc palīdzības. Kurzemes bīskapsHeinrihs fon Licelburgs bēg no saviem īpašumiem. Ordeņa kareivjiem nākas pamest Karšuvas un Dobenes cietokšņus, kurus ieņem dumpinieki. Kopīgiem spēkiem kurši un žemaiši sasniedz Dzintares cietoksniPiemares zemē, kas kopš 1254. gada ir Kurzemes bīskapijas daļa. Kuršu sacelšanos izdodas apspiest tikai pēc 1265. gada, kad ir nogalināts Tranaitis un Lietuvā pie varas nāk pareizticīgais Vaišvilks.
Ordeņa situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka zemgaļi jau 1259. gadā bija izraidījuši vācu fogtus no saviem cietokšņiem. Tādējādi Kursas dienvidi un Zemgale 1260. gada beigās bija atbrīvojušies no iekarotāju varas. Kursas centrālā un ziemeļu daļa ar Goldingenes, Vindavas un Dundagas cietokšņiem, palika krustnešu rokās.
Šajā laikā arī Sāmsalā sākas kārtējā sacelšanās, un vācu kolonisti masveidā tiek nogalināti. Kamēr kristiešu karaspēka lielākā daļa tiek organizēta karam pret Kursu, landmestrs Georgs ar ordeņbrāļu, Sāmsalas – Vīkas bīskapa, dāņu Igaunijas hercogistes un sabiedroto pamatiedzīvotāju kareivjiem dodas uz Sāmsalu, kas tiek sasniegta 1260. gada beigās, šķērsojot aizsalušo jūru. 1261. gada sākumā notiek kauja, kurā dumpinieki tiek sakauti un spiesti slēgt jaunu mieru ar landmestru.
Lai atriebtos par Durbes sakāvi, landmestrs Georgs 1261. gadā Rīgā sapulcina karaspēku, kuru gan pats nevada, jo atgriežas Siguldā. 1261. gada karagājienā uz Kursu piedalās arī igauņu, līvu un letgaļu vietējie kareivji, kas veiksmīgi sasniedz Goldingenes cietoksni, kur tos priecīgi sagaida cietokšņa garnizona un vietējo vasaļu karaspēks. No šejienes armija dodas uz Dzintari, kas tiek nodedzināta, liesmās mirstot visiem tās aizstāvjiem. Tālāk karaspēks dodas uz Aizputes cietoksni Kursā, kura aizstāvji padodas bez cīņas. Aizputē par ķīlniekiem tiek sagrābti labiešu bērni un aizvesti uz Rīgu, kurā drīz ierodas arī Sāmsalu pakļāvušais landmestrs Georgs.
1262. gada janvārī Livonijas zemēs iebrūk karaļa Mindauga karaspēks. Landmestrs Georgs ar kareivjiem dodas pretī leišiem, taču cieš sakāvi 1262. gada 3. februāra kaujā pie Lielvārdes un mirst pēc smaga ievainojuma.
Pēc Burharda fon Hornhūzena, viņa palīgs, Siguldas komturs Jirģens Eikstats, 1264. gadā[2] tapa par Livonijas mestri. Viņš gribēja atriebt leišiem sava priekšteča nāvi, bet viņam izgāja gandrīz tāpat, kā viņa priekštečam. Tādēļ viņš bija spiests slēgt ar leišiem mieru. Pa to laiku kamēr mestris kaŗoja ar leišiem, sāmsalieši bija atkrituši no kristīgās ticības. Mestris uzbruka viņiem šīs atkrišanas dēļ kādā mežā pie Karmeles pils, daudzus no viņiem nonāvēja un piespieda pie paklausības. Šī mestŗa laikā kristīgiem Livonijā bija jāpieredz lielas briesmas.
