Jurijs Kondratjuks

Jurijs Vasiļovičs Kondratjuks (ukraiņu: Юрій Васильович Кондратюк), īstajā vārdā Oleksandrs Ignatovičs Šargejs (ukraiņu: Олександр Гнатович Шаргей, dzimis 1897. gada 21. jūnijā [v.s. 9. jūnijā] Poltavā, Krievijas impērijā, miris 1942. gada 23. februārī Kalugas apgabalā) bija padomju inženieris, fiziķis un matemātiķis. Viens no kosmonautikas un kosmisko lidojumu pamatlicējiem, teorētiķis, kurš 20. gadsimta sākumā aprēķināja pirmo zināmo orbītu lidojumam uz Mēnesi ar atgriešanos uz Zemi.[1][2] Viņa aprēķini vēlāk tika izmantoti NASA Apollo programmā, plānojot pirmo cilvēka ceļojumu uz Mēnesi. Viņa darbos parādīti arī citi kosmisko ceļojumu aspekti.

Jurijs Kondratjuks
Юрій Кондратюк
Jurijs Kondratjuks
Personīgā informācija
Dzimis 1897. gada 21. jūnijā [v.s. 9. jūnijā]
Valsts karogs: Krievijas Impērija Poltava, Poltavas apgabals, Krievijas impērija (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1942. gada 23. februārī (44 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Kalugas apgabals, Krievijas PFSR, PSRS
Zinātniskā darbība
Zinātne raķešu inženieris, fiziķis un matemātiķis
Alma mater autodidakts
Sasniegumi, atklājumi Orbītas aprēķins lidojumam uz Mēnesi ar atgriešanos uz Zemi.
Jaudīgas vēja elektrostacijas projekts Krimā

Kondratjuks savus zinātniskos atklājumus veica kara apstākļos. Viņš piedzīvoja padomju varas orgānu vajāšanu, kā arī smagas slimības. Gājis bojā 1942. gadā Otrajā pasaules karā, karalaukā veicot dienesta uzdevumu.

"Jurijs Kondratjuks" ir pieņemts vārds, zem kura viņš slēpās pēc Krievijas revolūcijas. Ar šo vārdu viņš bija zināms zinātniskajās aprindās.

BiogrāfijaLabot

Agrīnie gadiLabot

 
Piemiņas plāksne par godu raķešu zinātniekam Jurijam Kondratjukam Poltavā, Komsomoļskajas ielā 4

Jurijs Kondratjuks piedzima kā Oleksandrs Šargejs 1897. gadā Poltavā, Krievijas impērijā (tagadējā Ukraina). Pirms viņa dzimšanas ģimene dzīvoja Kijevā. Viņa tēvs Ignāts Šargejs studēja fiziku un matemātiku Kijevas universitātē.[3][4] Kondratjuka māte Ludmila Šlippenbaha mācīja franču valodu Kijevas skolā. Viņi apprecējās 1897. gada janvārī. Māte bija tieša Volmara Antona fon Šlippenbaha (1653–1721) pēcnācēja.[5] Tas bija ģenerālis, kurš piedalījās Zviedrijas Kārļa XII neveiksmīgajā iebrukumā Krievijā. Viņas vectēvs Antons fon Šlippenbahs (1779—1836) bija Krievijas armijas pulkvedis un piedalījās Napoleona karos. Ludmila bija sociāli aktīva un vairākkārt tika ieslodzīta par piedalīšanos demonstrācijās. Pēdējās reizē Kijevas cietumā, īsi pirms Oleksandra piedzimšanas, viņai tika diagnosticēti garīgi traucējumi un 1902. gadā viņš tika ievietots ārstniecības iestādē. Oleksandrs dzīvoja kopā ar savu tēvu un pamāti Jeļenu Gibermani Sanktpēterburgā līdz 1910. gadam, kad tēvs nomira. Tad Oleksandrs atgriezās Poltavā, lai dzīvotu pie tēva vecmāmiņas.

Interese par kosmonautikuLabot

Kopš agras bērnības Oleksandrs Šargejs aizrāvās ar tēva grāmatām par fiziku un matemātiku un parādīja lieliskas spējas šajās jomās. Kad viņš bija pietiekami vecs, lai apmeklētu vidusskolu, tika uzņemts uzreiz prestižas Poltavas vidusskolas trešajā klasē, kuru 1916. gadā viņš pabeidza ar sudraba medaļu. Jau vecākajās klasēs ieinteresējās par starpplanētu ceļojumu jautājumiem. Pēc vidusskolas pabeidza rokrakstā sarakstītu darbu "Tiem, kas lasīs, lai uzbūvētu" (Тем, кто будет читать, чтобы строить, 1918—1919). Šajā darbā viņš, izmantojot oriģinālu metodi, izrēķināja raķetes kustības pamatvienādojumu, izstrādāja četrpakāpju raķetes shēmu un aprakstu, izmantojot skābekļa-ūdeņraža degvielu. Viņš ierosināja izmantot atmosfēras pretestību, lai nolaišanās laikā palēninātu raķeti.[3]

Pirmais pasaules karšLabot

 
Piemiņas plāksne pie mājas Sanktpēterburgā, Vasiļevskas salas 14.līnijā 33, ar uzrakstu, ka 1916.—1917. gadā tur dzīvojis teorētiķis un viens no kosmonautikas pamatlicējiem Oleksandrs Šargejs (Jurijs Kondratjuks)

1916. gadā Šargejs iestājās Petrogradas Politehniskajā institūtā, bet jau novembrī viņu iesauca armijā un nosūtīja uz kādu Pēterburgas virsnieku skolu. Pēc tam karoja turku frontē līdz demobilizācijai 1918. gada martā. Pēc Oktobra revolūcijas kā cara armijas virsnieks tika mobilizēts Baltajā armijā, bet no tās dezertēja. 1919. gada beigās viņš atkal tika mobilizēts, bet ceļā no Kijevas uz Odesu viņš aizbēga no militārā ešelona, pazaudējis visus dokumentus. Kad boļševiki nāca pie varas, Šargejs saprata, ka cara virsnieka pagātnes dēļ viņš tiks arestēts, vai pat nošauts. Viņš kādu laiku bija spiests dzīvot pie paziņām, līdz 1921. gada 15. augustā viņa pamāte Jeļena Gibermane sagādāja viņam dokumentus uz Jurija Kondratjuka vārda. Īstais Kondratjuks bija trīs gadus jaunāks par Oleksandru, dzimis 1900. gadā Luckas pilsētā Volinas provincē (tagad Ukrainas teritorija) un miris 1921. gada 1. martā no plaušu tuberkulozes, būdams Kijevas universitātes students. Viņa brālis Vladimirs Kondratjuks bija skolotājs vienā no Kijevas skolām, kurā mācījās arī Oleksandra pusmāsa Ņina Šargeja. Viņas māte Jeļena Gibermane pierunāja Vladimiru atdot mirušā brāļa dokumentus Oleksandram Šargejam. Tikai daži cilvēki zināja šo noslēpumu un glabāja to daudzus gadus. Jeļena Gibermane to pastāstīja savai meitai Ņinai tikai pirms nāves. 1977. gadā Ņina Šargeja sniedza rakstiskas liecības Ukrainas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas īpašajai izmeklēšanas komisijai par viņas pusbrāļa Oleksandra Šargeja vārda un uzvārda maiņas apstākļiem.[3]

1920. gadiLabot

Pēc vārda maiņas uz Juriju Kondratjuku, viņš strādāja dažādus darbus, bija vagonu eļļotājs un sakabinātājs, elevatora mehāniķis. 1925. gadā Kondratjuks atrada Aeronautikas biļetenu par 1911. gadu, kurā bija publicēta daļa no Ciolkovska darba par kosmosa iekarošanu. Kondratjuks sāka aktīvu saraksti ar šīs jomas ekspertiem: Ciolkovski, Vladimiru Vetčinkinu, Nikolaju Riņinu, Sergeju Koroļovu un citiem. 1929. gadā Kondratjuks viņiem nosūtīja savu Novosibirskā izdoto grāmatu “Starpplanētu telpu iekarošana” (Завоевание межпланетных пространств, 1929) un no viņiem saņēma zinātnisko literatūru šajā jomā. Savā grāmatā viņš ne tikai patstāvīgi bija nonācis pie dažiem Ciolkovska secinājumiem, bet arī dažas idejas attīstījis tālāk. Lai arī grāmata bija izdota nelielā tirāžā, to pamanīja ne tikai PSRS, bet arī ārvalstīs. Vācu zinātnieks raķešu tehnoloģijas jomā R. Lademans publicēja šīs grāmatas recenziju Berlīnes žurnālā Flight Engineering and Motor Aeronautics. Kondratjuka darbs ieskicēja mūsdienu raķešu dinamikas un raķešu zinātnes pamatus, tas piedāvāja risinājumus, no kuriem daudzi tiek izmantoti kosmosa izpētē.[3]

Arests un darbs nometnēLabot

 
Jurijs Kondratjuks

1927. gadā Kondratjuks pārcēlās uz Novosibirsku, kur strādāja uzņēmumā «Хлебопродукт». Piedalījās elevatora «Мастодонт» konstruēšanā 13 000 tonnu graudu krātuvei. Tā kā tajā laikā naglas bija deficīts, Kondratjuks koka elevatoru uzkonstruēja bez naglām, kas bija visai novatorisks risinājums.

1930. gada 30. jūlijā Kondratjuku kopā ar vēl vairākiem darba biedriem arestēja. Viņi tika apsūdzēti kaitniecībā. Viens no apsūdzības punktiem bija tas, ka elevators «Мастодонт» uzcelts ne tikai bez rasējumiem, kas pats par sevi bija nopietns būvniecības noteikumu pārkāpums, bet arī bez naglām. Vietējā vadība secināja, ka struktūra neizturēs šādu graudu daudzumu un sabruks. 1931. gada 10. maijā Kondratjukam tika piespriesti trīs gadi ieslodzījuma nometnē.

Tomēr Kondratjuku norīkoja uz Novosibirskā nodibināto specializēto biroju Nr. 14 ogļu ražošanas uzņēmumu projektēšanai. Šis birojs bija viena no NKVD darba nometnēm. Dzīve un darbs nometnē notika apcietinājumā, bet relatīvi labākos apstākļos, ar pienācīgu uzturu. Viņš tur strādāja līdz 1932. gada augustam, un viņam pat izdevās iegūt patentu un autortiesību sertifikātu kalnrūpniecības aprīkojuma jomā. Viņš bija publicējis rakstus par vairākām problēmām: šahtu ierīkošanas paātrināšana un atvieglošana, augstas izturības betona uzglabāšana, šahtu balstu stiprināšana.

Vēja elektrostaciju projektēšanaLabot

Vēl strādājot 14. birojā, Kondratjuks iepazinās ar jaudīgas Krimas vēja elektrostacijas projekta konkursa noteikumiem, ko izsludināja Smagās rūpniecības Tautas komisariāts. Stacijas projekts tika īstenots sadarbībā ar P. Gorčakovu, un vēlāk projektā tika iesaistīts arī inženieris N. Ņikitins, Maskavas Ostankino televīzijas torņa topošais veidotājs.

Vēja elektrostacijas sākotnējais projekts tika pabeigts 1932. gada novembrī, un drīz projekta autori saņēma Iekšlietu Tautas komisariāta Valsts Politpārvaldes uzaicinājumu apmeklēt Maskavu. Pēc Rūpniecības tautas komisāra Sergo Ordžonikidzes pieprasījuma 1933. gadā Kondratjuks tika priekšlaicīgi atbrīvots. Projekts konkursā tika atzīts par labāko. Tehniskais projekts tika pabeigts līdz 1934. gada februāra vidum. 1937. gadā Ai-Petri kalnā Krimā saskaņā ar sagatavotajiem darba rasējumiem tika sākta stacijas pamatu celtniecība. Tomēr jau 1938. gadā tika pieņemts lēmums pārtraukt jaudīgu vēja elektrostaciju projektēšanu un celtniecību. Tāpēc nākamajos divos gados Kondratjuks nodarbojās ar nelielu, eksperimentālu vēja elektrostaciju projektēšanu.[3]

Jau 1933. gadā Kondratjuks saņēma piedāvājumu strādāt reaktīvo dzinēju pētniecības grupā Maskavā. Sergejs Koroļovs un citi grupas darbinieki zināja Kondratjuka darbus un viņa spējas. Tomēr Kondratjuks noraidīja šo priekšlikumu, jo viņam bija pamatota pārliecība, ka viņam var atjaunot apcietinājumu, kā arī viņš baidījās, ka, pirms pielaist pie raķešu pētījumiem, NKVD padziļināti pētīs viņa pagātni.

1937. gadā Kondratjuks tika izvirzīts zinātņu doktora grāda piešķiršanai. Iniciatīvu uzņēmās profesors Vetčinkins un citi ievērojami padomju zinātnieki. Tomēr siltumenerģētikas celtniecības trests, kurā Kondratjuks strādāja, izsniedza viņam negatīvu raksturojumu, kurā cita starpā tika teikts: "Pieteikuma iesniedzēja politiskā personība nav identificēta, nepiedalās tresta sabiedriskajā dzīvē." Zinātnieku pūles par doktora grāda piešķiršanu Kondratjukam bija neveiksmīgas.[3]

Nāve Otrā pasaules kara laikāLabot

 
Piemineklis iespējamā Kondratjuka apglabāšanas vietā pie Orlas apgabala Bolhovas rajona Krivcovas ciema

Krievijā sākoties Otrajam pasaules karam, Kondratjuks iestājās brīvprātīgajos. Viņu ieskaitīja kā ierindnieku telefonistu sakaru rotā 21. Maskavas divīzijā. 1941. gada oktobrī pēc izkļūšanas no Vjazmas aplenkuma piedalījās karadarbībā vairāku citu vienību sastāvā. Bojā ejas apstākļi precīzi nav zināmi. Tiek uzskatīts, ka kritis Kalugas apgabalā. Pēc citas versijas, balstoties uz 1997. gadā rīkotas ekspedīcijas datiem, kritis kaujas laukā 1942. gada 23. februārī pie Orlas apgabala Bolhovas rajona Krivcovas ciema.[6]

ReabilitācijaLabot

1970. gada 26 martā Krievijas PFSR Augstākās padomes krimināltiesību kolēģija reabilitēja Kondratjuku sakarā ar nozieguma sastāva trūkumu.[3] Viņa reabilitācijā lielas pūles ieguldīja Kondratjuka bijušais darba un dienesta biedrs inženieris-konstruktors, vēlāk kosmonautikas popularizētājs žurnālists Boriss Romaņenko.[7]

Zinātniskie darbiLabot

"Tiem, kas lasīs, lai uzbūvētu" (Тем, кто будет читать, чтобы строить, 1918—1919)Labot

Šajā darbā Kondratjuks neatkarīgi no Ciolkovska, izmantojot oriģinālu metodi, noformulēja raķešu kustības pamatvienādojumu. Darbā bija aprakstīta četru pakāpju raķetes shēma. Raķetē bija paredzēts izmantot skābekļa-ūdeņraža degvielu. Aprakstīts dzinēja degšanas kameras oksidētāja un degvielas sprauslu izvietojums, paraboloidālā sprausla un daudz kas cits. 1938. gadā, kad Kondratjuks iesniedza šo darbu publicēšanai, viņš to datēja ar 1918. — 1919. gadu, lai gan bija acīmredzams, ka šajā darbā dažādos laikos izdarītas izmaiņas. 1964. gadā darbs tika iekļauts T. M. Meļkumova rediģētajā grāmatā “Raķešu tehnoloģijas pionieri”, kuru savukārt NASA 1965. gadā tulkoja angļu valodā.[8]

Kondratjuka izvirzītās idejas:

  • izmantot atmosfēras pretestību, lai nolaišanās laikā palēninātu raķeti un ietaupītu degvielu;
  • lidojot uz citām planētām, nogādāt kosmosa kuģi mākslīgā pavadoņa orbītā un izmantot nelielu pacelšanās-nolaišanās moduli, ar kuru nogādāt cilvēku uz planētas un pēc tam atpakaļ uz orbītā esošā kuģa (šo priekšlikumu NASA īstenoja Apollo programmā);
  • izmantot tuvāko debess ķermeņu gravitācijas lauku kosmosa kuģa ātruma palielināšanai vai palēnināšanai lidojuma laikā Saules sistēmā (gravitācijas manevrs).

Šajā darbā apskatīta arī iespēja izmantot Saules enerģiju, lai darbinātu kosmosa kuģa borta sistēmas, kā arī iespēja novietot lielus spoguļus Zemes tuvumā esošā orbītā, lai apgaismotu Zemes virsmu.

“Starpplanētu telpu iekarošana” (Завоевание межпланетных пространств, 1929)Labot

Šajā grāmatā Kondratjuks aprakstīja kosmosa izpētes pirmo posmu secību. Viņš sīkāk apskatīja jautājumus, kas tika izvirzīti viņa agrīnajā darbā “Tiem, kas lasīs, lai veidotu”. Grāmatā arī ierosināts izmantot raķešu artilērijas sistēmas, lai nogādātu Zemes tuvumā esošā orbītā mākslīgos pavadoņus (šo priekšlikums ir īstenots PSRS un Krievijas kosmiskajos kravas kuģos Progress). Kondratjuka darbā tika pētīti arī jautājumi par kosmosa kuģu termisko aizsardzību to pārvietošanās laikā atmosfērā.

 
Jubilejas monēta "Jurijs Kondratjuks" (1997)

PiemiņaLabot

 
Kondratjuka krāteris Mēness neredzamā pusē, NASA attēls, uzņemts slīpā leņķī no Apollo 15

Poltavā atrodas Kondratjuka piemineklis. Viņam par godu atklātas piemiņas plāksnes vietās, kas saistītas ar viņa dzīvi. Viņa vārdā nosauktas ielas Maskavā, Dnipro, Rubcovskā un laukums Novosibirskā. Kondratjuka vārdā nosaukta Poltavas Nacionālā tehniskā universitāte un Novosibirskas Aerokosmiskais licejs. Novosibirskā atrodas 1993. gadā dibinātais Kondratjuka muzejs.[9]

Ukrainā nodibināta Kondratjuka medaļa. 1997. gadā sakarā ar simto dzimšanas dienu Ukrainā tika izlaista Kondratjuka jubilejas monēta. 1997. un 2002. gadā par godu Kondratjukam izlaistas pastmarkas.

Kondratjuka vārdā 1970. gadā nosaukts krāteris Mēness neredzamā pusē.[10] 1977. gadā astronoms Nikolajs Černihs viņam par godu nosauca jaunatklātu mazo planētu — 3084 Kondratyuk.

2014. gada 18. oktobrī Kondratjuks tika uzņemts Starptautiskā kosmosa slavas zālē.[11]

AtsaucesLabot

  1. John Wilford. We Reach the Moon; the New York Times Story of Man's Greatest Adventure. New York : Bantam Paperbacks, 1969. 167. lpp. ISBN 0-373-06369-0.
  2. Brian Harvey. Russian Planetary Exploration: History, Development, Legacy and Prospects. Springer, 2007.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 «МЫ ЗДЕСЬ / Публикации / Номер # 344 / Линия жизни Александра Шаргея». NewsWe.com. Skatīts: 10 Maijs 2020.
  4. «КОНДРАТЮК Юрий Васильевич (А.И.ШАРГЕЙ)». Энциклопедия "Космонавтика". Skatīts: 10 Maijs 2020.
  5. В. К. Малунобскуý. «Бароны шлиппенвах – офицеры императора александра І».
  6. «Где погиб Кондратюк?». epizodsspace.airbase.ru.
  7. «Звезда Кондратюка-Шаргея». epizodsspace.airbase.ru.
  8. «Pioneers of Rocket Technology: Selected Works». National Aeronautics and Space Administration.
  9. «Музей им. Ю.В. Кондратюка». Музей Новосибирск.
  10. «Planetary Names: Crater, craters: Kondratyuk on Moon». USGS Astrogeology Science Center, NASA.
  11. «Новосибирский ученый Юрий Кондратюк вошел в Галерею международной космической славы». Музей Новосибирска.

Ārējās saitesLabot