Kauja pie Jēkabpils

Kauja pie Jēkabpils bija viena no Lielā Ziemeļu kara lielajām kaujām, kurā 1704. gada 26. jūlijā Zviedrijas karaspēks Kurzemes gubernatora Ādama Lēvenhaupta (Adam Ludwig Lewenhaupt) vadībā sakāva daudzkārt lielāko krievu un to sabiedroto lietuviešu karaspēku un novērsa iebrukumu Kurzemes un Zemgales hercogistē, kas kopš 1700. gada bija zviedru kontrolē.

Kauja pie Jēkabpils
Daļa no Lielais Ziemeļu karš
Kaujas norises attēlojums gravīrā (no Broces kolekcijas)
Datums 1704. gada 25. jūlijs (O.S.) 1704. gada 26. jūlijs (zviedru kalendārs) 1704. gada 5. augusts (N.S.) Vieta Jakobsštate, Kurzemes un Zemgales hercogiste, (tagad Jēkabpils, Latvija) Iznākums Zviedru uzvara
Karotāji
Zviedrijas impērija	Polijas-Lietuvas kopvalsts Krievijas cariste
Komandieri un līderi
Ādams Lēvenhaupts Kristaps Zaviša	Mihails Višņoveckis Gregors Antons Oginskis
Spēks
5 000: 3 000 Zviedri 2 000 Lietuvieši	15 000: 10 000 Poļi 5 000 Krievi
Zaudējumi
420: 238 nogalināti 181 ievainoti	3 000: 2,300 nogalināti 517 sagūstīti

Vietā, kur kauja notikusi (pie mūsdienu Salas, Salas pagastā), ir uzstādīts piemiņas akmens.

Piemiņas akmens Jēkabpils kaujas vietā

Kaujas norise

1704. gadā ieņemtajā Narvas pilsētā Krievijas cariste un Polijas-Lietuvas kopvalsts parakstīja vienošanos, kas atļāva krievu karaspēkam ieiet tās teritorijā. Pēteris I virzīja savu karaspēku cauri līdz tam iekarotajām Igaunijas un Vidzemes teritorijām, forsēja Daugavas upi pie Jēkabpils un kopā ar sabiedroto Lietuvas karaspēku izveidoja tur kara nometni.

Zviedru karaspēks sastāvēja no 3080 vīriem, proti, no 1597 kājniekiem, 1406 jātniekiem un dragūniem un 77 artilēristiem. Zviedru pusē cīnījās arī Lietuvas lielhetmaņa Kazimira Sapehas un Žemaitijas maršala Kristapa Zavišas vadītie lietuviešu spēki 2000-3000 vīru sastāvā. Krievu karaspēks sastāvēja no aptuveni 5000 karavīriem bijušā Smoļenskas cietokšņa komendanta ģenerāļa Bogdana Korsaka vadībā un aptuveni 10 000-12 000 lietuviešiem Lietuvas lielhetmaņa Mihaila Višņovecka un Žemaitijas ģenerālstārasta Gregora Antona Oginska vadībā. Zviedru karaspēks Ādama Lēvenhaupta vadībā ieradās Sēlpilī 1704. gada 25. jūlijā un pa Daugavas kreiso pusi virzījās augšup uz Jēkabpili, kur krievi ar sabiedrotajiem bija izveidojuši kara nometni.

Kauja sākās ar zviedru jātnieku uzbrukumu pulkveža Stakelberga vadībā labajā flangā un žemaišu jātnieku uzbrukumu Kristapa Zavišas vadībā kreisajā flangā, kur tie nokļuva zem krievu artilērijas uguns. Daļa lietuviešu esot atkāpušies līdz pat Jaunjelgavai, kur paziņojuši, ka zviedri esot pilnīgi sakauti un varot gaidīt krievu uzbrukumu Rīgai un Jelgavai. Kaujas gaitu izmainījis Jelgavas un Liepājas garnizonu kājnieku uzbrukums labajā flangā, jo tie esot nokavējuši kaujas sākumu sakarā ar "iešanu cauri biezajiem mežiem" un bijuši nocietušies sākt uzbrukumu. Krievi tika atspiesti līdz pat Daugavas krastam un sakauti.

Zviedru pusē kaujā krituši 5 virsnieki un 52 karavīri, ievainoti 14 virsnieki un 167 karavīri. Pretinieku zaudējumi esot bijuši lielāki, pēc dažām ziņām, pēc kaujas zviedri esot kaujas laukā aprakuši 2 300 karavīru. Pēc citiem avotiem krievu zaudējumi esot bijuši tikai 230 kritušo un 287 ievainoto. Kara laupījumā esot iegūti 23 lielgabali, 23 pulvera mucas, 305 musketes un 8000 rokas granātas. Iegūti arī 6 lielāki un 11 mazāki krievu karaspēka karogi, ieskaitot 4 dragūnu karogus un 13 kājnieku karogus. Kaujā iegūti arī 7 lietuviešu karogi.

Karavadoņu attēli

• 
  Zviedru ieceltais Kurzemes gubernators Ādams Lēvenhaupts (1659–1719)
• 
  Zviedru sabiedrotais Lietuvas lielhetmanis Kazimirs Sapeha (1637–1720)
• 
  Žemaitijas maršals Kristaps Zaviša (1666–1721)
• 
  Krievu sabiedrotais Lietuvas lielhetmanis Mihails Višņoveckis (1680—1744)
• 
  Krievu sabiedrotais Lietuvas lauka hetmanis Gregors Antons Oginskis (1654—1709)