Hukera sala
Hukera sala (krievu: остров Гукера) ir Krievijas Federācijai piederoša neapdzīvota sala Franča Jozefa Zemē Ziemeļu Ledus okeānā. Ietilpst Arhangeļskas apgabala administratīvajā teritorijā «Franča Jozefa Zemes un Viktorijas salas salu teritorija», bet vietējās pašvaldības nozīmē pieder Primorskas rajonam. Nosaukta par godu angļu botāniķim un ceļotājam Džozefam Daltonam Hukeram (Joseph Dalton Hooker).
Hukera sala | |
---|---|
остров Гукера | |
Leduslāči Hukera salā | |
Ģeogrāfija | |
Izvietojums | Ziemeļu Ledus okeāns |
Koordinātas | 80°14′N 53°02′E / 80.233°N 53.033°EKoordinātas: 80°14′N 53°02′E / 80.233°N 53.033°E |
Arhipelāgs | Franča Jozefa Zeme |
Platība | 508 km² |
Garums | 30 km |
Platums | 28 km |
Augstākais kalns |
Džeksona kupols 576 m |
Administrācija | |
Krievija | |
Apgabals | Arhangeļskas apgabals |
Lielākā pilsēta | Buhta Tihaja (pamesta) |
Demogrāfija | |
Iedzīvotāji | 0 (2010) |
Hukera sala Vikikrātuvē |
Ģeogrāfija
labot šo sadaļuHukera sala izvietojusies arhipelāga dienviddaļā, centrālajā salu grupā. De Brijnes šaurums dienvidrietumos to atdala no Nortbruka un Brūsa salas, Britu kanāls ziemeļrietumos — no Georga Zemes, Allena Junga šaurums ziemeļos — no Ketlica salas, bet Smitsona šaurums austrumos — no Lī Smita salas. Krasta līnija izrobota, daudz līču, nozīmīgākie — Tihajas līcis un Makarova līcis. Salas lielāko daļu klāj ledāji, augstākais ir Džeksona kupols (576 m vjl). Ledus kupols salas ziemeļdaļā nosaukts lietuviešu gleznotāja Čurļoņa vārdā.
Sala atrodas arktiskās tundra joslā. Augu valsts pārstāvēta galvenokārt ar sūnām un ķērpjiem, sastopama polārā magone. Sastopami leduslāči. Tihajas līcī uz Rubīni klints putnu kolonija, kurā mīt ap 18 000 kairu, kaiju, alku, vētrasputnu un citu putnu.
Vēsture
labot šo sadaļuSalu 1879. gadā atklāja holandiešu ekspedīcija De Brijnes vadībā ar kuģi Willem Barentz un nosauca par godu angļu botāniķim un ceļotājam Džozefam Daltonam Hukeram (Joseph Dalton Hooker), kurš piedalījās Džeimsa Rosa 1841. gada Antarktiskajā ekspedīcijā.[1] Detālu salas krastu kartēšanu pirmā veica Džeksona un Hermsvorta ekspedīcija 1894.—1897. gadā.
1913./1914. gadā Tihajas līcī uz ziemošanu apmetās Georgija Sedova ekspedīcija ar kuģi Svjatoj Mučenik Foma. 1929. gadā Tihajas līča krastā tika izveidota pirmā polārstacija Franča Jozefa Zemē Buhta Tihaja. 1932. gadā tā tika pārveidota par magnētisko observatoriju un tās pirmais vadītājs bija Ivans Papaņins. 1959. gadā stacija tika slēgta un pārcelta uz Heisa salu (Krenkeļa observatorija). Mūsdienās stacijas infrastruktūra tiek atjaunota kā muzeju komplekss un tūrisma objekts.[2]