Buhta Tihaja
Buhta Tihaja (krievu: Бухта Тихая) bija vissezonas PSRS polārstacija Arktikā.[1] Izvietojusies Franča Jozefa Zemei piederošajā Hukera salā Barenca jūras ziemeļos. Izveidota 1929. gadā kā pirmā pastāvīgā polārstacija Franča Jozefa Zemē un līdz 1932. gadam, kad izveidoja Ostrovrudoļfas polārstaciju, bija vistālāk ziemeļos esošā pastāvīgi cilvēku apdzīvotā apmetne.[2]
| Buhta Tihaja | |
|---|---|
| Бухта Тихая | |
 | |
  Buhta Tihaja  Buhta Tihaja  Buhta Tihaja |
|
| Valsts piederība |  PSRS/ Krievija
|
| Koordinātas: | 80°20′19″N 52°46′41″E / 80.33861°N 52.77806°EKoordinātas: 80°20′19″N 52°46′41″E / 80.33861°N 52.77806°E |
| Novietojums | Hukera sala |
| Stacijas tips | vissezonas |
| Atvērta | 1929. g. |
| Slēgta | 1960. g. pārcelta uz Krenkeļa observatoriju |
| Pieder | nacionālais parks Russkaja Arktika |
| Laika zona | UTC+3 |
 Buhta Tihaja Vikikrātuvē
| |
Vēsture labot šo sadaļu
Stacija izveidota 1929. gada vasarā polārpētnieka Oto Šmita vadībā. Par vietu stacijas būvniecībai tika izvēlēts Tihajas līča ziemeļu krasts Hukera salas ziemeļrietumos. Šajā pat vietā notika Georgija Sedova polārās ekspedīcijas ziemošana 1913./1914. gadā. Oficiāli atklāta 30. augustā; stacijas darbību sākotnēji nodrošināja septiņu cilvēku komanda, pirmais stacijas vadītājs bija P. Iļļaševičs. Sākotnēji stacijas novērojumu programmā bija tikai meteoroloģija un aeroloģija.[3]
1932. gadā sakarā ar 2. Starptautisko polāro gadu Ivana Papaņina vadībā stacija tika ievērojami paplašināta un reorganizēta par magnētisko observatoriju. Stacija nodrošināja ne tikai meteoroloģiskos, aeroloģiskos, ģeomagnētiskos, hidroloģiskos, aktinometrijas, jonosfēras, polārblāzmas un citus pētījumus, bet kalpoja arī kā atbalsta bāze tālākai arhipelāga un Arktikas izpētei. Atsevišķos periodos stacijā uzturējās līdz pat 60 cilvēku personāla un tajā dzimuši vismaz 11 bērni.[4] Stacijā bija vairāk kā 20 ēkas, tajā skaitā vistālāk ziemeļos uzbūvētais lidmašīnu angārs.[5]
2. Pasaules kara laikā Buhta Tihaja bija vienīgā PSRS polārstacija Barenca jūras ziemeļu daļā, kas nepārtrauca darbību.[6] 1957./1958. gadā stacija piedalījās Starptautiskā ģeofizikas gada programmā.
1960. gadā stacija tika slēgta un pētniecības programma pārnesta uz Heisa salu uz Krenkeļa observatoriju.
Mūsdienās Buhta Tihaja ietilpst nacionālajā parkā Russkaja Arktika[7][8] un to apsaimnieko Arktikas muzeju un izstāžu centrs. 2015. gadā stacija tika atzīta par kultūrvēsturiskā mantojuma objektu. Staciju restaurē, lai pielāgotu tūrisma vajadzībām.[9] Stacijā ir atvērta pasta nodaļa.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Бухта Тихая
- ↑ Полярная гидрометеорологическая станция Бухта Тихая
- ↑ НА ЗЕМЛЕ ФРАНЦА-ИОСИФА. М. С. Муров
- ↑ Специалисты полностью очистили ото льда самый старый самолетный ангар в Арктике
- ↑ Полярной станции "Бухта Тихая" - 90 лет!
- ↑ «ПОЛЯРНАЯ СТАНЦИЯ «БУХТА ТИХАЯ» В ГОДЫ ВЕЛИКОЙ ОТЕЧЕСТВЕННОЙ ВОЙНЫ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 5. decembrī. Skatīts: 2019. gada 5. decembrī.
- ↑ «Тихая» опора страны: первая полярная станция СССР отмечает 90-летие
- ↑ «Национальный парк «Русская Арктика»
- ↑ Реставрация в Арктике самого северного музея в мире