Hugo Helmanis
Hugo Helmanis (1895—1941) bija Latvijas armijas virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Ievērojams ar daudziem, personīgi vadītiem, izlūkgājieniem ienaidnieka aizmugurē Latgales frontē, Latvijas Brīvības cīņu laikā.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Biogrāfija labot šo sadaļu
Dzimis Rīgā 1895. gada 18. aprīlī. Ieguvis vidējo izglītību. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada jūlijā brīvprātīgi iestājās Krievijas Impērijas armijā. 1915. gadā beidza Nikolaja kara inženieru skolu. Ieskaitīts 8. Sibīrijas sapieru bataljonā, bet jau drīz pēc tam pārcelts uz 12. aviācijas divizionu. Kā lidotājs piedalījies vairākās gaisa kaujās, notriecis divas ienaidnieka lidmašīnas. Divas reizes krita vācu gūstā, bet abas reizes izbēga. Vairākkārt apbalvots un paaugstināts par poručiku.
1919. jūlijā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Iedalīts 1. Liepājas kājnieku pulkā vada, vēlāk rotas komandiera amatā. Piedalījās daudzās kaujās un izlūkgājienos. 1919. gada oktobrī paaugstināts par kapteini.
Lāčplēša Kara ordenis piešķirts par 1920. gada 6. janvāra kauju Latgalē, kur Helmaņa vadītā vienība, atrazdamās ienaidnieka aizmugurē, negaidītā triecienā ielauzās Makužu sādžā un ieguva lielgabalu, divus ložmetējus u.c. kara materiālus. Pēc kara savu izlūkgājienu pieredzi apkopojis grāmatā Kapteiņa Helmaņa izlūku gājieni Latgales frontē. 1921. gadā kļuva par rotas komandieri, bet tajā pašā gadā atvaļināts.
1922. gada novembrī iestājās Iekšlietu ministrijas dienestā kā sevišķu uzdevumu vecākais ierēdnis. 1923. gadā Helmani iecēla par Jelgavas, 1924. gadā par Kuldīgas apriņķa priekšnieku. Bija Kuldīgas aizsargu pulka komandieris. 1925. gadā pārgāja uz robežpoliciju Jelgavas apriņķī. 1926. gadā atvaļināts no Iekšlietu ministrijas dienesta.
1927. gadā viņš atgriezās armijas aktīvajā dienestā.[1] Ieskaitīts 10.Aizputes kājnieku pulkā, bet jau tā paša gada septembrī, disciplinārā kārtā, atvaļināts. 1928.-1929. gadā bija grupas priekšnieks Zilupes robežapsardzības apgabalā. Vēlāk atgriezās Rīgā kur nodarbojās ar automašīnu tirdzniecību. Bijis biedrības Lāčplēšu Dižcilts dibinātājs un pirmais priekšnieks.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Helmanis pārcēlās uz Jelgavu. Tur bijis nacionalizēto namu uzmērīšanas darbu vadītājs vietējā namu pārvaldē. 1941. gada 4. februārī Jelgavā apcietināts. 18. jūnijā pārvests uz Astrahaņas cietumu. 1941. gada oktobrī kara tribunāls piesprieda Helmanim nāvessodu. Sods izpildīts tā paša gada novembrī.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «"Latvijas Kareivis" (14.01.27.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 6. februārī. Skatīts: 2012. gada 25. maijā. Arhivēts 2009. gada 6. februārī, Wayback Machine vietnē.