Ho Ši Mina ceļš

Ho Ši Mina ceļš (angļu: Ho Chi Minh trail) bija sauszemes un ūdens ceļu loģistikas sistēma, kas Vjetnamas kara laikā, sākot ar 1959. gadu, savienoja Ziemeļvjetnamu ar Dienvidvjetnamu, lai varētu apgādāt dienvidos esošos nemierniekus ar ieročiem, materiāliem un dzīvo spēku. Šis ceļš gāja cauri kaimiņos esošo Laosu un Kambodžu un tā kopējais garums bija vairāk kā 20 000 kilometru. ASV Aizsardzības departaments šo ceļu ir nosaucis par "vienu no lielākajiem militārās inženierijas sasniegumiem 20. gadsimtā".

Ho Ši Mina ceļš 1967. gadā (dzeltenajā krāsā)

Pēc ilgstošas cīņas par neatkarību no Francijas vjetnamiešu komunista Ho Ši Mina vadībā Vjetnamas komunistiem izdevās gūt daļēju uzvaru. Starp komunistiem, kas bija nostiprinājušies valsts ziemeļos, un Franciju tika parakstīts miera līgums un valsts tika sadalīta divās daļās. 17 ziemeļu paralēle kļuva par robežu starp abām valstīm, kur tika izveidota demilitarizētā zona. Lai arī franči izveda savu karaspēku un ziemeļnieki bija ieguvuši patstāvību, tomēr Dienvidvjetnama joprojām atradās prorietumniecisku spēku rokās. Turklāt arī dienvidos atradās nemiernieki, kuri kļuva aizvien spēcīgāki, vedot no 1957. gada partizānu karu. Lai palīdzētu šiem nemierniekiem un turpinātu cīņu par visas vjetnamiešu apdzīvotās teritorijas apvienošanu vienā valstī, ziemeļnieki nolēma atbalstīt tur esošos vjetnamiešus.

1959. gadā tika izveidota 559. transporta grupa, kurai tika uzdots izveidot kara materiālu apgādes maršrutu uz Dienvidvjetnamu. Sākotnēji ziemeļvjetnamieši mēģināja šo maršrutu izveidot caur demilitarizēto zonu, tomēr drīz vien viņu mēģinājumi tika apturēti, kas noveda pie tā, ka maršrutu sāka veidot cauri Laosai. Izvēli par labu Laosai veicināja tas, ka šajā valstī tobrīd norisinājās pilsoņu karš un robežreģioni ar Vjetnamu atradās komunistu kontrolē. Lai arī Laosa oficiāli bija neitrāla attiecībā pret Vjetnamā notiekošo, tomēr tā neiebilda pret savas teritorijas izmantošanu no ziemeļvjetnamiešu puses.

Ceļš sastāvēja no liela ceļu tīkla, kurā gan bija paralēli ceļi, gan takas, gan ūdensceļi, kuri bija savienoti vienotā sistēmā. Sākotnēji ceļu izmantoja tikai vienību pārvietošanai uz dienvidiem, bet pēc tam, kad ASV bloķēja apgādi no jūras, ceļu sāka izmantot arī materiālu un ieroču pārvadāšanai. Bija atsevišķi ceļi satiksmei, kājāmgājējiem un arī riteņbraucējiem. Sākotnēji materiālu pārvadāšanai izmantoja cilvēkus un dzīvniekus, bet drīz vien tos nomainīja autotransports, kuru Vjetnamas komunistiem piegādāja PSRS, Ķīna un Austrumu bloka valstis. Pie ceļiem tika būvētas atpūtas bāzes. Tās atbildēja arī par loģistikas jautājumiem. Šādu bāzu tuvumā tika veidotas pretgaisa aizsardzības pozīcijas. Džungļi maskēja ceļa atrašanos un liedza tā atklāšanu no gaisa. Būtiski apgādi ietekmēja laikapstākļi, jo musonu lietu periodā ceļi faktiski bija nelietojami, tāpēc tika izmantota ūdensceļu sistēma. Ho Ši Mina ceļa priekšrocība bija tajā, ka tas nebija viens ceļš, bet gan to sistēma, kas gadījumos, kad viens posms tika izvests no ierindas, ļāva uzreiz novirzīt transportu pa kādu no paralēlajiem ceļiem.

Jau 1961. gadā ASV militārie analītiķi norādīja uz to, ka pa Ho Ši Mina ceļu notiek aizvien plašāka apgāde un tiek ievests ziemeļnieku karaspēks Dienvidvjetnamā. 1965. gadā pēc amerikāņu aprēķiniem Dienvidvjetnamas komunisti saņēma 234 tonnas apbruņojuma, no kurām 195 tonnas tika ievestas tieši caur Laosu. Tajā pašā gadā ASV izlūkošana ziņoja par to, ka sausajā sezonā pa Ho Ši Mina ceļu dienā veica piegādes ar vismaz 30 kravas mašīnām priekš spēkiem Saigonas apkārtējiem reģioniem, kas atbilda 90 tonnām kravas. Vēl vienas apgādes ceļa, kas ļāva piegādā materiālus no Kambodžas ostām dienvidos, kā arī paša Ho Ši Mina ceļa paplašināšana ļāva 1965. gadā veikt pārvadājumus, kas pārsniedza visu piecu iepriekšējo gadu kopapjomu. Šāda notikumu attīstība lika amerikāņiem pievērst pastiprinātu uzmanību pret šo apgādes sistēmu.

Būtiska problēma visa Vjetnamas kara laikā bija tajā, ka ASV nevēlējās iebrukt kaimiņos esošajās Laosā un Kambodžā sauszemes operācijā. Šajā valstīs varēja darboties tika speciālo uzdevumu vienības, kuras pamatā nodarbojās ar diversijām un informācijas ievākšanu. Laosas gadījumā amerikāņi atbalstīja antikomunistiskos spēkus, tomēr viss uzsvars tika likts uz gaisa spēkiem. Jau 1964. gada decembrī notikās pirmā Ho Ši Mina ceļa bombardēšana. 1965. gada martā tika uzsākta bombardēšana operācija "Rolling Thunder", kura tika vērsta pret nemiernieku apgādes bāzēm Laosas un Ziemeļvjetnamas robežreģionos. Līdz ar šīs operācijas atļaušanu tā brīža ASV prezidents Lindons Džonsons atļāva vērst gaisa uzlidojumus arī uz Ho Ši Mina ceļu. Laosas dienvidu daļa tika bombardēta operācijas "Steel Tiger" ietvaros. Bombardēšanas reģioni bija sadalīti kvadrantos un turpmāko gadu laikā notikās nemitīga Ho Ši Mina ceļa bombardēšana, kura gan tā arī neļāva to pilnībā iznīcināt vai nopietni samazināt tā darbību.

Gatavojoties ofensīvai "Tet" ziemeļvjetnamieši aizvien intensīvāk sāka veidot apgādes bāzes un izmantot Ho Ši Mina ceļu, lai pārsviestu savus spēkus ofensīvai. Ofensīva sākās 1968. gada janvārī un bija saistīta ar ļoti plaša mēroga operācijām visas Dienvidvjetnamas teritorijā. Lai arī abas puses guva taktiskas uzvaras dažādās vietās, tomēr ziemeļnieki sāka iegūt jūtamu spēku pieplūdumu. Būtiska loma tajā bija tieši Ho Ši Mina ceļam, pa kuru notikās dienvidnieku apgāde. Amerikāņi tā paša gada otrajā pusē uzsāka bombardēšanas operāciju "Commando Hunt" un izlūkoperāciju "Igloo White". Bombardēšanas operācija norisinājās no 1968. līdz 1972. gadam, bet izlūkoperācija beidzās 1973. gadā. Abas operācijas bija saistītas un to galvenais mērķis bija komunistu apgādes bāzes un koridori uz Ho Ši Mina ceļa. Intensīvākās bombardēšanas notikās no 1969. līdz 1971. gadam.

Kopumā amerikāņiem izdevās būtiski ietekmēt apgādi pa Ho Ši Mina ceļu, tomēr galīgi iznīcināt un pārtraukt apgādi ASV armijai tā arī neizdevās. Reaģējot uz amerikāņu operācijām uz ceļa tika koncentrētas spēcīgas pretgaisa artilērijas grupas. Ziemeļvetnamiešu apgādi veica PSRS un citas komunistiskās valstis. Tas nozīmēja to, ka to rīcībā bija gan modernas pretgaisa raķetes, gan arī reaktīvie iznīcinātāji. 1970. gadā vjetnamiešu komunisti izveidoja jaunas transporta vienības, kuru uzdevums bija izvērst jaunus transporta ceļus Ho Ši Mina ceļa ietvaros. Paralēli jau esošajiem ceļiem tika būvēti pilnībā jauni ceļi, kas atradās jau vairāk uz rietumiem un būtiski paplašināja pārvietošanās iespējas pa Ho Ši Mina ceļu, kā arī neļāva amerikāņiem veiksmīgi veikt viņu iecerētās operācijas. Jauni ceļi tika izbūvēti arī Kambodžas teritorijā. 1973. gadā visas bombardēšanas Laosas un Kambodžas teritorijā tika noliegtas pēc ASV kongresa pieprasījuma.

Ceļa celtnieki

1971. gadā Dienvidvjetnamas armija neveiksmīgi centās iebrukt Laosas teritorijā (operācija "Lam Son 719"), lai apturētu ceļa darbību. Operācijas mērķis bija veikt ar Dienvidvjetnamas spēkiem sauszemes izbrukumu Laosas teritorijā ar mērķi ieņemt ziemeļnieku apgādes punktus un pilsētas, kā arī pārgriezt Ho Ši Mina ceļu. ASV karaspēks šo uzbrukumu atbalstīja ar artilērijas un gaisa spēku atbalstu. Lai arī sākotnēji dienvidniekiem izdevās iebrukt Laosas iekšienē un tie nesastapa nopietnu pretestību, tomēr drīz vien ziemeļnieki devās uzbrukumā. Ziemeļnieki uzbruka nevis izmantojot jau sen zināmās partizānu kara metodes, bet gan frontālā uzbrukumā ar bruņutehniku, militārajām vienībām. Dienvidnieku iebrukums izgāzās un liela daļa no to karavīriem gāja bojā. Ziemeļvjetnamas spēku ofensīva izvērtās "Austrumu ofensīvā", kuras rezultātā viņi iekaroja Dienvidvjetnamas teritorijas un atspieda dienvidnieku un amerikāņu spēkus valsts iekšienē. Iebrukums ļāva izbūvēt Ho Ši Mina ceļu jau Dienvidvjetnamas teritorijā. Līdz pat kara beigām 1975. gadā ceļš tika aizvien uzlabots. Tika izbūvēti lielceļi ar vairākām joslām, kā arī naftas cauruļvadi. Arī paši transporta spēki tika papildināti ar jaunām vienībām un nodarbojās arī ar loģistiku pašas Dienvidjetnamas teritorijā.

Kā jau tika minēts, ASV Aizsardzības departaments šo ceļu ir nosaucis par "vienu no lielākajiem militārās inženierijas sasniegumiem 20. gadsimtā". Faktiski Ho Ši Mina ceļš spēlēja vienu no nozīmīgākajām lomām Vjetnamas karā, jo caur to vairāku gadu garumā tika ievesti Dienvidvjetnamā gan ieroči, gan kara materiāli, gan aģitatori, gan arī komunistu karaspēks, kas viņiem ļāva uzvarēt šajā karā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ho Ši Mina ceļš.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Varenais un bēdīgi slavenais Ho Ši Mina ceļš — Kamerons Patersons (latviski). TED-Ed (2013. gada 14. marts).