Autotransports

Autotransports ir ievērojama transporta saimniecības nozare, kas sevī ietver autoceļu infrastruktūru un satiksmei nepieciešamo aprīkojumu, kā arī vadāmus motorizētus, mehāniskus transporta līdzekļus, kuri piedalās sauszemes ceļu satiksmē un nodrošina kravu un pasažieru pārvadājumu darbu. Autotransporta pārvietošanās līdzekļi galvenokārt ir: vieglās un kravas automašīnas; autobusi un trolejbusi; tramvaji; kā arī traktortehnika. Līdzās tam pa autoceļiem kustībā pa brauktuvi var piedalīties: motocikli (t.sk. tricikli un kvadricikli) ar blakusvāģi un bez; mopēdi; elektro skrejriteņi; velosipēdi, velorikšas; diližansi, pajūgi un jātnieki, sporta un dārza inventārs, kas tāpat var paši pārvietoties vai var būt nepieciešams kravu un pasažieru pārvietošanai.

Automašīnu plūsma pa šoseju

Tramvaji piedalās ielu satiksmē pēc ceļu satiksmes noteikumiem (CSN), ņemot vērā to sliežu ceļu un kontaktvada specifiku. Autotransporta nozare strauji sāka attīstīties, kad diližansus, pajūgus (galvenokārt zirgu un ēzeļu) sāka nomainīt mehāniskie transporta līdzekļi — it sevišķi līdz ar iekšdedzes dzinēja vispārēju izmantošanu un ceļu kvalitātes uzlabošanos.

Autotransports attiecībā pret dzelzceļa transportu ir ekonomiski pamatotāks pārvadājumos mazos attālumos, kas mazāks par 200—300 km. Autotransports ar iekšdedzes fosilo degvielu ir videi nedraudzīgāks pret to pašu transporta darbu uz 1 tkm salīdzinājumā ar dzelzceļa transportu. Autotransports ir neaizstājams pārvadājumos pēc shēmas: terminālis — patērētāja durvju slieksnis.

Izmantojot kontreileru un prāmju satiksmi, autotransporta kustību var īstenot nosacīti gan pa sliežu ceļiem, uzbraucot uz speciāla dzelzceļa ritošā sastāva, kā arī ar prāmi, izmantojot ūdens ceļus.