Henrijs Visendorfs

Henrijs Visendorfs (dzimis Indriķis Ķiparts 1861. gada 24. (12.) martā Paltmales pagastā, miris 1916. gadā 31.augustā Sanktpēterburgā) bija latviešu tirgotājs un uzņēmējs, žurnālists, grāmatizdevējs, latviešu dainas jēdziena veidotājs un pirmais izdevējs.

Henrijs Visendorfs Indriķis Ķiparts Personīgā informācija Dzimis 1861. gada 24. martā Paltmales pagasts, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1916. gada 31. augustā (55 gadi) Sanktpēterburga, Krievijas Impērija (tagad Krievija) Nodarbošanās tirgotājs, uzņēmējs, žurnālists, grāmatizdevējs

Henrijs Visendorfs, Krišjānis Barons un Fricis Brīvzemnieks, Hebensperger & Co, fotodarbnīca Rīgā

Dzīvesgājums

Dzimis 1861. gada 12. martā Paltmales pagasta Startu dzirnavu īpašnieka Jāņa Ķiperta (Kypert) četru bērnu ģimenē kā vecākais dēls. Mācījās vācu skolā Rīgā un ģimnāzijā Pēterburgā. Parīzē dzīvoja neprecējies viņa mātes brālis, bagātnieks Henrijs Visendorfs (Wissendorff), kurš uzaicināja I. Ķipartu pie sevis, adoptēja, dodot savu vārdu un nodrošināja tautsaimniecības studijas Kondorsē licejā Parīzē. Henrijs apguva franču, vācu, angļu, krievu valodu. No Parīzes uzturēja sakarus ar jaunlatviešiem, rakstīja latviešu avīzēm.

1886. gadā, pēc tēvoča nāves, mantoja viņa kapitālu un 1887. gadā Pēterburgā izveidoja vilnas audumu vairumtirdzniecības uzņēmumu. Jau 1889. gadā interese par etnogrāfiju Visendorfu saveda kopā ar Frici Brīvzemnieku, kura mudināts, sāka rūpēties par dainu izdošanu. 1890. gadā Henrijs apprecējās ar bagāta holandiešu tirgotāja meitu, pavairodams savu turību. 1890. gadā nopirka saviem vecākiem Paltmales dzirnavas, paplašināja tās, pārvēršot par modernu uzņēmumu ar cementa ražotni un kokvilnas pārstrādes iecirkni, kur ražoja no Ēģiptes kokvilnas labāko vati Krievijas impērijā, iekārtoja ūdensturbīnu ar elektroģeneratoru laikā, kad pat Rīgā elektrību vēl nepazina. Piedalījies Paltmales Saviesīgās biedrības nama pamatakmeņa likšanā, ziedojis tam lielāku summu.

Kopš 1892. gada Visendorfs, dzīvodams Līgatnē, bieži tikās Rīgā ar Krišjāni Baronu u.c. latviešu sabiedrības darbiniekiem. Atbalstīja A. Lerha-Puškaiša "Latviešu teiku un pasaku" iespiešanu. Visendorfs ieņēma ietekmīgus sabiedriskus un ar tirdzniecību saistītus amatus Pēterburgā (pilsētas domnieks, apgabala tiesas zvērināts piesēdētājs, bija Krievijas impērijas Tautas apgaismības ministrijas komitejas loceklis. Viņa sabiedriskā ietekme palīdzēja viņam sekmēt latviešu un lietuviešu kultūras un grāmatniecības attīstību. Darbojās publicistikā, rakstījis cittautu un latviešu laikrakstiem Balss, Baltijas Vēstnesis, žurnālam Austrums.

1905. gadā aģenta blēdību dēļ H. Visendorfa kokvilnas pārstrādes uzņēmums cieta lielus zaudējumus un bankrotēja. Vēlāk H. Visendorfa darbība apsīka I pasaules kara darbības dēļ. Miris 1916. gada 31. augustā Sanktpēterburgā no infarkta, apbedīts Volkova kapos.

Oktobra revolūcijas jukās viens Visendorfa dēls pazuda, otrs nomira. Viņa atraitne Gerharda ar meitām atgriezās Rietumeiropā, bet Līgatnes dzirnavas pārdeva. Sievietes apprecējās ar ārzemniekiem, izbeidzot Visendorfu dzimtas vārdu.

Dainu izpēte

Sakari ar Pēterburgas latviešu inteliģenci, īpaši ar F. Brīvzemnieku, radīja Visendorfam interesi par K. Barona darbu tautas dziesmu krāšanā. Viņš piedalījās to vākšanā un izdošanā. Viņš ieteicis arī krājuma nosaukumā lietot lietuviešu vārdu daina it kā ar norādi uz pirms 13. gadsimta pastāvējušo latviešu-lietuviešu dižtautu, kas sadalīta Livonijas krusta karos. 1893. gadā Krišjānis Barons no Maskavas pārveda Latvijā Dainu skapi, kurā tobrīd bija apmēram 150 000 dziesmu. 1894. gadā Visendorfs noslēdza ar Krišjāni Baronu vienošanos par pirmā visaptverošā latviešu tautasdziesmu krājuma izdošanu.

Piedalījās dainu vākšanā, savā īpašumā viņš bija ieguvis 28 406 dziesmu norakstus, starp tiem 12 800 dziesmu no Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas materiāliem. Šo krājumu viņš nodeva K.Baronam. Bez dziesmu tekstiem krājumā tika ievietoti arī tradīciju apraksti, paskaidrojot situācijas, kādās dziesmas tika dziedātas. Visendorfs savācis ziedojumus “Latvju dainu” 1. sēj. (1894—98) izdevumam, ieguldījis arī savus 500 rubļus, kas ir ļoti ievērojama summa, salīdzinot ar vidējo tā laika strādnieka algu 7-15 rbļ mēnesī. Jelgavas tipogrāfs Jēkabs Dravnieks no 1894. līdz 1898. gadam izdeva „Latvju Dainu” pirmo sējumu burtnīcās. Neskatoties uz to, ka Visendorfs gādājis izdevumam abonentus, rūpējies par reklāmu, viņam nepietika līdzekļu turpmāko sējumu izdošanai. Pārējos piecus sējumus no 1903. līdz 1915. gadam izdeva Pēterburgā Ķeizariskā Zinātņu akadēmija. Visendorfs veica organizatoriskos darbus un pārlasīja Pēterburgā iznākošo sējumu korektūras. Kopējais viņam iesūtīto un krājumā iekļauto dziesmu skaits bija 217 996. Visvairāk no tiem (6126 jeb 3%) deva Lielvārdes pagasts ar Andreja Pumpura un Ausekļa palīdzību. 218 Latvijas pagastu iedzīvotāji tolaik nebija devuši šim krājumam nevienu dziesmu.

Vācis līdzekļus K. Barona autorhonorāram, gādājis par F. Brīvzemnieka rakstu klajā laišanu. Devis nozīmīgu ieguldījumu latviešu valodniecībā un valodas attīstībā, popularizēdams latvietības jautājumus vācu, angļu, franču presē, kā arī atbalstot ar savu naudu “Latvju Dainu” iznākšanu, tautasdziesmu krāšanas un sistematizēšanas darbu. Ir arī brošūras “Ziņas par latviešu ticību” autors.

Sabiedriskais darbs

Pēc Janvāra sacelšanās Lietuvā un Latgalē aizliedza latīņu burtu lietošanu. Visendorfs kā Mācīto komitejas tautas lasāmās komisijas loceklis vērsās pret aizliegumu, pret krieviskošanas politiku latviešu tautas bibliotēku fondu izveidē, rūpējies, lai tautas bibliotēkās lietotu pēc iespējas vairāk latviešu grāmatu. Viņš palīdzēja Fricim Brīvzemniekam publicēt pret latviešu skolu krieviskošanu vērstus rakstus.

Viņš atbalstījis latviešu pasākumus: 1883. gadā izkārtoja latviešu pārstāvēšanu Pasaules izstādēs Čikāgā, sekmēja latviešu skolas un bibliotēkas, sarīkoja un materiāli atbalstīja Līgatnes pagasta dziesmu svētkus.

Literatūra

• Unāms, Ž. H.Visendorfs un viņa vieta latviešu kultūras vēsturē. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, nr.3—5/6, 1933;
• Vīksna, M. BW un LD. Karogs, nr.2, 1982.