Eduards Bērziņš
Eduards Bērziņš (dzimis 1894. gada 7. februārī, miris 1938. gada 1. augustā) bija latviešu izcelsmes padomju militārais un saimnieciskais darbinieks. Pirmais Kolimas Daļstroj tresta priekšnieks Magadanā, kam pakļāvās arī reģionālās Gulaga nometnes.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1894. gada 7. februārī Iļģuciemā Rīgā Pētera Žīda un viņa sievas Marijas ģimenē, brālis Jānis, māsa Antonija. 1904. gadā ģimene mainīja uzvārdu un kļuva par Bērziņiem.[1] Mācījās Rīgas Amatnieku biedrības amatu skolā, Freiburgas Mākslas skolā un no 1912. līdz 1914. gadam studēja Berlīnes Mākslas akadēmijā. Vācijā apprecējās ar latviešu mākslinieci Mirdzu Mittenbergu.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma atgriezās Rīgā, papildinājās Rīgas pilsētas mākslas skolā pie V. Purvīša. 1915. gadā Bērziņu mobilizēja Krievijas impērijas armijā un ieskaitīja 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. Par nopelniem kaujās apbalvots ar Sv. Jura krustu. Pēc Oktobra revolūcijas kļuva par Latviešu strēlnieku divīzijas 1. vieglās artilērijas diviziona komandieri.
1918. gadā iestājās boļševiku partijā un tika nosūtīts uz Maskavu. Tur kļuvis par padomju valdības apsardzes priekšnieku, palīdzējis novērst kreiso eseru dumpi un atklājis angļu aģenta Brūsa Lokarta nodomu iznīcināt vairākus boļševiku partijas līderus. Šajā laikā, pamatā Rietumeiropā, ticis dēvēts par Dzelzs boļševiku. Krievijas pilsoņu kara laikā piedalījies kaujās Sarkanās armijas sastāvā Rietumu, Dienvidrietumu un Austrumu frontē. Strādājis padomju drošības iestādēs.
1930. gadu sākumā vadījis Višeras celulozes un papīra kombināta celtniecību Ziemeļurālos. Bērziņa vadībā kombināta celtniecība pabeigta triecientempā — 15 mēnešos. 1931. gada 13. novembrī tika dibināts Tālo Austrumu apgūšanas trests Daļstroj, kas kļuva par PSRS lēģeru sistēmas aizmetni. Par šī tresta pirmo vadītāju tika iecelts Eduards Bērziņš.
1932. gada 19. janvārī Maskavā tika izdota slepena pavēle, kas paredzēja “Daļstroj” vajadzībām nākamajā gadā izveidot 40 tūkstošus lielu ieslodzīto kontingentu. 1. aprīlī nodibināja Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometni ar centru Magadanā. Arī šīs nometnes priekšnieks bija pakļauts tieši Bērziņam. Lai viņš varētu operatīvi pārvietoties pa pakļauto teritoriju, Bērziņam tika piešķirts kuģis “Zvezda”, lidmašīna un starptautiskas klases dzelzceļa vagons. Ikdienā pārvietojies ar Rolls Royce automašīnu. 1935. gadā par ieguldījumu Kolimas reģiona attīstībā Bērziņam piešķirts Ļeņina ordenis.
1937. gada nogalē Eduardu Bērziņu izsauca uz Maskavu, kur 19. decembrī arestēja dzelzceļa stacijā netālu no Maskavas. Līdzīgi kā Lielā terora citos procesos, Bērziņam tika inkriminēta trockistu organizācijas vadība Kolimas novadā un spiegošana Japānas un Lielbritānijas labā. Tika atzīts par vainīgu un nošauts Komunarkas masu kapos 1938. gada 1. augustā. VDK ilgstoši slēpa patiesos viņa nāves iemeslus un par miršanas dienu uzdeva 1940. gada 3. septembri. Sievu Elzu izsūtīja uz tautas ienaidnieku nometni, dēlu Pēteri nodeva bērnu namā, vienīgi meita Mirdza paglābās no aresta.
1988. gadā Eduardam Bērziņam Magadanas centrā uzstādīja pieminekli.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Tālivaldis Margēvičs."Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags". Rīga: Zvaigzne ABC, 2016.