Gavi arka

Gavi arka (itāļu: Arco dei Gavi) ir senās Romas triumfa arka Veronā, Itālijā. Arku 1. gadsimta pirmajā pusē cēlis Lūcijs Vitrūvijs Cerdone, domājams, Vitrūvija māceklis, par godu Gavi dzimtai, kas tajā laikā Veronā bija visietekmīgākā. 1805. gadā, Napoleona armijai iebrūkot Itālijā, arka tika izjaukta, lai nodrošinātu franču karaspēka vezumu caurbraukšanu. 1930. gadā arka tika atjaunota no saglabātā materiāla netālu no savas sākotnējās atrašanās vietas.

Gavi arka Arco dei Gavi
Koordinātas	45°26′24″N 10°59′20″E
Atrašanās vieta	Verona, Itālija
Autors	Lūcijs Vitrūvijs Cerdone
Tips	Triumfa arka
Materiāls	Marmors
Garums	6,02 m
Platums	10,96 m
Augstums	12,69 m
Sākuma datums	1. gadsimta pirmajā puse
Veltīts	Gavi dzimtai

Arkai ir viens laidums, fasāde ir greznota ar puskolonnām, bet aile ar dekoratīvu frīzi. Zem arkas ir saglabājies seno romiešu ceļa bazalta bruģis.

Renesanses laikā Gavi arka kalpoja par paraugu daudzu Ziemeļitālijas baznīcu un kapelu interjeru veidošanā (piemēram, Pindemonte dzimtas kapela Sv. Anastasijas bazilikā, Veronā).

Vēsture

Gavi arkas celtniecība bija uzticēta arhitektam Vitrūvijam Cerdonem un uzcelta 1. gadsimta pirmajā pusē Augusta valdīšanas beigās vai Tiberija valdīšanas sākumā. Gavi arka bija uzcelta uz "Via Postumia" romiešu ceļa, netālu no vietas, kur tas savienojas ar "Via Gallica" ceļu, apmēram 500 metrus no Porta Borsari vārtiem. Vieta, kur tā tika uzstādīta, veidoja ainavisku fonu pie izejas no pilsētas, norobežojot pilsētas ceļa galveno asi. Bet no lauku puses tās fonu veidoja pilsētas mūri un San Petro monumentālā paugura panorāma ar romiešu Pilsonisko teātri un pagānisko templi.

Sākotnēji būdama kā izolēts piemineklis, tā vēlāk tika iekļauta pilsētas aizsargmūrī, kas gāja gar Adigetto ieleju, un tādējādi tika izmantota par pilsētas vārtiem, sauktiem Sandzeno vārti. Ar laiku piemineklis jau tik tālu bija sabojājies, ka viduslaikos pamatne gandrīz pilnībā atradās zem ielas līmeņa, bet 16. gadsimtā daži nami bija uzcelti iepretī arkai.

1805. gadā Napoleona okupācijas laikā franču kara inženieri demontēja pieminekli, bet blokus novietoja arēnas ejās. Luidži Trecca, Ferdinando Albertolli, Džuzeppe Barbjeri, Gaetano Pinali, Bartolomeo Džuliari un pat Luidži Negrelli (Suecas kanāla dizainers) strādāja pie šī Veronas pieminekļa rekonstrukcijas, taču neviens projekts tā arī netika pabeigts. Tikai 1932. gadā, pateicoties Antonio Avena (Veronas pilsoniskā muzeja direktors) vadītās pilsētas administrācijas pūlēm, piemineklis pēc Andrea Palladio projekta tika atjaunots. Piemineklis tika pārkomponēts daļēji anastilozē, daļēji integrējot zaļajā zonā blakus Kastelvečo pilij.

2011. gadā sāktajos arheoloģiskajos izrakumos Gavi arkas pašreizējā atrašanās vietā izveidojās Kastelvečo laukums, bet atklātā mozaīkas grīda tika nodota Kastelvečo muzejam.

Apraksts

Arka veidota divu paralēlu frontonu veidā, kas sānos savienoti ar divām mazākām arkām. Pieminekļa augstums sastāda 12,69 metrus, garāko malu garums 10,96 metri, īsāko 6,02 metri. Lielākā eja ir 8,40 x 3,48 metrus liela, bet mazākā — 5,50 х 2,65 metrus. Abos lielajos frontonos ir četras nišas 2,50 metrus augstas, 0,98 metrus platas un 0,68 metrus dziļas, kurās atradās četru Gavi dzimtas pārstāvju skulptūras (tagad zudušas). Zem šīm nišām ir saglabājušies šo Gavi dzimtas locekļu vārdi: C[aio] Gavio Strabone, M[arco] Gavio Macrone un Gavia, bet ceturtais vārds ir nozaudēts. Griesti ir kessona veida, tādēļ nav tipisko romiešu arku cilindriskās velves, kas liek domāt par klasiskās romiešu arkas un helēnistiskā tetrapilona sajaukumu.

Arkas celtniecībā izmantotais baltais akmens ir pilnīgi izbalējis Veronas sārtais amonītu marmors, kas visdrīzāk uz Veronu pa Adidžes upi bija attransportēts no Valpoličellas.

Arhitekts

Arkas arhitekts bija atstājis savu uzrakstu viena pilastra iekšējā pusē, kas ir rets gadījums. Uzraksts "L. VITRVVIVS. L. CERDO ARCHITECTVS" var tikt tulkots kā arhitekts Lūcijs Vitrūvijs Cerdone. Vārds Cerdone nozīmē grieķu vergu, kuru ir atbrīvojis Romas pilsonis. Pateicīgais Vitrūvijs var pieminēt Marku Vitrūviju Pollionu, romiešu arhitektu, kas pazīstams ar savu traktātu "De architectura libri decem", kaut arī tas nav pilnībā apstiprināms.