Polārā gārgale
Polārā gārgale jeb melngalvas gārgale[1] (Gavia immer) ir liela auguma gārgaļu dzimtas (Gaviidae) migrējošs ūdens putns, kas ligzdo galvenokārt Ziemeļamerikā un ziemo Atlantijas un Klusā okeāna krastos. Polārā gārgale ir Kanādas nacionālais putns.[2]
| Polārā gārgale Gavia immer (Brunnich, 1764) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Gārgaļveidīgie (Gaviiformes) |
| Dzimta | Gārgaļu dzimta (Gaviidae) |
| Ģints | Gārgales (Gavia) |
| Suga | Polārā gārgale (Gavia immer) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Nometnieku areāls
Ziemošanas areāls
| |
 Polārā gārgale Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Polārā gārgale galvenokārt sastopama Ziemeļamerikā, kur ligzdo starp 48° ziemeļu paralēli un Ziemeļu polāro loku. Atsevišķās vietās sastopama tālāk uz dienvidiem, līdz 40° ziemeļu paralēlei, kā arī tālāk uz ziemeļiem, līdz apmēram 78° ziemeļu paralēlei. Polārā gārgale ligzdo arī Grenlandē, Islandē, Lāču salā un reizēm Skotijā. Tā ziemo gar Atlantijas okeāna ziemeļu daļas krastiem un Klusā okeāna ziemeļaustrumu piekrastēm, kā arī Lielajos ezeros, Ziemeļamerikā.[3]
Izskats
labot šo sadaļuPolārā gārgale ir liela auguma ūdens putns un ir tikai nedaudz mazākā par dzeltenknābja gārgali, kas ir lielākā no visām gārgalēm. Abas sugas izskatās ļoti līdzīgas. Tās ķermeņa garums ir 70—90 cm, spārnu izplētums 122—152 cm, svars 1,6—8 kg.[4] Vidēji tā ir 81 cm gara, spārnu izplētums 136 cm, svars 4,1 kg. Abi dzimumi izskatās vienādi, bet tēviņi ir nedaudz lielāki. Knābis smalks, taisns un ass, vasarā tas ir melns, ziemā gaiši pelēks.[4] Gārgalei ir raksturīgi turēt galvu tā, ka knābis ir viegli izsliets gaisā.[5]
Līdzīgi kā pārējām gargalēm, arī polārajai gārgalei ir proporcionāli garš ķemenis, vidēji garš kakls un kājas anatomiski novietotas tālu ķermeņa aizmugurē. Pēdas ir platas un pleznotas, ķermenis saplacināts, atgādinot plostu, un, kuļot pēdas kā propellerus, putns veikli peld.[5] Kāju novietojuma dēļ, gārgale ir ļoti laba peldētāja un nirēja, bet neveikla uz zemes. Tā nespēj pacelties spārnos no sauszemes un, lai paceltos no ūdens virsmas, tai ir jāieskrienas.
Vairošanās sezonas laikā polārajai gārgalei ir melni balts apspalvojums (melna galva, kakls un mugura ar baltu, gandrīz rūtiņveida raibumojumu, balts vēders), uz melnā kakla ir balti, labi pamanāmi pusgredzeni, viens pazodē smalkāks, otrs uz kakla platāks.[4] Pusgredzenos ir skaidri saskatāmas smalkas, melnas garenvirziena līnijas. Melnajai galvai un kaklam ir metālisks, lillīgi zaļš spīdums.[6] Ārpus vairošanās sezonas apspalvojums kļūst gaišāks, pelēkbrūngans, uz kakla izzūd kontrastējošie pusgredzeni. Jaunie putni atgādina pieaugušos ārpus vairošanās sezonas.
No līdzīgās dzeltenknābja gārgales polāro gārgali var atšķirt pēc knābja krāsas: polārajai gārgalei tas ir melns, bet dzeltenknābja gārgalei dzeltens, kā arī dzeltenknābja gārgale ir nedaudz lielāka.[4]
Uzvedība
labot šo sadaļu.jpg)
Uz sauszemes polārā gārgale, līdzīgi kā citas gārgales. Pacelties tā spēj tikai no ūdens virsmas, kā arī nolaisties tikai uz ūdens virsmas. Nolaižoties tā lidojumu bremzē nevis ar pēdām, bet slīdot uz vēdera. Polārā gārgale ļoti labi peld, un nirst, kā arī gaisā tā ir atlētiska un spēcīga lidotāja, migrācijas periodā nolidojot simtiem kilometru. Lidojumā tās kakls ir izstiepts taisni uz priekšu. Maksimālais ātrums lidojumā var sasniegt 120 km/h.[7] Kad jaunie putni aizlido uz ziemošanas teritprijām, tie ligzdošanas vietās atgriežas tikai pēc trīs gadiem. Turklāt putni vienmēr atgriežas savas dzimšanas vietas apkaimē.[7]
Barība
labot šo sadaļuBarošanās parasti notiek seklos, piekrastes ūdeņos. Polārā gārgale barojas galvenokārt ar nelielām zivīm. Retos gadījumos tā barojas arī ar ūdens bezmugurkaulniekiem un augiem.[4] Lai ķertu zivis, polārā gārgale ienirst zem ūdens. Upuri tā noskata, izmantojot redzi, tādēļ izvēlas dzidrus un tīrus ūdeņus. Pieaugušie īpatņi var ienirt līdz 60 metru dziļumam un uzturēties zem ūdens līdz 3 minūtēm, lai gan visbiežāk tā zem ūdens uzturas apmēram 40 sekundes.[7][8]
Ligzdošana
labot šo sadaļuPolārā gārgales parasti ūdenstilpēs uz salām, kur tās plēsējiem nav tik viegli sasniedzamas, tomēr ligzdas bieži izlaupa dažādi putni (kaijas, kraukļi un pat lielākas zivis.[4] Ligzdošanas teritorijās pāris ierodas kopīgi agri pavasarī. Polārās gārgales veido monogāmus pārus uz mūžu. Pāris kopīgi izvēlas ligzdas atrašanās vietu (uzreiz blakus ūdens malai), kā arī to kopīgi uzbūvē no materiāliem, kas atrodas tās tuvumā. Ligzdas teritoriju pāris uzmanīgi apsargā. Dējumā ir 1—3 olas (visbiežāk divas), kuras ir gaiši brūnas ar tumšiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst apmēram 29 dienas, perē abi vecāki. Izšķiļoties mazuļus klāj tumšas dūnas, un tie ir spējīgi peldēt uzreiz pirmajā dienā, lai gan pirmās divas dienas viens no vecākiem visu laiku uzturas ligzdā kopā ar mazuļiem. Par putnēniem rūpējas abi vecāki. Reizēm var novērot, ka pieaugušie putni pirmo dienu laikā uz savas muguras vizina mazuļus. Jaunie putni sāk lidot apmēram 55 dienu vecumā, bet vecāki par tiem rūpējas apmēram 2—3 mēnešus. Dzimumbriedumu jaunie putni sasniedz 2—3 gadu vecumā.[4] Polārā gārgales parasti dzīvo vismaz 9 gadus.[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Putni dabā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. maijā. Skatīts: 2017. gada 12. maijā.
- ↑ «National Bird Project: Common loon (Gavia immer )». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 25. augustā. Skatīts: 2015. gada 1. novembrī.
- ↑ 3,0 3,1 «Ornitofaunistik: Polārā gārgale Gavia immer». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. martā. Skatīts: 2015. gada 27. oktobrī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 ADW: Gavia immer
- ↑ 5,0 5,1 Cramp, Stanley, eds. (1977). Handbook of the Birds of Europe, the Middle East and North Africa: Birds of the Western Palearctic, Volume 1, Ostrich to Ducks. Oxford University Press. ISBN 0-19-857358-8.
- ↑ Cramp, Stanley, ed. (1977). "Gavia adamsii White-billed Diver". Handbook of the Birds of Europe, the Middle East and North Africa: Birds of the Western Palearctic. Volume 1, Ostrich to Ducks. Oxford University Press. pp. 62–64. ISBN 0-19-857358-8.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 «The uncommon loon». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 12. augustā. Skatīts: 2015. gada 2. novembrī.
- ↑ Dan A. Tallman, David L. Swanson, Jeffrey S. Palmer (2002). Birds of South Dakota. Midstates/Quality Quick Print. p. 3. ISBN 0-929918-06-1.