Vikipēdija

Eiropas Brīvā apvienība

Eiropas Brīvā alianse (EBA) ir Eiropas politiskā partija, kas sastāv no dažādām reģionālistu,[1][2][3] separātistu[4] un mazākumtautību[3] politiskajām partijām Eiropā. Biedru partijas iestājas vai nu par pilnīgu politisko neatkarību un suverenitāti, vai kaut kāda veida decentralizāciju vai pašnoteikšanu savā valstī vai reģionā.[5] Partija kopumā partija sastāv no tikai kreisi centriskajām un kreisajām partijām;[6][7] tāpēc tikai daļa Eiropas reģionālistu partiju ir EBA biedri.

Eiropas Brīvā apvienība
European Free Alliance
Prezidents Lorēna Lopesa de Lakalle (EA)
Ģenerālsekretārs Žordi Solē (ERC)
Kasieris Anke Spoorendonka (SSW)
Dibināta 9. jūlijs 1981. gads
Galvenā mītne Boomkwekerijstraat 1, 1000 Brisele, Beļģija
Jaunatnes spārns Eiropas Brīvās apvienības jaunatne
Eiropas Parlamenta grupa
Eiroparlaments
10 / 705
Eiropadome
0 / 27
Mājaslapa
Oficiālā mājaslapa

Kopš 1999. gada EBA un Eiropas Zaļā partija (EGP) ir apvienojušas spēkus Zaļo un Eiropas Brīvās alianses (Zaļie/EBA) grupā Eiropas Parlamentā, lai gan daži EBA locekļi laiku pa laikam ir pievienojušies citām grupām.

EBA jaunatnes spārns ir Eiropas Brīvās alianses jaunatne (EBAJ), kas dibināts 2000. gadā.

Kopš 2024. gada četrus Eiropas reģionus vada EBA politiķi: Skotijā Humza Jusafs no Skotijas Nacionālās partijas, Flandrijā Jans Džembons no Jaunās flāmu alianses, Korsikā Žils Simeoni no Par Korsiku un Katalonijā Pere Aragoness no Katalonijas republikāņu kreisajiem.

Vēsture

labot šo sadaļu

Priekšvēsture

labot šo sadaļu

Reģionālisti jau sen ir pārstāvēti Eiropas Parlamentā. 1979. gada vēlēšanās tajā ieguva vietas četras reģionālistu partijas: Skotijas Nacionālā partija (SNP), Flāmu Tautas savienība (VU), Beļģijas, galvenokārt Briseles, Frankofonu Demokrātiskā fronte (FDF) un Dienvidtiroles Tautas partija (SVP). Lai gan SNP pārsvarā bija sociāldemokrātiska, tā pievienojās konservatīvajai Eiropas Progresīvo demokrātu grupai, kuru vadīja Francijas Pulcēšanās republikai. VU un FDF pievienojās neviendabīgajai Tehniskajai neatkarīgo grupai, savukārt SVP pievienojās Eiropas Tautas partijas grupai.[8]

Mūsdienu vēsture

labot šo sadaļu

1981. gadā sešas partijas (VU, Frīzu Nacionālā partija, Neatkarīgā Fianna Fáil, Vāciski runājošo beļģu partija, Brīvās Bretaņas organizācijas partija un Elzasas-Lotringas nacionālā asociācija), kā arī trīs novērotāji (Korsikas Tautas savienība, UPC, Oksitāņu partija un Katalonijas Demokrātiskā konverģence, CDC), apvienoja spēkus, lai izveidotu Eiropas Brīvo aliansi.[9][10] Taču arī pēc 1984. gada vēlēšanām EP deputāti turpināja darboties dažādās grupās: SNP — Gollistu dominētajā Eiropas Demokrātiskajā apvienībā; VU, Sardīnijas Rīcības partija (PSd'Az) un Basku Solidaritāte (EA) — Varavīksnes grupā kopā ar zaļo partijām; SVP Eiropas Tautas partijas grupā; CDC ar Liberāldemokrātiem; un Tautas Vienotība (basku: Herri Batasuna) starp frakcijām nepiederošajiem deputātiem.[11]

Tikai pēc 1989. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām EBA locekļi izveidoja vienotu grupu ar nosaukumu Varavīksne, tāpat kā tās zaļais priekštecis. Tajā bija trīs Eiropas Parlamenta deputāti no Itālijas (divi no Lombardijas līgas un viens no PSd'Az), divi Spānijas deputāti (pa vienam no PNV un Andalūzijas partijas, PA), viens Beļģijas deputāts (VU), viens Francijas deputāts (UPC), viens deputāts no Lielbritānijas (SNP) un viens neatkarīgs deputāts no Īrijas. Viņiem pievienojās 4 deputāti no Dānijas kreiso eiroskeptiķu Tautas kustības pret ES, savukārt pārējās reģionālistu partijas, tostarp SVP, Tautas Vienotība un Katalonijas konverģence un savienība (CiU), atteicās pievienoties.[12]

1994. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās reģionālisti zaudēja daudzas vietas. Turklāt EBA apturēja savu asociāciju ar Ziemeļu līgu (itāļu: Lega Nord) jo tā veidoja valdību kopā ar postfašistisko Nacionālo aliansi. Tāpat PNV izvēlējās pāriet uz Eiropas Tautas partiju (EPP). Trīs atlikušie EBA deputāti (pārstāvji no SNP, VU un Kanāriju salu koalīcijas) izveidoja Eiropas radikālo apvienību ar Francijas Radikālo enerģijas sarakstu un Itālijas Sarakstu panelis.[13]

Pēc 1999. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kurās EBA partijas guva panākumus, no EBA ievēlētie EP deputāti izveidoja kopīgu grupu ar Eiropas Zaļo partiju ar nosaukumu Zaļo un Eiropas Brīvā alianse (Zaļie/EBA). Vēlēšanās EBA ieguva desmit vietas: pa diviem deputātiem no Skotijas SNP, Velsas partijas (velsiešu: Plaid Cymru) un Flandrijas VU, un pa vienam deputātam no Basku PNV un EA, Andalūzijas PA un Galīcijas nacionālistu bloka (BNG).[14]

2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās EBA, kas formāli bija kļuvusi par Eiropas politisko partiju,[15] tika ieguva četrus deputātus no iepriekšējiem desmit: divi no SNP, viens no Velsas partijas un viens no Katalonijas kreiso republikāņu partijas (ERC), kuru vēlāk aizstāja deputāts no Basku EA. Viņiem pievienojās divi partijas asociētie biedri: Tatjana Ždanoka no "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) un Lāslo Tokess, neatkarīgais deputāts un bijušais Rumānijas ungāru demokrātiskās apvienības (UMDR) biedrs.

Pēc 2007. gada revīzijām ES regulā, kas reglamentē Eiropas politiskās partijas, ļaujot izveidot ar Eiropas politiskajām partijām saistītus Eiropas fondus,[16] EBA 2007. gada septembrī izveidoja savu oficiālo fondu/domnīcu Kopēters fonds (CF).[17]

2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās EBA ieguva sešus EP deputātus: divus no SNP, vienu no Velsas partijas, vienu no Korsikas tautas partijas (PNC), vienu no ERC, un Tatjana Ždanoka. Pēc vēlēšanām EBA pievienojās arī Jaunā flāmu apvienība (N-VA). EBA apakšgrupā tagad bija septiņi EP deputāti.[18]

2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar EBA saistītās partijas ieguva divpadsmit vietas: četras no N-VA, divas no SNP, divas — " Kreisie par tiesībām lemt" (vēlēšanu saraksts, kas galvenokārt sastāv no ERC), viena no "Tautas lemj" (vēlēšanu saraksts, kurā galvenokārt ietilpst Basku valsts pulcējaties, basku koalīcija, kurā arī ietilpst EA), viena no "Eiropas pavasaris" (vēlēšanu saraksts, kurā ietilpst Valensijas nacionālistu bloks, BNV un Aragoniešu savienība, ChA), viena no no Velas partijas un viena no Latvijas Krievu savienības (LKS). Sakarā ar ideoloģiskām atšķirībām ar flāmu zaļajiem,[19] N-VA pārgāja uz Eiropas Konservatīvo un reformistu (ECR) grupu[20][21] un EP deputāts no Basku valsts pulcējaties pievienojās Eiropas Apvienotajiem kreisajiem un Ziemeļvalstu Zaļajiem kreisajiem (GUE/NGL) grupai. EBA bija septiņi locekļi Zaļo/EBA grupā un četri ECR.[22]

2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās EBA ieguva četras vietas Apvienotajā Karalistē, jo SNP ieguva trīs vietas un Velsas partija vienu vietu. EBA zaudēja šīs vietas 2020. gada janvārī Breksita dēļ, kas nozīmēja, ka SNP un Velas partijas deputātiem bija jāatstāj EP.

2022. gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 1. martā Tatjana Ždanoka, EBA biedre, Eiropas Parlamentā balsoja pret rezolūciju, kas nosodīja Krieviju. Vēlāk, 1. aprīlī, ar abpusēju vienošanos viņa pameta EBA, jo viņas un partijas viedokļi par Ukrainas karu krasi atšķiras.[23]

Ideoloģija

labot šo sadaļu

2000. gada Briseles deklarācijā EBA kodificēja savus politiskos principus. EBA nozīmē "Brīvo tautu Eiropa, kuras pamatā ir subsidiaritātes princips un kas tic solidaritātei savā starpā un ar pasaules tautām".[24] EBA uzskata sevi par bezvalstnieku apvienību, kas tiecas pēc atzīšanas, autonomijas, neatkarības vai vēlas iegūt balsi Eiropā. Tā atbalsta Eiropas integrāciju, pamatojoties uz subsidiaritātes principu. Tā arī uzskata, ka Eiropai ir jāatsakās no turpmākas centralizācijas un jāstrādā, lai izveidotu "reģionu Eiropu". Tā uzskata, ka reģioniem vajadzētu būt lielākai varai Eiropā, piemēram, dalībai Eiropas Savienības Padomē, kad tiek apspriesti to kompetencē esošie jautājumi. Tā arī vēlas aizsargāt valodu un kultūras daudzveidību ES.

EBA kopumā atrodas politiskā spektra kreisajā spārnā.[25][26] EBA locekļi parasti ir progresīvi, lai gan ir daži ievērojami izņēmumi, piemēram, konservatīvā Jaunā flāmu alianse, Bavārijas partija, Arcahas Demokrātiskā partija, Šlēsvigas partija un Ālandes nākotne, Kristīgi demokrātiskā Slovēnijas savienība un galēji labējā[27][28][29][30][31] Dienvidtiroles brīvība.

Partijas struktūra

labot šo sadaļu

Galvenās EBA organizācijas struktūras ir Ģenerālā asambleja, birojs un sekretariāts.

Ģenerālā Asambleja

labot šo sadaļu

Ģenerālā asambleja ir EBA augstākā padome. Šeit katrai dalībpartijai ir viena balss.

Birojs un sekretariāts

labot šo sadaļu

Birojs kārto ikdienas lietas. To vada EBA prezidente Lorēna Lopesa de Lakalle (Basku solidaritāte), savukārt Žordi Solē (Katalonijas kreisie republikāņi) ir ģenerālsekretārs un Anke Spoorendonka (Dienvidšlēsvigas vēlētāju asociācija) ir kasiere.[32]

Biroju nokomplektē desmit viceprezidenti: Pegija Eriksone (Ālandes nākotne), Džila Evansa (Velsas partija), Fernando Fuente Kortina (Vairāk—Apņemšanās), Deivids Grosklods (Oksitāņu partija), Vouters Pato (Jaunā flāmu apvienība), Frenks de Būrs (Frīzu nacionālā partija), Patriks Peroša (Olīvkoks — Slovēņu Istras partija) un Līvija Čekaldi-Volpeja (Dosimies uz Korsiku).[32]

Biedru partijas

labot šo sadaļu

Pirms organizācija kļūst par biedru, tai ir jābūt EBA novērotājai vismaz vienu gadu. Katrā reģionā ir atļauta tikai viena dalībpartija. Ja kāda reģiona otra partija vēlas pievienoties EBA, pirmajai partijai ir jāpiekrīt, un tad šīs divas partijas veidos kopīgu delegāciju ar vienu balsi. EBA arī atzīst EBA draugus, kas ir īpašs statuss reģionālistu partijām ārpus Eiropas Savienības.[24]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ David Hanley. The European Puzzle: The Political Structuring of Cultural Identities at a Time of Transition. Berghahn Books, 2007. 152–. lpp. ISBN 978-0-85745-863-6.
  2. ↑ Richard Corbett. The European Union: How Does it Work?. Oxford University Press, 2012. 155–. lpp. ISBN 978-0-19-957080-5.
  3. ↑ 3,0 3,1 Wolfram Nordsieck. «European Union». Parties and Elections in Europe. Skatīts: 2019. gada 30. maijs.
  4. ↑ «The European Free Alliance and the International Issues». ecpr.eu.
  5. ↑ «What's EFA and history». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 13. martā. Skatīts: 2015. gada 26. augusts.
  6. ↑ Gupta, Devashree (April 2008). "Nationalism across borders: transnational nationalist advocacy in the European Union". Comparative European Politics 6 (1): 61–80. doi:10.1057/palgrave.cep.6110127.
  7. ↑ David Hanley. Beyond the Nation State: Parties in the Era of European Integration. Palgrave Macmillan, 2008. 132. lpp. ISBN 9781139867757. Center-left and left-wing regionalist parties are typically associated with EFA. An exception is the Nieuwe-Vlaamse Alliantie, one of the heirs of the Flemish Volksunie, which belonged to the European Popular party in the period 2004 through 2009 and later became affiliated with EFA.
  8. ↑ Wolfram Nordsieck. «Parties and Elections in Europe». Parties-and-elections.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. maijā. Skatīts: 2014. gada 10. maijs.
  9. ↑ «Archived copy». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 9. maijs.
  10. ↑ Andrew C. Gould, Anthony M. Messina. Europe's Contending Identities: Supranationalism, Ethnoregionalism, Religion, and New Nationalism. Cambridge University Press, 2014. gada 17. februāris. 132–. lpp. ISBN 978-1-107-03633-8.
  11. ↑ Wolfram Nordsieck. «Parties and Elections in Europe». Parties-and-elections.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 20. oktobris.
  12. ↑ Wolfram Nordsieck. «Parties and Elections in Europe». Parties-and-elections.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. maijā. Skatīts: 2013. gada 20. oktobris.
  13. ↑ Wolfram Nordsieck. «Parties and Elections in Europe». Parties-and-elections.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. maijā. Skatīts: 2013. gada 20. oktobris.
  14. ↑ Wolfram Nordsieck. «Parties and Elections in Europe». Parties-and-elections.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. maijā. Skatīts: 2013. gada 20. oktobris.
  15. ↑ Wolfram Nordsieck. «Parties and Elections in Europe». Parties-and-elections.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2013. gada 20. oktobris.
  16. ↑ «The regulations governing political parties and rules regarding their funding at European level». 27.12.2007. Skatīts: 21.03.2024.
  17. ↑ «Centre Maurits Coppieters (CMC) – Ideas for Europe». Ideasforeurope.eu. Skatīts: 2013. gada 20. oktobris.
  18. ↑ Wolfram Nordsieck. «Parties and Elections in Europe». Parties-and-elections.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. maijā. Skatīts: 2014. gada 10. maijs.
  19. ↑ «Will Flemish separatists save the Tories in Europe?». EurActiv – EU News & policy debates, across languages. 2014. gada 13. maijs. Skatīts: 2015. gada 26. augusts.
  20. ↑ Johan Van Overtveldt. «N-VA kiest voor ECR-fractie in Europees Parlement». standaard.be (holandiešu), 2014. gada 18. jūnijs. Skatīts: 2014. gada 18. jūnijs.
  21. ↑ «N-VA joins ECR group in European Parliament». Skatīts: 2015. gada 26. augusts.
  22. ↑ «Up-to-date list of the MEPs for the new legislative period». Skatīts: 2015. gada 26. augusts.
  23. ↑ Artjoms Konohovs. «Ždanoka pametusi savu frakciju Eiropas Parlamentā», 04.04.2022. Skatīts: 22.03.2024.
  24. ↑ 24,0 24,1 «European Free Alliance». E-f-a.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 21. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 10. maijs.
  25. ↑ Andrew C. Gould, Anthony M. Messina. Europe's Contending Identities: Supranationalism, Ethnoregionalism, Religion, and New Nationalism. Cambridge University Press, 2014. gada 17. februāris. ISBN 9781139867757.
  26. ↑ «European Parliament: Guide to the political groups». BBC News. 2015. gada 21. oktobris.
  27. ↑ Etienne Schmitt. «Autonomism as Political Strategy. A comparison between Quebec, Corsica, and South-Tyrol», January 2022.[novecojusi saite]
  28. ↑ «I separati dell'Alto Adige». Corriere della Sera. Skatīts: 2014. gada 10. maijs.
  29. ↑ «Digos e carabinieri nella sede del partito — Alto Adige dal 2004.it " Ricerca». Ricerca.gelocal.it. 2010. gada 14. oktobris. Skatīts: 2014. gada 10. maijs.
  30. ↑ «Frattini denuncia il "diario" della Klotz — Cronaca — Alto Adige». Altoadige.gelocal.it. 2012. gada 24. jūlijs. Skatīts: 2014. gada 10. maijs.
  31. ↑ «La Stampa — Nel diario scolastico sudtirolesei terroristi si scoprono eroi». La Stampa. 2011. gada 4. oktobris. Skatīts: 2014. gada 10. maijs.
  32. ↑ 32,0 32,1 «Members of the Bureau Archive». e-f-a.org.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Eiropas_Brīvā_apvienība&oldid=4045499"