Tatjana Ždanoka

Latvijas matemātiķe un politiķe

Tatjana Ždanoka (krievu: Татьяна Аркадьевна Жданок; dzimusi Tatjana Hesina 1950. gada 8. maijā, Rīgā) ir Latvijas krievu politiķe, matemātikas doktore. Partijas Latvijas Krievu savienība līdzpriekšsēdētāja, Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas (kopš 2004).

Tatjana Ždanoka
Татьяна Жданок
Tatjana Ždanoka1.JPG
Tatjana Ždanoka 2009. gadā
Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas
Amata sākums
2019. gada 2. jūlijs
Amatā
2004. gada 20. jūlijs — 2018. gada 4. marts
LPSR un LR Augstākās Padomes deputāte no Rīgas 40. apgabala
Amatā
1990. gada 3. maijs — 1993. gada 6. jūlijs

Dzimšanas dati 1950. gada 8. maijā (72 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība krieviete[1]
Politiskā partija PSKP
Līdztiesība
Latvijas Krievu savienība
Profesija matemātiķe
Augstskola LVU
Reliģija krievu pareizticība

DzīvesgājumsLabot

Dzimusi kā Tatjana Hesina Rīgā jauktā ebreju-krievu ģimenē. Viņas tēvs Arkādijs Hesins bija kara flotes virsnieks, vēlāk Latvijas Televīzijas darbinieks. Mācījās Rīgas 15. un 17. vidusskolā, studēja Latvijas Valsts Universitātes (LVU) fizikas un matemātikas fakultātē, pēc kuras beigšanas 1972. gadā viņa turpināja studijas LVU aspirantūrā un Monpeljē Universitātē. No 1972. līdz 1990. gadam bija LVU matemātikas docētāja. 1975. gadā Tatjana apprecējās ar Aleksandru Ždanoku, 1980. gadā ieguva fizikas un matemātikas zinātņu kandidātes grādu.

Politiskā darbībaLabot

Bijusi Latvijas Komunistiskās partijas biedre.[2]

1988. gadā Tatjana Ždanoka iestājās Latvijas Tautas frontē (LTF), 1989. gadā Latvijas PSR darbaļaužu Internacionālajā frontē (Interfrontē). 1989. gadā Tatjana Ždanoka tika ievēlēta par Rīgas pilsētas padomes deputāti, bet 1990. gadā par Latvijas Augstākās Padomes deputāti, nepiedalījās 1990. gada 4. maija balsošanā par Latvijas Valstiskās neatkarības deklarāciju. Augusta puča laikā 1991. gada 21. augustā T. Ždanoka balsoja pret konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanu.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1992. gadā nostrificēja matemātikas doktores grādu. 1992. gadā viņa kļuva par vienu no Latvijas Cilvēktiesību komitejas dibinātājām. No 1995. — 2004. gadam bija tās līdzpriekšsēdētāja. 1993. gadā kļuva par vienu no kustības "Līdztiesība" vadītājām un tai 1996. gadā pārveidojoties par partiju kļuva par tās priekšsēdētāju.

1993. gadā T. Ždanokai tika liegta līdzdalība Saeimas vēlēšanās par darbību pret Latvijas neatkarību pēc 1991. gada 13. janvāra. Pēc 5. Saeimas vēlēšanām viņa kļuva par "Līdztiesības" Saeimas frakcijas konsultanti, ieņemot šo amatu līdz 1997. gadam.

1996. gadā T. Ždanoka tiesas ceļā panāca sevis atzīšanu par Latvijas pilsoni un 1997. gadā tika ievēlēta par Rīgas domes deputāti, taču 1999. gadā viņai ar tiesas lēmumu mandāts tika atņemts. 1998. gadā viņa bija starp PCTVL veidotājiem un kļuva par apvienības līdzpriekšsēdētāju. 2001. gadā pēc Sergeja Dīmaņa atkāpšanās T. Ždanoka kļuva par partijas "Līdztiesība" līderi un turpināja šo amatu pildīt līdz partijas likvidācijai 2007. gadā. 2001. gadā ANO Cilvēktiesību komitejā T. Ždanoka kā pārstāve panāca uzvaru A. Ignatānes lietā pret Latvijas Republiku. 2002. gadā viņa uzvarēja konkursā uz Rīgas dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētāja amatu, taču netika apstiprināta, jo iestādi reorganizēja.

2004. gada 12. jūnijā T. Ždanoka tika ievēlēta par Eiropas Parlamenta (EP) deputāti. 2005. gadā viņa bija viena no Eiropas Krievvalodīgo alianses dibinātājām.

2006. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesas senāts lēma, ka Latvijas likumos noteiktais aizliegums T. Ždanokai kandidēt Saeimas vēlēšanās ir pamatots. 2009. gadā T. Ždanoka atkārtoti tika ievēlēta Eiropas Parlamentā, tāpat vēlētāju atzinību guva 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās (jau pārstāvot Latvijas Krievu savienību, par ko bija pārveidota PCTVL).

2016. gada novembrī kopā ar diviem citiem EP deputātiem no Latvijas, Ivetu Griguli un Andreju Mamikinu, balsoja pret Eiropas Parlamenta rezolūciju saistībā ar cīņu pret Krievijas un teroristisko organizāciju propagandu.[3] 2018. gada janvārī T. Ždanoka paziņoja, ka plāno nolikt Eiropas Parlamenta deputātes mandātu, lai kandidētu 13. Saeimas vēlēšanās.[4] 5. martā viņas vietu Eiropas Parlamentā ieņēma Miroslavs Mitrofanovs,[5] taču T. Ždanokas dalība Saeimas vēlēšanās netika pieļauta, kā neatbilstoša spēkā esošajam likuma. 2019. gadā atkārtoti ievēlēta Eiropas Parlamentā, kur darbojās Zaļo un Eiropas Brīvās alianses grupā.

Pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā T. Ždanoka bija starp tikai 13 deputātiem, kas balsoja pret Eiropas Parlamenta rezolūciju, kas nosodīja Krievijas agresiju Ukrainā. Tādēļ viņa bija spiesta pamest EP Zaļo un Eiropas Brīvās alianses grupu.[6]

Tiesvedība par tiesībām kandidēt vēlēšanāsLabot

T. Ždanokai 1999. gadā ar tiesas lēmumu tika atņemts mandāts, jo viņa bija bijusi komunistiskās partijas biedre pēc 1991. gada, kas ir viens no iemesliem, kas Latvijā liedz kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētam. 2000. gadā viņa pārsūdzēja šo lēmumu, kā arī aizliegumu tikt ievēlētai Saeimā, Eiropas Cilvēktiesību tiesā un 2004. gada 17. jūnijā tā ar piecām balsīm pret divām sprieda par labu T. Ždanokai. Latvijas valdība šo lēmumu pārsūdzēja tiesas Lielajā palātā, kas 2006. gada 16. martā ar 13 balsīm pret četrām sprieda par labu Latvijas valstij.

BibliogrāfijaLabot

  • 1980 — "Случайные линейные операторы в банаховых пространствах"
  • 1982 — "Задачи-тесты по высшей математике" (kopā ar М. Hazanu)
  • 1985 — "Matemātikas rakstiskā iestājeksāmena uzdevumi 1983-1984" (kopā ar S. Kroņkalni)
  • 1988 — "Matemātikas rakstiskā iestājeksāmena uzdevumi 1987" (kopā ar P. Zelču)
  • 2004 — rakstu un interviju krājums "25 вопросов Татьяне Жданок"
  • 2009 — rakstu krājums "Европейский дневник" (P.: Averti-R)

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot