Vikipēdija

Edvīns Šnore

Latvijas politiķis

Edvīns Šnore (dzimis 1974. gada 21. martā Saulkrastos)[1] ir latviešu vēsturnieks, režisors[2] un politiķis. Šobrīd 14. Saeimas deputāts, pārstāv Nacionālo apvienību. Bija ievēlēts arī divos iepriekšējos Saeimas sasaukumos.

Edvīns Šnore
Edvīns Šnore 2018. gadā
14. Saeimas deputāts
Amata sākums
2022. gada 1. novembris
Prezidents
Premjerministrs
13. Saeimas deputāts
Amatā
2018. gada 6. novembris — 2022. gada 1. novembris
Prezidents
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
12. Saeimas deputāts
Amatā
2014. gada 4. novembris — 2018. gada 6. novembris
Prezidents
Premjerministrs
Dzimšanas dati 1974. gada 21. martā (50 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Saulkrasti, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija Nacionālā apvienība
Dzīvesbiedrs(-e) Evita Kuzma
Profesija vēsturnieks, režisors
Augstskola Latvijas Universitāte, Oslo Universitāte

Biogrāfija

labot šo sadaļu

Mācījies Rīgas 4. vidusskolā.[1] 1992. gadā iestājies Latvijas Universitātes Politikas zinātnes un starptautisko attiecību fakultātē.[1] No 1993. līdz 1994. gadam studējis Tautas augstskolā Norvēģijā.[1] 1997. gadā studējis Oslo Universitātes Politikas zinātnes institūtā.[1] 1998. gadā ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu starptautiskajās attiecībās Latvijas Universitātē, 2013. gadā — vēstures zinātņu doktora grādu Latvijas Universitātē.[3]

No 1995. līdz 1999. gadam strādājis Informācijas analīzes nodaļā, Nacionālo bruņoto spēku štābā un citās Latvijas Aizsardzības ministrijas struktūrās.[1] Pēc tam līdz 2000. gadam strādājis Latvijas Tehnoloģijas centrā, kur darbojies ar tiem Eiropas Savienības projektiem, kas orientēti uz zinātni.[1] Strādājis multivides uzņēmumā "RI Demo".[1]

2008. gadā kļuvis pazīstams ar dokumentālo filmu "Padomju stāsts", kas tikusi izrādīta gan Latvijā, gan ārzemēs vairākos kinofestivālos.

Politiskā darbība

labot šo sadaļu

2014. gadā no Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" saraksta vispirms maijā neveiksmīgi kandidējis Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet vēlāk oktobrī ievēlēts 12. Saeimā. 2018. gada rudenī E. Šnore tika ievēlēts arī 13. Saeimā. Kandidēja 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet netika ievēlēts.

2008. gadā saņēmis ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni[4] un 2009. gadā — ceturtās šķiras Igaunijas Māras Zemes krusta ordeni.[5][6]

2022. gadā ievēlēts 14. Saeimā. Kandidēja 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet netika ievēlēts.

Uzskati

labot šo sadaļu

Savā rakstā “Mērķis: latviska Latvija”[7] E. Šnore pauda savu viedokli gan par Latvijā dzīvojošajiem krieviem, gan par krievu valodu. Viņaprāt, “…PSRS laika krievvalodīgie iebraucēji, lai arī pastāvīgi gāna un sunī Latviju, prom nebrauc. Vismaz ne tādā apjomā, kā latvieši to vēlētos”. Viņš arī piekrīt viedoklim, ka “..tieši krievu valoda ir Kremļa galvenais ierocis hibrīdkarā pret Baltiju”. E. Šnore secina, ka “…latviska Latvija .. ir vienīgais ceļš uz pārtikušu, drošu un vienotu sabiedrību”.

Šis Šnores raksts tika publicēts 2017. gada 19. maijā izdevumā "Nacionālās Ziņas", kurā, atsaucoties uz latviešu sakāmvārdu un vēsturnieka Ādolfa Bērziņa teikto, Šnore rakstīja arī — "ja vienreiz ielaidīsi krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti".[8] Vēlāk nacionālboļševiku aktīvists Vladimirs Lindermans vērsās Drošības policijā par Krimināllikuma panta par nacionāla, etniska un rasu naida izraisīšanu iespējamu pārkāpumu. Pēc Lindermana apgalvojuma, citas tautības pielīdzināšana utīm, tarakāniem, tārpiem, baciļiem esot tipisks nacistiskās propagandas paņēmiens, kura mērķis esot sagatavot masu apziņu citu tautību nogalināšanai.[9] Drošības policija nozieguma sastāvu Šnores vārdos neatrada.[10] Tomēr Šnores izteikums tika nokritizēts gan no DP puses, gan parlamentā kā sabiedrības saliedētībai traucējošs.[11] Šnores raksts un Saeimas ētikas komisijas reakcija — mutiskais aizrādījums — izpelnījās kritiku no divām Eiropas Padomes ekspertu grupām — Eiropas komisijas pret rasismu un neiecietību[12] un Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību Konsultatīvās komitejas.[13]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Kristīne Matīsa. «Padomju stāsta fenomens». Kino Raksti. 12.—17. lpp. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. martā. Skatīts: 2014. gada 12. oktobrī.
  2. ↑ «Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2014». Nacionalaapvieniba.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 11. augustā. Skatīts: 2014. gada 12. oktobrī.
  3. ↑ «Edvīns Šnore — 12. Saeimas vēlēšanas». Cvk.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. septembrī. Skatīts: 2014. gada 12. oktobrī.
  4. ↑ «Zatlers dāļā valsts apbalvojumus». Tvnet.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 20. augustā. Skatīts: 2014. gada 12. oktobrī.
  5. ↑ «Šnore par “Padomju stāstu” saņem apbalvojumu no Igaunijas». Diena.lv. Skatīts: 2014. gada 12. oktobrī.
  6. ↑ «Edvīns Šnore». President.ee. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. februārī. Skatīts: 2014. gada 12. oktobrī. (igauniski)
  7. ↑ «Mērķis: latviska Latvija». nacionalaapvieniba.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 26. maijā. Skatīts: 2019. gada 12. novembrī.
  8. ↑ LA: Šnore par “utīm”: pietiek liekuļot
  9. ↑ DP izvērtēs Šnores izteikumus par krieviem un utīm
  10. ↑ Drošības policija Šnores izteikumos par krieviem un utīm noziegumu nesaskata
  11. ↑ Jauns.lv: Deputāta Šnores tēzē par "krievu uti kažokā" nekas sodāms nav ieraudzīts
  12. ↑ CRI(2019)1 29. pkt.(angliski)
  13. ↑ ACFC/OP/III(2018)001REV 77.pkt.


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Edvīns_Šnore&oldid=4086962"