Eduards Liepiņš (1889—1938)

Eduards Liepiņš (krievu: Эдуард Давыдович Лепин; 1889—1938) bija latviešu izcelsmes Sarkanās armijas virsnieks.

Edurards Liepiņš
Edurards Liepiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gadā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1938. gada 22. augustā
Valsts karogs: Padomju Savienība Komunarka (poligons), Maskavas apgabals, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe korpusa komandieris (1935)
Dienesta laiks 1915—1937
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas Impērija
Valsts karogs: Krievija KSFPR
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Struktūra Krievijas Impērijas armija
Sarkanā gvarde
Sarkanā armija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Krievijas pilsoņu karš
Apbalvojumi Svētās Annas ordenis (1917)
Sarkanā Karoga ordenis (1920)

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Piedzima 1889. gadā Rīgā strādnieka ģimenē. 12 gadu vecumā sāka strādāt rūpnīcā "Fēnikss", Sanktpēterburgā,[1] par virpotāja palīgu, pēc tam par virpotāju. No 1912. gada bija Latvijas Sociāldemokrātijas biedrs. Pabeidza reālskolu un tirdzniecības institūtu Petrogradā (1915). Par revolucionāru darbību 1913. gadā uz trim mēnešiem izsūtīts no Petrogradas. 1915. gadā iesaukts armijā, kā ierindnieks dienēja 91. Dvinskas kājnieku pulkā. Pēc paātrinātas apmācības Aleksandra kara skolā Maskavā iecelts par rotas, vēlāk par bataljona komandieri 7. Rēveles kājnieku pulkā, Rumānijas frontē. Vecajā (impērijas) armijā sasniedza štabskapteiņa pakāpi.

No 1917. gada decembra līdz 1918. gada februārim komandēja sarkangvardu vienību, kura karoja pret Ukrainas Centrālās padomes bruņotajiem spēkiem. No februāra komandēja rotu, pēc tam bataljonu 1. Maskavas strādnieku pulkā, no vasaras — šī pulka komandieris, no rudens — 1. Maskavas strādnieku divīzijas 37. strēlnieku pulka komandieris, no 1919. gada marta — šīs divīzijas 2. brigādes komandieris. Pēc šīs divīzijas vienību iekļaušanas 15. Inzas strēlnieku divīzijā komandēja tās 45. brigādi. Piedalījās Dienvidu frontes kaujās.

Kara akadēmijas Augstāko akadēmisko kursu klausītājs 1921.—1922. gadā. Pēc tam bija komandēja: 26. Zlatoustas strēlnieku divīziju (arī kara komisārs, no VIII 1922), 12. strēlnieku korpusu (pienākumu izpildītājs, no IX 1923), 35. strēlnieku divīziju (arī kara komisārs, līdz XI 1925), 13. strēlnieku korpusu (XI 1925 — VII 1930). Piedalījās karadarbībā pret basmačiem Tadžikijā.

1928. gadā pabeidza Frunzes Kara akadēmijas augstākā priekšniecības sastāva pilnveidošanas kursus. 1930. gadā atradās komandējumā Vācijā. No 1930. gada jūlija bija 1. strēlnieku korpusa komandieris un kara komisārs.

Bija kara atašejs pie PSRS pilnvarotā pārstāvja: Somijā (no I 1931), Polijā (II 1932 — X 1933), Ķīnā (III 1934 — X 1937).

Dzīvoja Ostrogožskā.[2] 1937. gada 2. decembrī arestēts. Apsūdzēts spiegošanā un sazvērestībā. 1938. gada 22. augustā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija piesprieda E. Liepiņam nāvessodu, kurš izpildīts tajā pašā dienā. 1956. gadā AT KK viņu reabilitēja.[3]