Edgars Kants

Edgars Kants (igauņu: Edgar Kant; 1902. gada 21. februārī Tallina - 1978. gada 16. oktobrī Lunda) bija igauņu ģeogrāfs, viens no sociālās ģeogrāfijas dibinātājiem, Tartu Universitātes rektors (1941-1944).

Edgars Kants
Edgar Kant
Edgars Kants
Personīgā informācija
Dzimis 1902. gada 21. februārī
Tallina, Igaunija
Miris 1978. gada 16. oktobrī (76 gadu vecumā)
Lunda
Dzīves vieta Igaunija
Zinātniskā darbība
Zinātne Ekonomiskā ģeogrāfija
Akadēmiskais amats profesors
Alma mater Tartu Universitāte

BiogrāfijaLabot

Edgars Kants dzimis 1902. gada 21. februārī Tallinā, tirgotāju ģimenē. Studējis Tartu Universitātē. Viņš bija viens no pirmajiem Somijas ģeogrāfa Johanesa Gabriela Grano (Johannes Gabriel Granö) skolniekiem, kurš 1919. gadā kļuva par Tartu Universitātes profesoru. Edgara Kanta akadēmiskās karjeras sākums sakrita ar Igaunijas neatkarības pirmajiem gadiem, kad jaunajai valstij bija liela nepieciešamība pēc reģionālajiem ģeogrāfiskajiem pētījumiem.

Pēc universitātes absolvēšanas viņš daudz ceļoja, pabija Šveicē, Ungārijā, Francijā, Holandē, Vācijā, Alžīrijā. No 1923. līdz 1924. gadam viņš strādāja kā asistents Tartu Universitātē, 1926. gadā publicēja Tartu pilsētas ģeomorfoloģijas pētījumu, kura pamatā bija plaši apkopoti empīrisko datu materiāli par attiecībām starp pilsētu un tās apkārtni.

Edgars Kants lielu uzmanību pievērsa pilsētu lomai Igaunijas attīstībā, kas tolaik pamatā bija agrāra valsts, kurā tikai ceturtā daļa iedzīvotāju dzīvoja pilsētās. 1934. gadā Tartu Universitātē viņš aizstāvēja disertāciju "Vides un iedzīvotāju problēmas Igaunijā", kas bija veltīta Centrālās Igaunijas pilsētu tīkla veidošanai. Jo īpaši šajā darbā viņš ierosināja apsvērt Baltiju kā neatkarīgu ģeogrāfisku reģionu, kura daļa ir Igaunija.[1] Tajā pašā gadā viņš kļuva par universitātes docentu.

No 1936. gada bija ekonomiskās ģeogrāfijas profesors, no 1938. līdz 1940. gadam — Tartu Universitātes prorektors. 1938. gadā viņš kļuva par vienu no pirmajiem 12 akadēmiķiem, kas tika izraudzīti jaunizveidotajai Igaunijas Zinātņu akadēmijai, un kļuva par humanitāro zinātņu nodaļas vadītāju.[2] Piedalījās Igaunijas atlanta izveidē. 1939. gadā viņam tika piešķirts III pakāpes Baltās zvaigznes ordenis. Pēc Igaunijas pievienošanās PSRS 1940. gadā viņš atkāpās no visām amata vietām.

No 1941. līdz 1944. gadam (vācu okupācijas laikā) Edgars Kants bija Tartu Universitātes pagaidu rektors. Faktiski rektora pienākumus pildīt viņš sāka 1941. gada 20. jūlijā. Viens no jaunā rektora pirmajiem rīkojumiem bija izņemt no visām universitātes bibliotēkām komunistiska satura grāmatas, kā arī nodot visas krievu valodā sarakstītās grāmatas, kas padomju laikā bija parādījušās universitātē, īpašai glabāšanai.

1942. gada februārī ar pretenzijām par nepietiekamu kvalifikāciju no universitātes tika atbrīvoti visi krievu valodas pasniedzēji (10 cilvēki), kā arī vairāki citi krievu tautības pasniedzēji. Tomēr universitātes Slāvistikas katedra tika saglabāta un strādāja visā Vācijas okupācijas laikā, studenti turpināja saņemt diplomus slāvu filoloģijā, tika pat aizstāvēta viena doktora disertācija.[3]

Edgars Kants atklāti atbalstīja Vācijas okupācijas administrāciju, un 1943. gada novembrī bijušo neatkarīgās Igaunijas valdības vadītāju sanāksmē viņš aicināja aktīvi veicināt igauņu iestāšanos Vācijas armijā.[4]

Pēc Igaunijas atgriešanās Padomju Savienības kontrolē Edgars Kants bija spiests pamest dzimteni. Viņš turpināja zinātnisko darbu Zviedrijā, Lundas Universitātē, no 1945. gada līdz 1947. gadam universitātes arhīvā; 1947.-1950. gadā kā pasniedzējs, līdz 1963 - zinātniskais līdzstrādnieks, 1963.-1967. kā profesors. Edgara Kanta plašie starptautiskie sakari ir būtiski ietekmējuši zviedru ģeogrāfijas zinātnes attīstību.

Edgara Kanta galvenie pētījumu virzieni šajā laikā bija Zviedrijas reģionālā administratīvā iedalījuma modernizācija, migrācijas plūsmu izpēte, turpmākajos gados viņš interesējās par ģeogrāfiskās terminoloģijas vēsturi. Kopš 1965. gada Edgars Kants piedalījās starptautiskas ģeogrāfiskas vārdnīcas izveidē, kas bija specializēta reģionālajā ģeogrāfijā. Viņš nomira 1978. gadā Lundā.

Edgara Kanta sociogrāfiskais un antropoloģiskais mantojums nav zaudējis savu nozīmi līdz šim, turpinās plaši tā pētījumi.[5]

AtsaucesLabot

  1. «Географические индивиды». ИноСМИ.Ru (krievu). 2010-03-23. Skatīts: 2018-10-21.
  2. «Estonica.org - Краткая история академии». www.estonica.org (angļu). Skatīts: 2018-10-21.
  3. Галина Пономарёва, Татьяна Шор. Славянская филология в Тартуском университете в годы немецкой оккупации (1941—1944)
  4. Емельянов, Юрий. Прибалтика. Почему они не любят Бронзового солдата?. 2007, ISBN=978-5-9764-0087-0
  5. «Эдгар Кант». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2018. gada 21. oktobrī.