Džutas manufaktūra

Džutas manufaktūra jeb Linu un džutas manufaktūra bija viena no lielākajām un modernākajām 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma tekstilrūpnīcām Rīgā, kas pastāvēja no 1899. līdz 1914. gadam. Rūpnīcas ēku komplekss atradās Rīgā, Ezermalas ielas sākumposmā.

Skice Džutas manufaktūras administrācijas ēkai ar arku, tagadējā Ezermalas ielā 6k2 (arhitekts Heinrihs Šēls)

Džutas manufaktūras teritorija Čiekurkalna apkārtnes kartē (1922.-1926.g.)

Ezermalas un Viskaļu ielu krustojums, kur redzama Džutas manufaktūras administrācijas ēka, tagadējā Ezermalas iela 6k2 (2010.g.))

Rūpnīcā ražoja linu dziju un džutas maisus, kurus eksportēja uz uzņēmuma rūpnīcu Varšavā, kā arī uz Krieviju. Taču darba apstākļi bija smagi un alga ļoti maza. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas no Džutas manufaktūras darbiniekiem bija sievietes. 1899. gada maijā viņas arī aizsāka vēlāk plaši zināmo Rīgas jeb Džutas dumpi, kas ilga gandrīz trīs nedēļas, līdz to beidzot vardarbīgi apspieda ar armijas palīdzību.

Mūsdienās daļā rūpnīcas ēku atrodas Rīgas Tehniskās universitātes Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultāte, bet daļa tiek iznomāta uzņēmumiem.

Vēsture

Džutas manufaktūras darbības periods (1899—1914)

1898. gada 27. februārī Sanktpēterburgā tika apstiprināta uzņēmuma Akciju sabiedrība Linu un džutas manufaktūra dibināšana (krievu: Акціонернаго общества льняной и джутовой мануфактуръ; vācu: Aktien-Gesellschaft für Flachs und Jute-Manufaktur). Uzņēmuma sākotnējais kapitāls bija 2 miljoni rubļu, kas tika sadalīts 4000 akciju daļās, katru nosakot 500 rubļu vērtībā. 1912. gadā kapitālu palielināja līdz 2,65 miljoniem rubļu, kas tika sadalīts 26 528 akciju daļās, katru nosakot 100 rubļu vērtībā.

• 
  Džutas manufaktūras akciju sertifikāts ar nominālvērtību 100 rubļi
• 
  Izraksts no Džutas manufaktūras statūtiem (1913.g.)

Uzņēmuma plānos bija izveidot tekstilrūpnīcu grupu linu, kaņepju, džutas un līdzīgu materiālu mehāniskai apstrādei, maisu un citu izstrādājumu ražošanai, kā arī šo preču tirdzniecībai. Grupas ietvaros plānoja uzcelt rūpnīcu ne tikai Rīgā, bet arī Varšavā. Tomēr Rīgas rūpnīcu plānoja uzbūvēt kā vislielāko; tās darbībai atvēlēja vislielāko pamatkapitāla daļu — 1,3 miljonus rubļu. Rīgas rūpnīcas vajadzībām tika plānots iegādāties ap 0,5 km² lielu zemes īpašumu pie Ķīšezera, kas tolaik daļēji piederēja Rīgas pilsētas inženierim Ādolfam Agtem (Jaunās muižas teritorijā) un daļēji — kādam Vulmeringa kungam. Vieta izvēlēta, jo atradās netālu no preču stacijas Šķirotava (tagadējā Čiekurkalna stacija), kas bija pieturas punkts 1899. gadā uzceltajā dzelzceļa līnijā Rīga—Pleskava. Savukārt Varšavas rūpnīcai iegādājās teritoriju tagadējā Minskas ielā 25/45.

Rīga tika noteikta arī par uzņēmuma administratīvo pārvaldi. Starp uzņēmuma galvenajiem akcionāriem no Rīgas puses ierindojās bankas nams Mirjams un Smoļans (krievu: Мирамъ и Смоліанъ), bet no Lodzas puses — baņķieris Maksimilians Goldfeders (poļu: Maksymilian Goldfeder) un rūpniecības uzņēmējs Julius Karols Kunitzers (poļu: Juliusz Karol Kunitzer). Administratīvās vadības pozīcijās no Rīgas tika iecelti Zviedrijas konsuls Andrejs A. Larsons un Ludvigs Ermans, no Varšavas - Maurīcijs Laskis (poļu: Maurycy Łaski), kā arī no Hamburgas - Makss Meilers. Par rūpnīcas vadošo tehniķi iecēla mehāniskās tehnoloģijas profesoru Edmundu Pfūlu, kas tolaik pazīstams kā autoritāte tekstilrūpniecības nozarē.

Džutas manufaktūras ēkas Rīga uzceltas ap 1898. gadu. Administrācijas ēku ar augstiem arkveida ieejas vārtiem, kas atrodas tagadējā Ezermalas ielā 6k2, projektējis pazīstamais Rīgas pilsētas arhitekts Heinrihs Šēls, savukārt ražošanas ēkas — rūpnīcas vadošais tehniķis, profesors E. Pfūls.

• 
  Džutas manufaktūras administrācijas ēka ar ieejas arku, tagadējā Ezermalas ielā 6k2 (1950-tie gadi)
• 
  Džutas manufaktūras administrācijas ēka ar arku (1927.g., fotogrāfs Nikolajs Hercbergs), tagadējā Ezermalas ielā 6k2
• 
  Skats uz Džutas manufaktūras ieejas puses ēkām (20. gadsimta sākums), pie tagadējās Ezermalas un Viskaļu ielas krustojuma
• 
  Izpostītās Džutas manufaktūras ēkas (1927.g., fotogrāfs Nikolajs Hercbergs)
• 
  Džutas manufaktūras ēku kompleksa teritorija (1927.g., fotogrāfs Nikolajs Hercbergs)
• 
  Skats aiz Džutas manufaktūras ieejas ēkas (1927.g., fotogrāfs Nikolajs Hercbergs)
• 
  Dzīvojamā ēka Džutas manufaktūras teritorijā, tagadējā Ezermalas ielā 6 (1927.g., fotogrāfs Nikolajs Hercbergs). Mūsdienās ēka ir grausta statusā.
• 
  Džutas manufaktūras ieejas puses ēkas pie tagadējās Ezermalas un Viskaļu ielu krustojuma (1927.g., fotogrāfs Nikolajs Hercbergs)

Arī Varšavā rūpnīcas ēkas tika uzceltas ap 1898. gadu. Arī šīs rūpnīcas administrācijas ēka Minskas ielā 25/45 (kur vēlāk ierīkoja munīcijas rūpnīcu Pocisk) pastāv vēl mūsdienās. Ēkas arhitektūrā, tāpat kā Rīgā, projektēti līdzīgi arkveida ieejas vārti.

Rīgā ražošanu Džutas manufaktūra uzsāka 1899. gada februārī. Tās darbībai bija iegādātas modernākās vērpšanas iekārtas. Rūpnīcā ražoja linu dziju un džutas maisus, kā arī krāsainus galdautus un grīdsegas, kurus eksportēja uz Varšavas rūpnīcu un uz Krieviju. Tajā bija nodarbināti 600—700 darbinieku, no kuriem ap trīs ceturtdaļas bija sievietes.

1899. gada maijā ar smagajiem darba apstākļiem un mazo algo neapmierinātie Džutas manufaktūras darbinieki, galvenokārt sievietes, uzsāka streiku un vēlāk devās protesta gājienā, kas pārauga sadursmēs ar policiju, kurās iesaistījās arī citi strādnieki. Dumpis ieilga teju trīs nedēļu garumā, līdz to beidzot vardarbīgi apspieda ar armijas palīdzību. Džutas dumpis kalpoja kā ierosme arī vairākiem citiem strādnieku protestiem, kas izvērtās 1905. gada revolūcijā.

1901. gadā Džutas manufaktūras vadība no Rīgas puses — bankas nams Mirjams un Smoļans — bankrotēja, tāpēc uzņēmums vairs nespēja pilnībā veikt saistošos norēķinus. Tā laika uzņēmuma bilancē uzņēmuma aktīvi ierakstīti 2899 tūkstošu rubļu vērtībā, savukārt saistības — 3224 tūkstošu vērtībā, uzrādot 324 tūkstošu rubļu deficītu. Bez obligāciju turētājiem (ar kopējo obligāciju parādu 1250 tūkstoši rubļu) lielākie uzņēmuma kreditori bija valsts banka (380 tūkstoši rubļu), Rīgas Biržas banka (445 tūkstoši rubļu), Rīgas pilsētas Komercbanka (248 tūkstoši rubļu), Rīgas pilsētas Diskonta banka (231 tūkstotis rubļu), Ziemeļvācijas aušanas kombināts (185 tūkstoši rubļu), kā arī Lodzas tirdzniecības bankas Varšavas filiāle (86 tūkstoši rubļu). Par jauno Džutas manufaktūras vadību 1902. gadā tika iecelts P. A. Švarcs (Rīgas Biržas bankas direktors), Jūliuss I. Vogelzangs (Fogelzangs), Zviedrijas konsuls Andrejs A. Larsons (Rīgas Biržas bankas komitejas loceklis), A. fon Kulbergs, R. R. fon Bungners (Rīgas Politehniskā institūta profesors), M. G. Laskijs un A. K. fon Hubenets (vācu: A. K. von Hübbenet).

Pirmā pasaules kara laikā rūpnīcas gan Rīgā, gan Varšavā beidza darbību un to iekārtas tika aizvestas uz Krieviju.

Otrā pasaules kara periods

Otrā pasaules kara laikā, Vācijas okupācijas periodā, bijušās rūpnīcas teritorijā Rīgā izveidoja hidroplānu lidlauku. Lidlaukā atradās garnizons, remonta un tehniskie angāri, degvielas un smērvielu noliktavas, kā arī neliela slimnīca.

Latvijas PSR periods

Kopš 1952./1953. gada bijušās rūpnīcas teritorijā Rīgā iekārtoja PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba pārcelto Jūras karaspēka aviācijas sakaru skolu (vēlāk — Jēkaba Alkšņa Rīgas Kara aviācijas augstākā inženieru skola). Skola teritorijā pastāvēja līdz 1993. gadam.

1969. gada 5. maijā Ezermalas ielā 2 tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu Linu un džutas manufaktūrai.

Mūsdienas

1993. gadā daļā bijušās Džutas manufaktūras ēku izvietoja Rīgas Tehniskās universitātes Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultāti, kuras tā izmanto līdz pat mūsdienām. Citas ēkas tiek iznomātas uzņēmumiem.

2016. gada decembrī Džutas manufaktūras galvenā administrācijas ēka ar zemi (tagadējā Ezermalas iela 6k2) tika pārdota par EUR 96 440. 2021. gadā tā tika pārdota vēlreiz, taču nu jau par pusi zemāku cenu — par EUR 55 000. 2021. gada ēkas pārdošanas sludinājumā minēts tehniskās pārbaudes atzinums, ka ēkas pamati un sienas ir labā stāvoklī, ļaujot to rekonstruēt, taču ēku atļauts arī nojaukt, tās vietā uzceļot maksimāli 6 stāvu augstu ēku.

Savukārt Varšavā savukārt bijušā rūpnīcu kompleksa teritorija, kurā esošās ēkas cieta Otrā pasaules kara laikā, 2010./2011. gadā tika revitalizēta, tajā ierīkojot radošo kvartālu Soho rūpnīca.

Džutas dumpis

Priekšvēsture

19. gadsimta beigās Rīga bija izveidojusies par nozīmīgu rūpniecības centru. Tā bija viena no lielākajām industriālajām pilsētām Krievijas Impērijā — gan strādnieku skaita (lielā mērā viesstrādnieku dēļ), gan saražotās produkcijas apjoma ziņā. Ap 1900. gadu Rīgā bija ap 44 000 strādnieku, kas bija daudzkārt vairāk nekā kaimiņu pilsētās Tallinā un Viļņā. Šajā laikā Rīgas strādnieki deva ap 75% no visa Latvijas rūpniecības snieguma.

Neraugoties uz strādnieku augsto pienesumu tautsaimniecībā, to algas bija zemas un darba apstākļi nereti bija grūti izciešami, kas savukārt veicināja sociāldemokrātiskās ideoloģijas strauju izplatību. Strādnieki Rīgā bija labi izglītoti, sevišķi salīdzinājumā ar Krievijas vidējiem rādītājiem, un, sociāldemokrātiskās strāvas ietekmē, kļuva arī labi organizēti. 1890. gados Latvijā tika nodibināti pirmie strādnieku pašizglītības jeb marksistiskie pulciņi — galvenokārt Liepājā un Rīgā. Viens no aktīvākajiem darboņiem šajā kustībā bija būvstrādnieks, vēlāk 1905. gada revolucionārs Jānis Driega. Idejas izplatījās arī caur dažādām biedrībām, kā arī caur presi. Toreizējā Jaunās strāvas aģitācijas laikrakstā Dienas lapa tika publicēts arī populārais F. Augusta Bēbeļa 1879. gada darbs Sieviete un sociālisms (vācu: Die Frau und der Sozialismus), kurā izvirzītas idejas par sieviešu emancipācijas lomu kā risinājumu industrializētās sabiedrības ekspluatācijas problēmai. Iespējams pieņemt, ka Bēbeļa darbā paustās idejas veicināja sieviešu iesaisti sociāldemokrātijas kustībā, tostarp arī sieviešu — Rīgas strādnieču vidū.

Džutas dumpis 1899. gada maijā

Džutas manufaktūra darbību uzsāka 1899. gada februāra beigās. Lai arī moderni aprīkota, tā netika vadīta tā laika sociālisma ideju garā. Rūpnīcā valdīja tam laikam raksturīgi smagi darba apstākļi, bet algas bija zemākas nekā citās rūpnīcās. Sākotnēji rūpnīcā nodarbinātie bija nolīgti par 35 kapeikām dienā, taču administrācija solīja algu paaugstināt līdz 50 kapeikām dienā. 1899. gada 1. martā, algas paaugstinājumu nesagaidījuši, Džutas manufaktūras darbinieki uzsāka streiku, pieprasot ne vien solīto algas palielinājumu, bet arī protestējot pret administrācijas ierosinājumu pagarināt darba laiku, tomēr streiks rezultātu neguva.

15. aprīlī Rīgas strādnieku komiteja pilsētas rūpnīcu strādnieku vidū lielā skaitā izplatīja uzaicinājumu atzīmēt strādnieku solidaritātes svētkus — 1. maiju. To izplatīja gan latviešu, gan krievu, gan lietuviešu, gan arī vācu valodā. Fabriku administrācijas par to bija informētas un bija sagatavojušās arī nemieriem, jo 1899. gada sākumā lielākajā daļā Rīgas fabriku valdīja saspīlēta gaisotne starp strādniekiem un administrāciju. Tika informēta policija, kas bija gatava vajadzības gadījumā piesaistīt arī karaspēku.

Pienākot darba svētkiem, 1. maijā Džutas manufaktūras darbinieki uzsāka jau otro streiku. Streikā piedalījās visi 600—700 fabrikas darbinieki, piecas dienas pēc kārtas ierodoties darbā un izsakot savas prasības. Administrācija pieprasīja streiku pārtraukt un visiem darbiniekiem 5. maijā ierasties darbā, pretējā gadījumā draudot ar atlaišanu un norādot, ka darbinieki algas varēs saņemt tikai fabrikā līdz plkst. 10 no rīta, bet pēc tam jau tikai vairs policijas iecirknī. Darbinieku prasības arī šoreiz netika uzklausītas, tādēļ 5. maijā rūpnīcas darbinieki devās demonstratīvā gājienā pie Vidzemes gubernatora, lai iesniegtu sūdzību par administrācijas rīcību. Gājienu pie Aleksandra vārtiem (kas toreiz atradās pie Aleksandra viadukta jeb tagadējā Gaisa tilta) apturēja policija, kas bija savākusi vairākas karavīru rotas, jo nojauta, ka gājiena turpināšanās varētu sacelt plašākus strādnieku protestus.

Karavīri aptuveni 200 sieviešu sadzina pie vārtiem blakus esošajā Aleksandra dārzā, ap kuru bija augsta dēļu sēta, un aizturētajām sāka atņemt algas grāmatiņas, pretī neizsniedzot pases, jo bija paredzēts viņas izsūtīt. Ap plkst. 6 mājup no darba devās vagonu rūpnīcas Fēnikss un citu tuvējo rūpnīcu strādnieki, kurus saniknoja sieviešu varmācīgā aizturēšana un dokumentu atņemšana. Strādnieki pieprasīja sievietes atbrīvot. Policija uz strādniekiem atklāja uguni, ievainojot divus strādniekus. Strādnieki savukārt policistiem un karavīriem meta ar akmeņiem, kokiem un pudelēm un, cenšoties sievietes atbrīvot paši, salauza Aleksandra dārza sētu. Policisti un kareivji atsāka šaut uz strādniekiem — gan no dārza puses, gan no nama otrā stāva logiem, un lika ugunsdzēsējiem apliet pūli ar ūdeni. Abām pusēm turpināja pievienoties papildspēki, un cīņa aprima tikai nākamās dienas rīta pusē.

Nākamajās dienās protesti un sadursmes turpinājās, pievienojoties arī citiem strādniekiem. 6. un 7. maijā, strādnieki aplenca 2. policijas iecirkni Matīsa ielā, kur bija ieslodzīti desmitiem protestētāju. Strādnieki arī izdemolēja vairāku fabriku kantorus. 10. maijā streikot sāka arī Pārdaugavas strādnieki;, un līdz 12. maijam Pārdaugavā darbu bija spiestas pārtraukt 22 fabrikas. Strādnieku protesti un sadursmes ar policiju un armiju paplašinājās, turpinoties līdz 18. maijam, līdz beidzot tika vardarbīgi apspiesti.

Lēsts, ka sadursmēs iesaistījās aptuveni 1000 strādnieku un vairāk nekā 1000 kareivju no trīs Vjazmas pulka bataljoniem (citos avotos minēts — 6000 kareivju). Sadursmēs gāja bojā 11 cilvēki, to vidū vagonu rūpnīcas Fēnikss darbinieki Ādams Kalniņš, Juris Karulis, Jānis Saliņš un Kārlis Voldiņš, kā arī Džutas manufaktūras darbiniece Lavīze Kārkliņa. Nogalināto vidū bija arī kāds zēns, kas strādāja sakņu dārziņā, ar durkli nodurta veca sieviete, kas palīdzēja kādam ievainotam strādniekam. Pēc reportieru liecībām vairāki desmiti tika ievainoti "ar durkli galvā", "ar lodi krūtīs". Ievainoto vidū bija darbinieki no Rīgas čuguna lietuves Felzers, Bartuševiča čugunlietuves, poligrāfijas iekārtu Pirvica mašīnbūves rūpnīcas, metālapstrādes rūpnīcas Etna, u.c. rūpnīcām. Tāpat ievainoti tika arī mierīgi garāmgājēji.

Kopumā Džutas dumpī piedalījās vairāk nekā 12 000 strādnieku no 41 uzņēmuma (citos avotos minēts — 20 000 strādnieku), tostarp ap 600—700 darbiniekiem no Džutas manufaktūras. Tiek uzskatīts, ka šī bija pirmā reize, kad Rīgā notikusi strādnieku masu apšaušana. Dumpim nebija nedz vadošas organizācijas, nedz noteikta cīņas plāna, vien vētrainajās sadursmju dienās Rīgas Politehniskā institūta studenti, sociāldemokrātiskā pulciņa biedri, izdeva uzsaukumu ar Rīgas strādnieku komitejas parakstu, aicinot arī citus uz plašu streiku ar ekonomiskām prasībām, taču tas nespēja cīņai piešķirt organizētāku raksturu. Taču Džutas dumpja notikumi atbalsojās arī citur Latvijā. Maija vidū streikos Liepājā (kas toreiz bija otra lielākā industriālā pilsēta Latvijā pēc Rīgas) piedalījās ap 6000 strādnieku un 15 000 demonstrantu, savukārt maija beigās streiki notika arī Ventspilī.

Par Džutas dumpi rakstīja arī tā laika vācu, franču un angļu prese, kā arī tas vēlāk attēlots 1956. gada Rīgas Kinostudijas filmā Kā gulbji balti padebeši iet.

Skatīt arī

• Jēkaba Alkšņa Rīgas Kara aviācijas augstākā inženieru skola

Ārējās saites

• Džutas manufaktūras vēsturiskās teritorijas atrašanās vieta portālā Wikimapia
• LTV1 raidījuma "Ielas garumā" ieraksts "Džutas, Viskaļu un Krustabaznīcas ielas" (00:50—06:59)
• LTV1 raidījuma "Adreses" ieraksts "Kad necils top par ekskluzīvu, bet ekskluzīvs — par necilu" (09:10—15:36; 20:11—25:40)
• Džutas manufaktūras fabrikas kopskats ar strādniekiem 1917. gada 1. maijā uzņemtā fotogrāfijā Arhivēts 2024. gada 25. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
• Varšavas rūpnīcas kompleksa revitalizētā teritorija fotoattēlos