Gaisa tilts (Rīga)

Gaisa tilts (sarunvalodā bieži nepareizi saukts par VEF tiltu) ir satiksmes pārvads Rīgā pār dzelzceļa līnijām Zemitāni—Skulte un Rīga—Lugaži, kas savieno Rīgas centru ar Teiku un Čiekurkalnu. Šis ir vecākais viadukts Rīgā. Pār Gaisa tiltu notiek autobusu, trolejbusu un tramvaju satiksme. Braucamā daļa klāta ar akmens bruģi. Abās brauktuves pusēs, kas norobežotas ar betona apmalēm, atrodas asfaltbetona seguma gājēju ietves. Uzbērums apšūts ar akmens apšuvumu.

Gaisa tilts
Gaisa tilts
Transporta veids	autotransports, tramvajs
Atrašanās vieta	Rīga, Latvija
Koordinātas	56°58′10.3″N 24°09′16.2″E
Apkalpo	A/S Rīgas Tilti
Garums	42 metri
Platums	12,53 metri
Celtniecība	1904—1906
Tilts atklāts	1906. gada 18. maijā
Izmaksas	320 000 rubļu
Gaisa tilts Vikikrātuvē

Gaisa tilts Rīgā no Zemitānu stacijas puses

Vēsture

20. gadsimta sākumā Rīga bija kļuvusi par nozīmīgu transporta mezglu Krievijas Impērijā. Vilcienu sastāvu mazo izmēru dēļ (garus sastāvus tā laika lokomotīves nespēja pavilkt), vilcieni Rīgā kursēja ar nelieliem intervāliem cits no cita. Rezultātā uz dzelzceļa pārbrauktuvēm bieži izveidojās bīstamas situācijas. Tāpēc biežo satiksmes negadījumu dēļ uz pārbrauktuvēm radās nepieciešamība Rīgas pilsētā uzbūvēt vairākus ielu pārvadus — viaduktus.

Gaisa tilts (toreiz tas saucās Aleksandra viadukts) tika uzbūvēts toreizējā Aleksandra (tagad Brīvības) ielā netālu no tagadējās Zemitānu dzelzceļa stacijas. Tā bija pirmā šāda veida būve Rīgā. Tilta projektu izstrādāja Rīgas-Orlas dzelzceļa satiksmes ceļu inženieris R. Vozņesenskis. Būvēšanu veica uzņēmējs M. Zaicevs. Pārvada būvniecībai traucēja Aleksandra vārti (Rīgas triumfa arka, veltīta Krievijas uzvarai pār Napoleonu 1812. gadā), tādēļ tos nācās pārvietot ārpilsētas virzienā, uz Šmerļa ielas rajonu, kur tie atradās līdz 1936. gadam. 1904. gada 5. maijā svinīgi atklāja balstu būvēšanu, bet pats tilts atklāts 1906. gada 18. maijā. 42 metrus garais pārvada laidums, kuram no abām pusēm pieslēdzās uzbērumā izbūvēta uzbrauktuve, pārsedza četrus sliežu ceļus. Toreiz tiltu pārsedza režģota metāla kopne (izgatavota Rudzka firmā, Varšavā). Tās ietvēra 11 metrus platu brauktuvi, kas nodrošināja divu joslu satiksmi. Lai mazinātu troksni, kopnes brauktuvi klāja 12,7 cm biezs koka kluču bruģis. Ārpus kopnēm bija novietotas 1,53 metrus platas gājēju ietves. Abās pārvada pusēs speciālās nišās tika ierīkotas gājēju kāpnes. Visi būvniecības darbi izmaksāja 320 000 cara rubļu. Līdz Pirmajam pasaules karam uz tilta bija arī tramvaja pietura.

Otrā pasaules kara beigās Gaisa tilts tika uzspridzināts. Režģotā metāla kopne pār tiltu, vāciešiem atkāpjoties un padomju armijai ienākot, tika daļēji sagrauta. Karadarbības rezultātā daļēji tika bojāts arī pilsētas pusē esošais tilta balsts. Pēc kara pārvadu atjaunoja. Laikā, kamēr Gaisa tilts pēc saspridzināšanas vēl nebija atjaunots, tika izveidoti divi tramvaja maršruti. Viens gāja tikai līdz Gaisa tiltam. Tad pasažieriem ar visām mantām kājām bija jāiet pāri dzelzceļam, kur viņus gaidīja cits tramvajs, ar kuru varēja braukt tālāk. 1947. gada februārī eksperimentālā kārtā no Gaisa tilta līdz Brasas stacijai sāka kursēt trolejbuss (oficiāli trolejbuss Rīgā tika palaists tikai 1947. gada novembrī). 1963. gadā Gaisa tilta pārvadu kapitāli pārbūvēja, iegūstot pašreizējo izskatu. 1991. gadā tika veikti pārvada brauktuves remontdarbi, kā arī ārpilsētas puses caurbrauktuvei tika nomainīts metāla siju laidums.

Senu attēlu galerija

• 
  Aleksandra ielas viadukts (Gaisa tilts)
• 
  Gaisa tilts Aleksandra ielas pagarinājumā pēc 1906. gada
• 
  Gaisa tilts Aleksandra ielas pagarinājumā
• 
  Gaisa tilts Aleksandra ielas pagarinājumā

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gaisa tilts.
• Gaisa tilts