Džemma Galgani
Džemma Umberta Marija Galgani (angļu: Gemma Umberta Maria Galgani, pazīstama kā Džemma no Lukas; dzimusi 1878. gada 12. martā Kappanori, Itālijā, mirusi 1903. gada 11. aprīlī Luka, Itālijā) bija Romas katoļu baznīcas svētā, mistiķe. Viņa tika saukta par "Ciešanu meitu", jo viņa dziļi atdarināja Kristus Ciešanas.[1] Viņa ir īpaši cienīta Jēzus ciešanu draudzē (Pasionisti). Svētās Džemmas Galgani godināšana ir plaši izplatīta Itālijā un Latīņamerikā.
| Džemma Galgani | |
|---|---|
 | |
| Jaunava | |
| Dzimis |
1878. gada 12. martā Kamigliano, Kapannori, Itālija |
| Miris |
1903. gada 11. aprīlī Luka, Itālija |
| Godā | Romas katoļu baznīca |
| Beatifikācija | 1933. gada 14. maijā — pāvests Pijs XI |
| Kanonizācija | 1940. gada 2. maijā, Svētā Pētera bazilika — pāvests Pijs XII |
| Svētvieta | Pasionistes klosteris Lukā, Itālijā |
| Piemiņas diena | 11. aprīlis |
| Simboli | Pasionistes tērps, ziedi (lilijas un rozes), stigma |
| Svētais aizbildnis | Studenti, farmaceiti, desantnieki un izpletņlēcēji, vecāku zaudējums, muguras traumas vai muguras sāpes, galvassāpes/migrēnas, tiem, kas cīnās ar nešķīstības kārdinājumiem un tiem, kas meklē sirdz šķīstību |
Jaunība
labot šo sadaļuDžemma Umberta Marija Galgani dzimusi 1878. gada 12. martā Kamiljāno ciematā, Kapannori provincē.[2] Džemma bija piektā no astoņiem bērniem un pirmā meita; viņas tēvs Enriko Galgani bija turīgs farmaceits.[3] Drīz pēc Džemmas dzimšanas ģimene pārcēlās uz ziemeļiem no Kamiljāno uz lielāku māju Toskānas pilsētā Lukā. Viņas vecāki pārcēla ģimeni uz turieni, lai paplašinātu viņu bērniem pieejamās izglītības iespējas. Kad Džemma bija divarpus gadus veca, viņas māte Aurēlija Galgani saslima ar tuberkulozi. Tā kā bija grūtības audzināt bērnu bez mātes, jaunā Džemma tika ievietota privātā bērnudārzā, kuru vadīja Jeļena un Ersīlija Vallīnī. Šajā periodā nomira vairāki Galgani ģimenes locekļi. Vecāku pirmdzimtais - Karlo un Džemmas mazā māsa Džūlija nomira agrā bērnībā. 1885. gada 17. septembrī māte nomira no tuberkulozes, ar kuru viņa bija slimojusi piecus gadus, un Džemmas mīļotais brālis Džino nomira no šīs pašas slimības, mācoties priesterībā.[4]
Izglītība
labot šo sadaļuGalgani tika nosūtīta uz katoļu pus-internātskolu Lukā, Svētā Gara Oblātes institūtu. Viņai padevās franču valoda, aritmētika un mūzika. Deviņu gadu vecumā meitene drīkstēja pieņemt savu Pirmo Komūniju.[5]
Pusaudžu vecums
labot šo sadaļu16 gadu vecumā Galgani attīstījās mugurkaula meningīts, taču viņa atveseļojās. Savu neparasto dziedināšanu viņa attiecināja uz Vissvētāko Jēzus Sirdi caur svēto - Frančesko Posenti un Margaritu Mariju Alakoku - aizlūgumu. Galgani bija īpaša pieķeršanās Vissvētākajai Jēzus Sirdij.[6] Neilgi pēc 19 gadu vecuma Galgani kļuva bārene, un, kopā ar savu tanti Karolīnu, kļuva atbildīga par savu jaunāko brāļu un māsu audzināšanu. Viņa noraidīja divus bildinājumus[6] un kļuva par mājkalpotāju Džanīni ģimenē.
Misticisms
labot šo sadaļuSaskaņā ar viņas garīgā vadītāja Germano Ruoppolo biogrāfiju, Galgani stigmas sāka izpausties 1899. gada 8. jūnijā, 21 gada vecumā. Viņa paziņoja, ka ir runājusi ar savu sargeņģeli, Jēzu, Jaunavu Mariju un citiem svētajiem, jo īpaši ar svēto Frančesko Posenti. Saskaņā ar Džemmas liecībām, viņa dažkārt saņēmusi atklāsmes par pašreizējiem vai nākotnes notikumiem. Kad viņas veselība pasliktinājās, Ruoppolo lika viņai lūgties par stigmu pazušanu; viņa to izdarīja, un pēdas pazuda.[4] Viņa sacīja, ka bieži pretojusies velna uzbrukumiem. Galgani bieži tika atrasta ekstāzes stāvoklī. Viņa arī levitējusi: viņa apgalvoja, ka vienu reizi, kad viņa ēdamistabā bija apskāvusi krucifiksu un skūpstīja Jēzus sānu brūci, viņa bija pacēlusies no grīdas.[7]
Stigma
labot šo sadaļuTiek teikts, ka Galgani stigmas piedzīvoja 1899. gada 8. jūnijā, Vissvētākās Jēzus Sirds svētku priekšvakarā. Viņa rakstīja:
Es jutu iekšējas skumjas par saviem grēkiem, bet tik spēcīgas, ka nekad nebiju sajutusi ko līdzīgu... Mana griba lika man viņus visus ienīst (grēkus) un apsolīt labprātīgi ciest visu par izpirkšanu. Tad domas saspiedās manī, un tās bija domas par bēdām, mīlestību, bailēm, cerību un mierinājumu.[8]
Savā aizrautībā Džemma ieraudzīja savu sargeņģeli Vissvētākās Jaunavas Marijas sabiedrībā:
Svētā Jaunava Marija atvēra savu mantiju un pārklāja ar to mani. Tajā pašā brīdī Jēzus parādījās ar vaļējām brūcēm; no tām plūda nevis asinis, bet uguns liesmas, kas vienā mirklī nāca un skāra manas rokas, kājas un sirdi. Es jutu, ka mirstu, un man vajadzēja nokrist, ja ne mana māte (Svētā Jaunavas Marija), kura mani atbalstīja un turēja zem savas mantijas. Tā es paliku vairākas stundas. Tad mana Māte noskūpstīja manu pieri, vīzija pazuda un es atradu sevi uz ceļiem; bet man joprojām bija stipras sāpes rokās, kājās un sirdī. Es piecēlos, lai iekāptu gultā, un redzēju, ka asinis nāk no vietām, kur man bija sāpes. Es tās apklāju, cik vien labi varēju, un tad, palīdzot manam sargeņģelim, iekāpu gultā.[7]
Ārsts Pjetro Pfanners, kurš Galgani pazina kopš bērnības, izmeklēja viņas stigmas. Pēc viņa domām, pēdas bija histēriskas uzvedības pazīmes, un viņam bija aizdomas, ka Džemma varētu būt cietusi no neirozes formas.[4]:61– 63 Pfanners apskatīja Galgani un konstatēja asins plankumus uz viņas plaukstām, bet, kad viņš lika asinis noslaucīt ar mitru dvieli, brūces nebija. Viņš secināja, ka parādība ir pašu radīta. Citā reizē Galgani audžumāte Sesīlija Džanīni ievēroja šujamo adatu uz grīdas viņai blakus.[4] Psihologs Donovans Roklifs apgalvoja ka Galgani stigmas bija "lielas histērijas rezultātā paša radītas brūces".[9]
Atbilde
labot šo sadaļu.jpg)
Dzīvojot nabadzībā, Džemma kļuva plaši pazīstama ar savu svētīgo dzīvi Lukas pilsētā un tās apkārtnē, taču viņa neatrada atbalstu savai garīgajai dzīvei, sastopoties ar nicinājumu un negatīvu attieksmi pret viņas vīzijām savā ģimenē un baznīcas hierarhijā. Viedokļi par viņu dalījās: daži apbrīnoja viņas neparastos tikumus un dievbijīgas cieņas un apbrīnas dēļ sauca par "Lukas jaunavu", bet citi viņu izsmēja. To vidū bija arī viņas jaunākā māsa Andželīna, kura šādos brīžos ņirgājās par Galgani.[10]
Nāve, kanonizācija un godināšana
labot šo sadaļu1903. gada sākumā Galgani tika diagnosticēta tuberkuloze, un viņa piedzīvoja ilgstošu un bieži sāpīgu lejupslīdi, ko pavadīja vairākas mistiskas parādības. Viena no reliģiskajām māsām, kas viņu apkopa, sacīja:
Mēs esam aprūpējuši daudzus slimus cilvēkus, bet mēs nekad neko tādu neesam redzējuši.
1903. gada Klusās nedēļas sākumā viņas veselība strauji pasliktinājās, un līdz Lielajai Piektdienai viņa smagi cieta, galu galā nomira nelielā istabā iepretim Džanīni namam 1903. gada 11. aprīlī Klusajā sestdienā.
Pēc Džemmas nāves viņas garīgais tēvs Germano Ruoppolo, glabādams noslēpumā visus viņas mistiskos pārdzīvojumus, uzrakstīja detalizētu biogrāfiju, publicējot Džemmas personīgo dienasgrāmatu un vēstules. Baznīcas iestādes pēc Džemmas rakstu publicēšanas atzina viņas mistiskās dzīves autentiskumu.[11]
Pēc Baznīcas veiktās rūpīgas viņas dzīves pārbaudes Galgani 1933. gada 14. maijā beatificēja un kanonizēja 1940. gada 2. maijā[12] Galgani relikvijas atrodas Svētās Džemmas svētnīcā, pasionistu klosterī Lukā, Itālijā. Viņas bronzas tēlu pie kapa veidoja tēlnieks Frančesko Nagni. 1985. gadā viņas sirds tika iemūžināta Santuario de Santa Gema Madridē, Spānijā.[13]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ An Anthology of Christian mysticism by Harvey D. Egan 1991 ISBN 0-8146-6012-6 p. 539
- ↑ Atto di nascita no.325; d.d.15-3-1878, Italy, Capannori, Lucca, Civil Registration (Tribunale), 1866—1929
- ↑ Germanus 2000, p. 1
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Rudolph M. Bell, Cristina Mazzoni. The Voices of Gemma Galgani: The Life and Afterlife of a Modern Saint. Chicago, IL, US : University of Chicago Press, 2003. ISBN 978-0-226-04196-4. Skatīts: 2009. gada 15. jūnijs.
- ↑ «St. Gemma Galgani - Saints & Angels». Catholic Online.
- ↑ 6,0 6,1 «Saint Gemma Galgani». Diocese of Boise. 2020. gada 11. aprīlis.
- ↑ 7,0 7,1 Mysteries, Marvels, Miracles in the Lives of Saints by Joan Carroll Cruz ISBN 978-0-89555-541-0
- ↑ Wiiliam Browning et al, Autobiography of St. Gemma Galgani, Revenir Books, Tucson, 2022
- ↑ Donovan Rawcliffe. (1988). Occult and Supernatural Phenomena. Dover Publications. p. 245 ISBN 0-486-25551-4
- ↑ «St Gemma's reaction to unkindness -forgiveness». stgemmagalgani.com. December 2009. Skatīts: 2019. gada 3. aprīlis.
- ↑ Germanus, Venerable Father (2000). The Life of St. Gemma Galgani. Illinois: Tan Books and Publishers, Inc. ISBN 978-0895556691.
- ↑ Saint Gemma, p. 46.
- ↑ «Devotion to St Gemma Galgani around the world». www.stgemmagalgani.com. Skatīts: 2018. gada 13. augusts.
Bibliogrāfija
labot šo sadaļu- Rudoph M. Bell; Cristina Mazzoni (2003). The Voices of Gemma Galgani: The Life and Afterlife of a Modern Saint. Chicago, IL, US: University of Chicago Press. ISBN 978-0-226-04196-4.
- Robert A. Orsi (2005): "Two Aspects of One Life" in Between Heaven and Earth: The Religious Worlds People Make and the Scholars Who Study Them. Princeton University Press, p. 110—145.
- Hervé Roullet. Gemma Galgani. Paris, France : Roullet Hervé, 2019. ISBN 978-2956313731.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- «Monastery of St Gemma Galgani in Lucca, Italy».
- «Saint Gemma Galgani: mystic of the Redemption». Invisible Monastery of charity and fraternity – Christian family prayer (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 1. janvāris. Ignorēts nezināms parametrs
|url-status= - «Works by or about saint Gemma Galgani». archive.org.