Hadīts

Muhameda teicienu un mācību krājums, svētie teksti islāmā
(Pāradresēts no Hadīti)

Hadīts[1] (arābu: حديث, ḥadīṯ, izrunā: [ħa.diːθ] — ‘jaunumi’ vai ‘stāsts’), arī hadīss,[2] ir reliģisks teksts islāmā, kurā pierakstīti pravieša Muhameda teicieni, svētrunas, mācības un stāsti par viņu.[3][4] To var uzskatīt arī par pravieša Muhameda biogrāfiju. Tie ir otri nozīmīgākie raksti islāmā aiz Korāna. No hadīta tiek veidotas sunnas. Hadīts kopā ar Korānu tiek izmantots, lai interpretētu tiesību sistēmu islāmā, šariatu, kā arī dotu morālos norādījumus.

Kaligrāfiski uzrakstīts arābu vārds حديث (ḥadīṯ)

Termins ‘hadīts’ tiek attiecināts gan uz visu reliģisko tekstu krājumu, gan uz atsevišķu, konkrētu tekstu no šī krājuma, tādēļ tiek izmantots arī šī termina daudzskaitlis, tas ir, hadīti jeb hadīsas. Ikvienu atsevišķu hadītu veido divas daļas, tas ir, atstāstītāju virkne (إسناد, ʾisnād) un teksts (مَتْن, matn). Ir izveidojusies hadīta zinātne, kuras mērķis ir nodrošināt ikviena hadīta autentiskumu. Lielākie un visvairāk citētie hadīta krājumi ir Muhamada el Bukhārī veidotais “Sahīhs” (صَحِيح, ṣaḥīḥ — ‘skaņa’) un Muslima ibn el Hadžādža krājums ar tādu pašu nosaukumu. Vēl svarīgi ir El Tirmidhī, El Nasāī, Ibn Mājas un Abū Dāvuda darbi. Šie seši krājumi veido hadīta kolekciju Kutub al-Sittah (‘Sešas grāmatas’). Sunnīti balstās tieši uz šiem sešiem darbiem. Pastāv arī Kutub al-Arba'a (‘Četras grāmatas’), kuru veido citu autoru krājumi, un uz to balstās šiīti.

Hadīta zinātneLabot

Ir izveidojusies hadīta zinātne (علم الحديث, ʻilm al-ḥadīth), kuras mērķis ir nodrošināt ikviena hadīta autentiskumu. Hadīta autentiskuma noteikšana islāmā ir ārkārtīgi svarīga, jo līdz ar Korānu islāma pravieša sunnas tiek uzskatītas par dievišķu atklāsmi (wahy), un to pieraksti nodrošina islāma likuma (šariata) pamatu. Hadīts, atšķirībā no Korāna, dod norādes itin visā, sākot ar reliģiskajiem pienākumiem līdz pat labsirdīgas attieksmes izrādīšanai pret vergiem.

Tā kā hadīts tika nodots mutiski un nebija apkopots rakstiskos darbos līdz pat 9. gadsimtam (islāma trešajam gadsimtam), tad nav nevienas senas rakstiskas liecības, ko pārbaudīt. Saskaņā ar hadīta klasisko zinātni ir trīs galvenie veidi, kā noteikt hadīta autentiskumu (sihha), tas ir, noteikt, vai ir citi identiski ziņojumi no citiem stāstītājiem; novērtējot stāstītāja uzticamību; un izpētot hadīta stāstīšanas ķēdes nepārtrauktību.

Hadīta krājumiLabot

Hadīta krājumus dala trīs grupās — sunnītu islāma, šiītu islāma un ibadi krājumos. Lielākie un visvairāk citētie hadīta krājumi ir Muhamada el Bukhārī veidotais “Sahīhs” (صَحِيح, ṣaḥīḥ — ‘skaņa’) un Muslima ibn el Hadžādža krājums ar tādu pašu nosaukumu. Vēl svarīgi ir El Tirmidhī, El Nasāī, Ibn Mājas un Abū Dāvuda darbi. Šie seši krājumi veido hadīta kolekciju Kutub al-Sittah (‘Sešas grāmatas’). Sunnīti balstās tieši uz šiem sešiem darbiem. Pastāv arī Kutub al-Arba'a (‘Četras grāmatas’), kuru veido citu autoru krājumi, un uz to balstās šiīti.

AtsaucesLabot

  1. Pēc arābu īpašvārdu atveidošanas noteikumiem
  2. Enciklopēdiskā vārdnīca 2 sējumos. Rīga : Latvijas Enciklopēdiju redakcija. 1991.
  3. «Hadith library (Hadīta arhīvs)» (angļu). ahadith.co.uk. Skatīts: 2021-11-17.
  4. «Sahih Bukhari» (angļu). sahih-bukhari.com. Skatīts: 2021-11-17.

Ārējās saitesLabot