Bromēliju dzimta

Bromēliju dzimta; Bromeliaceae (Juss.)
	Cekulainais ananass
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Nodalījums	Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase	Viendīgļlapji (Liliopsida)
Rinda	Graudzāļu rinda (Poales)
Dzimta	Bromēliju dzimta (Bromeliaceae)
Izplatība
	Bromēliju dzimta Vikikrātuvē

Bromēliju dzimta (Bromeliaceae), arī ananasu dzimta, ir viendīgļlapju klases dzimta, kas iekļauj no 51—56 ģintīm un aptuveni 3500 sugas.^[1] Joprojām tiek atklātas agrāk nezināmas bromēlijaugu sugas, bet audzētāji izveido jaunas šķirnes.^[2]

Visplašāk pazīstamākais dzimtas pārstāvis ir cekulainais ananass, kas ir vienīgā pārtikā lietojamā bromēlija.

Kultivēšanas vēsture labot šo sadaļu

Guzmania lingulata

Ananasi bija vieni no Amerikas pamatiedzīvotāju audzētajiem kultūraugiem vēl ilgi pirms eiropiešu ierašanās. Kristofors Kolumbs 1493. gadā tos pārveda uz Spāniju no Gvadelupas savā otrajā Amerikas braucienā. Pusgadsimta laikā šo tropu augli jau sāka kultivēt Indijā un citās Vecās pasaules valstīs.

Līdz citu bromēliju sugu kultivēšanas sākumam pagāja gandrīz trīs gadsimti. 1776. gadā uz Eiropu tika pārvesta Guzmania lingulata, 1828. gadā sekoja Aechmea fasciata, 1840. gadā — Vriesea splendens. Mūsdienās bromēlijas kļuvušas par vienu no iecienītākajām kultūraugu grupām. Sākotnēji tās audzēja karaliskajos botāniskajos dārzos un turīgo iedzīvotāju siltumnīcās, bet no turienes tās izplatījās ļaužu masās.^[2]

Apraksts labot šo sadaļu

Raimonda milžbromēlija

Pārsvarā rozešveida lakstaugi uz zemes, klintīm vai epifīti, retāk — nokareni lakstaugi vai kokveida stublāju. Dažas sugas ir kāpelējošas. Sausieņu sugas raksturo izteiktāks dzeloņainums, bet rozetes centrā parasti nav izteiktu ūdenstvertņu. Lietus mežos un mākoņu mežos dažādu ģinšu bromēlijaugu lapojums ir salīdzinoši gaļīgāks, dzeloņu tām ir maz vai nav vispār. Lapu sakārtojums tik blīvs, ka rozetes pamatdaļas paplašinātajā centrā veidojas pastāvīga ūdenstvertne. Šīs sugas ekosistēmā ir nozīmīgas kā vairošanās vietas dažādiem sīkiem dzīvniekiem, jo sevišķi tropu abiniekiem.

Lapas gaļīgas vai ādainas, visbiežāk lineāras vai lāpstveida, sēdošas, pamīšus, rozetē vai blīvā, spirāliskā pušķī pie stublāja pamata.

Ziedi ķekaros, galviņās, vārpās, izaug rozetes centrā aplapota stublāja galā vai no lapu žāklēm. Raksturīga pazīme ir lielas, krāsainas augšlapas, kas mēdz būt zvīņainas, cietas un ļoti dzeloņainas. Apziedni veido skaidri nodalāmas 3 kauslapas un 3 vainaglapas. Putekšņlapas 6, augļlapas 3, sēklotnes novietojums dažāds. Auglis — oga vai pogaļa. Apputeksnē kukaiņi, putni vai vējš.

Bromēlijaugu ziedkopām raksturīga liela dažādība. Lielākā dzimtas pārstāve Raimonda milžbromēlija Peru un Bolīvijā ir līdz 12 m augsta, ziedu vārpa ir 7–9 m gara, un tajā ir līdz 8000 ziedu. Savukārt usneju tilandsijas ziedkopa ir ļoti sīka, tikai 2–3 mm apkārtmērā. Šī gar Atlantijas okeāna piekrasti plaši izplatītā epifītu suga uz koku zariem veido garas, nokarenas, ķērpjiem līdzīgas audzes, kas labos apstākļos sasniedz pat 4—6,5 m garumu.

Izplatība labot šo sadaļu

Sastopamas Amerikā no Savienoto Valstu dienvidiem līdz Patagonijas vidienei. Daudzveidības centri ir Brazīlijas austrumu — dienvidaustrumu Atlantijas piekraste, kā arī Andu kalni ap dienvidu tropu loku iekļaujot tuksnešus Klusā okeāna tuvumā.

Viena suga aug Āfrikā, Gvinejas centrālajā daļā.^[3]

Veģetācija labot šo sadaļu

Kāda epifītu bromēlija

Neoregelia princeps

Bromelia balansae

Aechmea fasciata ziedkopa

Pēc izplatības biotopos bromēlijaugi dalāmi divās grupās — sausieņu un lietus mežu. Sausās, atklātās un klinšainās vietās bromēlijaugu loma augājā ir vislielākā. Šādos apgabalos dažas sugas vienatnē klāj desmitiem kvadrātmetrus lielas platības. Dažas sugas (dikijas Dyckia, Hechita un Navia) ir ļoti sausumizturīgas, — tuksnešos Savienoto Valstu un Meksikas pierobežā un Atakamas tuksnesī Čīlē tās spēj izturēt ekstrēmu sausumu un karstumu. Atsevišķas tilandsijas Tillandsia aug ļoti īpatnēji — tās ir "smiltāju epifīti", kas sastopamas uz smilts, bet neveido sakņojumu un neieaug. Iecienītu kultūraugu starpā izplatītās Billbergia un Aechmea ieņem pārejas posmu starp tipiskiem mežu un mēreni sausu vietu bromēlijaugiem un sastopamas līdz 1700 m v.j.l.

Lietus mežos augošās bromēlijas pārsvarā ir epifīti, kas aug uz citu augu stumbriem un zariem. Tās spēj pat augt uz elektrības vai telefona pārvades vadiem. Lietus mežos bromēliju lapu rozetēs veidoto sīko, miniatūro lietus ūdens baseiniņu un "ezeriņu" blīvums var būt neparasti liels. Kādā no pētījumiem viena ha platībā tika konstatētas 175 000 bromēlijas, kuras ietilpināja vairāk nekā 50 000 litru ūdens. Izpētot 209 augus no Ekvadoras, tajos tika atrasti 11 219 dzīvnieki, kas pārstāvēja vairāk nekā 300 sugas. Daudzas no tām bija konstatētas tikai bromēlijaugos, starp kurām bija baktērijas, plakantārpi, dzēlējodu kāpuri, lēcējzirnekļi, kurkuļi, gliemeņvēži vai sīciņas salamandras. Jamaikas bromēliju ūdeņiem pildītajās iedobēs mājo sarkani brūns sauszemes krabītis Metopaulias depressus, kuru garums ir ap 2 cm. Bromēliju dīķīšos dzīvo pat citu sugu bromēlijas.^[4]