Briteirušas citānija

Briteirušas citānija (portugāļu: Citânia de Briteiros) ir Kastrejas kultūras arheoloģiskais piemineklis Portugālē, Gimarainšas municipalitātē. Pieminekļa nozīmību raksturo objekta lielie izmēri, "pilsētas" veids un attīstīta arhitektūra. Šis ir viens no visvairāk atsegtajiem un izpētītajiem pieminekļiem Pireneju pussalas ziemeļrietumos. Kaut arī tas ir pazīstams kā dzelzs laikmeta protopilsētas nocietināta apmetne (jeb oppidums), izrakumi šajā vietā uzrādīja liecības par secīgu apdzīvotību no bronzas laikmeta līdz viduslaikiem.

Briteiruša
Citânia de Briteiros
Akropoles daļa ar atjaunotajiem namiem.
Briteiruša
Atrašanās vieta	Kavadu, Portugāle
Koordinātas	41°31′39″N 8°18′57″W
Veids	Nocietināta apmetne
Vēsture
Kultūras	Ķeltu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Vēsture

Šī apmetne, domājams, bija dibināta starp 2. un 1. gadsimtu pr.Kr. Martina Sarmento piezīmes un nesenie pētījumi rāda, ka Monte de Sanromana bija populāra vieta atlantiskā bronzas laikmeta petroglifu veidotājiem 1. tūkstošgades pr.Kr. sākumā. Nav zināmi iemesli, kad un kāpēc šīs kultūras pārstāvji pameta teritoriju. Daudzas agrīno petroglifu klinšu virsmas tika iznīcinātas, kad kastrejas kultūras apmetnes attīstības gaitā daudz laukakmeņu tika izvests vaļņu un ģimeņu būvju celtniecībai. Maz kas ir zināms par šīs kultūras apmešanās sākumu, jo nekādas vēlā bronzas laikmeta būves netika atrastas. Ir atrasta agrā dzelzs laikmeta keramika, kad apmetne jau bija nocietināta. Mūsdienās redzamo drupu lielākā daļa tiek datēta ar otro dzelzs laikmetu, īpaši ar beidzamajiem diviem gadsimtiem pr.Kr.

Ir uzskats, ka citānijas iedzīvotāji bija ķelti. Apmēram pusei no pirmsromiešu Galēkijas toponīmiem bija ķeltiska izcelsme, bet pārējie bija vai nu indoeiropeiski, vai jaukti toponīmi, kas saturēja ķeltu un neķeltu elementus.

Apmēram 1. gadsimtā apmetnē ievācās romiešu kolonisti. Romas impērijas ekspansija šajā reģionā Briteirušas oppidumā atstāja liecības monētu veidā. Oktaviāna un Tibērija laikā kaltās monētas atrodamas visvairāk. Daudz mazāk ir atrodamas Republikas laika, kā arī Flāviju un Antonīnu valdīšanas laika monētas (1. gadsimts pr.Kr. — 2. gadsimts). Tika atrasts neliels daudzums amforu un citu keramisko izstrādājumu, kā arī ir dažas liecības par romanizāciju austrumu nogāzes ēku un ieliņu arhitektūrā. Taču kopumā romiešu iekarotāju redzamā ietekme ir neliela. Vēlākā perioda monētu un keramikas atradumu daudzuma samazināšanās liek domāt, ka no 1. gadsimta oppiduma apdzīvotība samazinājās, kā rezultātā 2. gadsimtā ļoti maz cilvēku dzīvoja aiz cietokšņa vaļņiem. Fakti liecina par atkārtotu pagaidu ievākšanos viduslaikos, kā rezultātā akropolē tika uzbūvēta viduslaiku kapela un kapsēta.

Izpēte

Briteirušas citānija 1877. gadā.

Šo vietu sākta plaši pētīt no 1874. gada, bet pirmie izrakumi tika uzsākti 1875. gadā, kad portugāļu arheologs Francisko Martins Sarmento uzsāka ikgadējus izrakumus, palīdzot izstrādāt arheoloģisko pētījumu un konservācijas metodes Portugālē. Sarmento kampaņas atklāja akropoles (pati augstākā apmetnes daļa) drupu lielāko daļu, kā arī savu pētījumu rezultātā viņš šajā vietā rekonstruēja pāris namu. Pastāvīgi atklājumi pirmo darba desmitgažu laikā lika Martinam Sarmento nopirkt zemi, uz kuras atradās apmetne. Sarmento pētījumu materiāli un zeme tika nodoti mantojumā Biedrībai. No 1930. līdz 1960. gadiem Biedrība organizēja jaunus izrakumus Mario Kordozo vadībā, kas ļāva atklāt lielu apmetnes daļu austrumu nogāzē un akropoles citās daļās. Tālākie pētījumi notika 1970. gados (ziemeļaustrumu daļā), kā arī 2002., 2005. un 2006. gados.

1910. gadā šo vietu IPPAR klasificēja un aizsargāja kā Portugāles nacionālo pieminekli.

Pētniecības metodēm attīstoties, 19. un 20. gadsimta laikā secīgi izrakumi Briteirušas vietā adaptējās evolucionējošām koncepcijām, un zinātniskajos uzskatos par šo vietu palika baltie plankumi.

Sākot ar 1956. gadu izrakumi ieguva jaunu kvalitāti, jo šajā vietā sāka ievākt arheoloģiskos artefaktus, un šis process turpinājās 1958—1961., 1964. un 1968. gada izrakumos. 1962. gadā arheoloģiskos darbus veica Konservācijas dienests (Serviços de Conservação).

1974. un 1977. gados tika veikti darbi teritorijas attīrīšanai un saglabāšanai, kurā darbojās dažādi lieli projekti. Periodā no 1977. līdz 1978. gadam ar arheoloģiskajiem darbiem nodarbojās grupa, kurā iekļāvās Armando Koeljo Fereira da Silva un Rui Senteno no Portu Universitātes literatūras fakultātes.

2004. gadā Miņjo Universitātes vadībā, sadarbojoties ar Martina Sarmento biedrību, tika iniciēts projekts, lai integrētu iepriekšējos pētījumus un uzlabotu pieminekļa saglabāšanu. Pēc izrakumiem un izpētes, ko veica arheologs Francisko Sande Lemoss, Martina Sarmento biedrība 2006. gadā piedāvāja izveidot aizvēsturisku bioloģisko apmetni kā interpretācijas centru blakus arheoloģiskajai vietai, lai atdzīvinātu šo vietu. Šajā laikā tika atklāti slāņi, kas norādīja uz to, ka ļaudis šeit dzīvoja pirms pilsētvides reorganizācijas. Laikā no oktobra līdz novembrim pie nacionālā autoceļa E.N.306. tika atklāta otrā publiskā pirts.

Apraksts

Šī vieta atrodas uz neliela raga ar nosaukumu Monte de Sanromana starp Salvador de Briteirušas un Donimas fregēzijām, apmēram 15 km. uz ziemeļrietumiem no Gimarainšas. Atrodoties pie Aves upes, no šīs vietas paveras plašs skats uz upi un tās ieleju, kas sekmēja seno tirdzniecību no ziemeļiem uz dienvidiem un satiksmi starp Douru un Miņjo upju ielejām. Vietas mērenais augstums, mērens un mitrs klimats, kā arī blakus esošā upe nodrošināja bagātīgus dabas resursus teritorijas apdzīvošanai un izmantošanai. Briteirušas apmetni sauc par citāniju jeb pilsētiņu (cividade) dēļ tās lielajiem izmēriem un urbānās struktūras. Bez šīs apmetnes reģionā ir arī citas apdzīvotas vietas, kā piemēram Sanfina citāniju (Citânia de Sanfins) un Torrozu (Cividade de Terroso) pilsētiņu.

Nocietinātās apmetnes redzamās drupas iekļauj sevī četras nedaudz ovālas formas aizsargmūru līnijas. Pamatplatforma aizņem platību 250x150 metrus (24 ha) virzienā pa divām galvenajam asīm. Aizsargvaļņi iekļauj ceturto līniju ziemeļos un pāris aizsarggrāvju. Saglabājušās sienas ir 1—3 metrus biezas un gandrīz 2 metrus augstas. Daļu no aizsargmūriem atjaunoja Matins Sarmento. Tie ir gandrīz 4 metrus augsti. Mūri ir veidoti sausā akmens krāvuma veidā (bez javas), kur akmeņi ir notēsti no divām pusēm. Pats iekšējais valnis daļēji ir nosegts ar pilsētas apbūvi, un iekļauts kā nesošā siena vairākos ģimeņu apdzīvojamajos kompleksos. Vārti bija izveidoti katrā valnī, lai nodrošinātu caurbraukšanu. Vairākās vārtu ejās ir saglabājušies padziļinājumi, kuros tika iestiprinātas palisādes. Ir konstatējamas rampas un kāpnes, kas nodrošināja pieeju trešā vaļņa augšdaļai.

Briteiruša ir savdabīga Kastrejas kultūras pilsēta, jo tās ielas ir izvietotas sieta veidā. Apmetnes "urbanizētā" teritorija iekļauj akropoli, kuru ieskauj pirmais valnis ap 7 ha lielā paaugstinājumā.

Šajā rajonā tika atrasti ap 100 dzīvojamie kompleksi, kas sagrupēti nelielos kvartālos, un sadalīti ar dažām ielām. Katrs komplekss bija norobežots ar akmens sienu un kalpoja par dzīvojamo un darba telpu lielai ģimenei. Šīs būves iekļāva sevī vienu līdz trim apaļiem akmens namiem, no kuriem daži bija īpaši lieli un aprīkoti ar ātriju, kur dzīvoja pamatģimene. Citās celtnēs kompleksa teritorijā izvietojās citi ģimenes locekļi, kā arī telpas zirgu staļļiem vai arī lauksaimniecības instrumentu, pārtikas produktu un dzeramā ūdens glabāšanai. Ikdienas darbi un amati tika veikti iekšējā, ar akmeni bruģētā pagalmā, kas sastādīja ģimenes dzīves centru citānijā. Pieņemot, ka katru ģimeni ap 6 cilvēki, akropoles iedzīvotāji tiek lēsti uz aptuveni 625 cilvēkiem. Kad izrakumi tika veikti citānijas austrumu un dienvidrietumu daļās, tad visas apmetnes iedzīvotāju skaits pēc speciālistu vērtējumiem varēja sasniegt 1500 cilvēkus.

Cietokšņa vaļņi un galvenie ceļi veido apmetnes redzamāko daļu. Taču bija arī ūdensvadi, pa kuriem ūdens no avota tecēja uz pilsētu, kā arī strūklakas, divas sabiedriskās pirtis un liels sapulču nams. Vienas pirts drupas (nejauši atrastas ceļu remontdarbu laikā 1930. gados) ir vislabāk saglabājies šāda veida celtnes paraugs Portugālē un Galīsijā. Tas iekļāva arī dekoratīvo monolītu ar gandrīz 3 m² lielu laukumu, sauktu par Pedra-Formozu ("skaistais akmens"), kurš pēc dažu speciālistu domām kādreiz bija apbedījamās kameras daļa. Starp otro un trešo aizsardzības līniju dienvidos ir atrasta celtne ar rūpniecisko krāsni.

Attēlu galerija

• 
  Akropoles aerofoto.
• 
  Atjaunotie nami.
• 
  Apaļo namu pamati.
• 
  Taisnstūra nama pamati.
• 
  Bruģētas ielas paraugs.
• 
  Aizsargmūris ar vārtiem.
• 
  Lielā sapulču nama pamati.
• 
  Sapulču nama sēdvietas.
• 
  Dienvidu publiskā pirts.
• 
  Publiskās pirts Pedra-Formoza.
• 
  Koronerus nama uzraksts.
• 
  Ūdensapgādes mezgls.
• 
  Uzbraucamā rampa.
• 
  Dzirnakmeņi.
• 
  Viduslaiku kapela.