Ludvigs van Bēthovens

(Pāradresēts no Bēthovens)

Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven, 1770. gada 16. decembris Bonna - 1827. gada 26. marts Vīne) bija vācu klasiskās un agrīnā romantisma mūzikas komponists. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku diženākajiem komponistiem, kurš ir ietekmējis daudzus vēlāko gadu mūziķus.

Ludvigs van Bēthovens
Ludwig van Beethoven
Ludvigs van Bēthovens ap 1815. gadu.
Ludvigs van Bēthovens ap 1815. gadu.
Personīgā informācija
Dzimis 1770. gada 16. decembrī
Valsts karogs: Svētā Romas impērija Bonna, Ķelnes arhibīskapija, Svētā Romas impērija
Miris 1827. gada 26. martā (56 gadi)
Vīne, Austrijas Impērija
Dzīves vieta Bonna, Vīne
Tautība vācietis
Profesionālā informācija
Stils Klasicisms, romantisms
Skolotāji Kristiāns Nēfe, Jozefs Haidns

Bēthovenu nosacīti dēvē par pirmo romantiķi, jo, lai gan viņa skaņdarbi pamatā stila ziņā pieder Vīnes klasicismam, atsevišķos sacerējumos parādās jau brīvākas, romantiskākas noskaņas un harmoniskā valoda. Viņa pazīstamākie darbi ir 5. simfonija un 9. simfonija, kā arī klavieru sonātes (Patētiskā, Mēnesnīcas sonāte (Sonata quasi una fantasia), Apasionāta). Populāra ir miniatūra "Elīzei".

Eiropas Savienības himnā ir izmantots Bēthovena 9. simfonijas fināla koris "Oda priekam".

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

 
Bēthovena dzimšanas vieta Bonnā

Dzimis 1770. gadā Bonnā galma dziedātāja Johana van Bēthovena ģimenē.[1] Zēna muzikālās dotības atklājās agri. Tēvs mācīja savam dēlam mūziku, taču viņš bija nepieredzējis pedagogs, neiejūtīgs mūziķis, neatsaucīgs, reizēm pat cietsirdīgs.[2] Tēvam nedeva mieru mazā Mocarta slava. Vispirms tēvs mācīja viņam spēlēt klavesīnu, vēlāk viņa draugi, mūziķi, iemācīja zēnu spēlēt vijoli, ērģeles un altu.[3]

Astoņu gadu vecumā Bēthovens pirmo reizi koncertēja Ķelnē un citās Vācijas pilsētās.[3] Tēvs, redzēdams, ka neko vairs dēlam nespēj iemācīt, pārtrauca nodarbības ar viņu. Naudas trūkuma dēļ desmit gadu vecumā izņēma viņu arī no skolas. Trūkuma un nedienu novārdzināta, saslima Ludviga māte.[4] Divpadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt par ērģelnieku galma kapelā. 1782. gadā Ludvigs van Bēthovenu sāka mācīt komponists un ērģelnieks Kristiāns Nēfe.[4] Viņš iepazīstināja Bēthovenu ar Baha, Hendeļa, Haidna un Mocarta labākajiem skaņdarbiem, tā likdams stingrus pamatus komponista jaunrades attīstībai. Skolotājs palīdzēja arī iespiest viņa pirmos skaņdarbus.[3] Paklausīdams Nēfes padomam, jauneklis daudz lasīja, mācījās svešvalodas (latīņu, franču, itāļu). 1787. gadā Ludvigs van Bēthovens devās uz Vīni, lai satiktu Mocartu un uzklausītu viņa padomus. Bēthovens spēlēja savus skaņdarbus un improvizēja. Mocarts bija pārsteigts par jaunekļa fantāzijas bagātību un drosmi, par neparasto — bangojošo, brāzmaino atskaņojumu veidu. Pievērsdamies klātesošajiem, Mocarts izsaucās: “Ievērojiet viņu! Viņš vēl liks par sevi runāt!”[2]

 
Kristiāns Nēfe - viens no Bēthovena skolotājiem

Pēc mātes nāves viņam nācās atgriezties Bonnā un uzņemties rūpes par ģimeni. Bēthovens sāka strādāt operas teātrī, kur spēlēja altu, uzstājās koncertos un strādāja par mūzikas skolotāju.[2]

1789. gadā sākās Franču revolūcija, kas izraisīja Bēthovenā kvēlu atbalsi. Tikšanās ar Haidnu, kurš brauca cauri Bonnai, viņā nostiprināja lēmumu doties uz Vīni, lai mācītos pie izcilā komponista.[5] 1792. gadā Bēthovens ieradās Vīnē,[5] kas bija viens no lielākajiem mūzikas centriem Eiropā. Bēthovens spēlēja uz tolaik jaunā instrumenta — āmuriņu klavierēm. Jaunais virtuozs, pilnībā pārvaldot savas mākslas tehniku, savaldzināja klausītājus, izvirzīdamies tālu priekšā visiem tā laika pianistiem.[4] Arī Bēthovens pats, viņa ārējais izskats, viņa attieksme pret cilvēkiem lauza visus iesīkstējušos priekštatus un pieņēmumus. Bez parūkas, bieziem, melniem matiem, spītīgi savilktām uzacīm un cieši sakniebtām lūpām, turklāt viņš tā laika izpratnē bija pārāk nevērīgi un vienkārši ģērbies. Nereti Bēthovens bija ass pret bagātajiem augstmaņiem. Vienā no Bēthovena vēstulēm ir šādi vārdi: “Firstu ir un būs tūkstošiem. Bet Bēthovens ir tikai viens.”

 
Bēthovens 1803. gadā

Par lūzuma gadu Bēthovena jaunradē kļuva 1802. gads. Turpmākie desmit gadi komponista dzīvē bija visražīgakie.[6] Bēthovens kļuva pazīstams un cienījams visā pasaulē, bija enerģijas, spēka, gaišu cerību pilns. Pēc Napoleona uzvarām Trešās koalīcijas karā 1805. gadā tapa Bēthovena 3. simfonija jeb "heroiskā simfonija". Taču tuvojās neveiksmes un sarūgtinājumi. Bez atbildes palika Bēthovena lūgums pieņemt viņu pastāvīgā darbā operas teātrī. Ar katru gadu jūtamākas kļuva materiālās grūtības. Grāfiene Terēze Brunsvika, kuru viņš mīlēja, 1807. gadā atteicās kļūt par viņa sievu,[7] 1808. gadā notika Bēthovena 5. simfonijas jeb "Likteņa simfonijas" pirmatskaņojums. Vājdzirdības dēļ viņš vairījās no cilvēkiem, kļuva noslēgts. Bēthovens vairs neuzstājās solokoncertos. Viņš pārtrauca uzstāties kā diriģents un arvien retāk parādījās sabiedrībā. Lai saprastos ar cilvēkiem komponists sāka lietot klausāmās taurītes. “Sarunu burtnīcas” komponists izmantoja, lai saprastos ar saviem draugiem.[7]

1824. gadā radās “Svinīgā mesa” — garīga satura kora skaņdarbs latīņu valodā. Tūlīt pēc mesas radās grandiozākais sacerējums — 9.simfonija (pēdējā). Komponists orķestrim papildus pievienoja solistus un kori. Mūža beigās Bēthovens palika uzticīgs saviem jaunības ideāliem. Simfonijas finālā skan vārdi no ŠilleraOda priekam”:[3]

Līksme, dievu kvēle skaistā,
Elizejas saules stars.
 
Bēthovena bēru procesija 1827. gadā

Simfonijas beigās diženā mūzika, kas atgādina himnu, aicina visas pasaules tautas apvienoties, tiekties pēc laimes un prieka.

Bēthovena pēdējie skaņdarbi bija kvarteti, kam ir neparasts veidojums un kas ir sarežģīti ieceres ziņā. Tikai retais no Bēthovena laikabiedriem spēja šos skaņdarbus saprast.[8]

Dzīves pēdējos gados Bēthovens smagi slimoja ar nieru slimību. Četrreiz tika izdarīta operācija, taču nekas vairs nelīdzēja. Dižais komponists nomira, kad pie viņa nebija neviena no piederīgajiem. Viņu pēdējā gaitā pavadīja desmitiem tūkstošu liels ļaužu pūlis.[9]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Jan Swafford. Beethoven: anguish and triumph. London : Faber & Faber, 2014. ISBN 978-0-571-31255-9.
  2. 2,0 2,1 2,2 Joseph Kerman, Alan Tyson, Scott G. Burnham, Douglas Johnson, William Drabkin. Beethoven, Ludwig van. Oxford University Press, 2001. ISBN 978-1-56159-263-0.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Alexander Wheelock Thayer, Elliot Forbes (ed.). Thayer's Life of Beethoven. Vol. 1. Princeton : Princeton University Press., 1967. 57–58. lpp. ISBN 978-0-691-02717-3.
  4. 4,0 4,1 4,2 Maynard Solomon. Beethoven (second revised edition izd.). New York : Schirmer Books, 2001. ISBN 978-0-8256-7268-2.
  5. 5,0 5,1 Barry Cooper. Beethoven. Oxford : Oxford University press, 2008. ISBN 978-0-19-531331-4.
  6. Tyson, Alan (1969-02). "Beethoven's Heroic Phase". The Musical Times 110 (1512): 139. doi:10.2307/952790.
  7. 7,0 7,1 The Beethoven compendium: a guide to Beethoven's life and music (1. paperback ed. with corr izd.). London : Thames and Hudson. 1996. ISBN 978-0-500-27871-0.
  8. Edmund Morris. Beethoven: The Universal Composer. London : HarperCollins, 2010. ISBN 978-0-06-075975-9.
  9. Richard Taruskin. Music in the seventeenth and eighteenth centuries. The Oxford history of Western music. Oxford : Oxford University Press, 2010. ISBN 978-0-19-538482-6.

Ārējās saites labot šo sadaļu