Edgars Ozols
Edgars Ozols (dzimis 1899. gada 4. aprīlī Priekuļos; miris 1957. gada 23. janvārī) bija latviešu entomologs, bioloģijas zinātņu doktors, profesors.
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1899. gada 4. aprīlī Priekuļos Cēsu apriņķī, skolotāju ģimenē. Mācījās Priekuļu pamatskolā, tad Cēsu reālskolā. No 1920. līdz 1928. gadam studēja Latvijas Universitātes matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. No 1919. gada strādāja par laborantu Baltijas bioentomoloģiskajā stacijā Priekuļos, bet vēlāk no 1923. līdz 1929. gadam Latvijas augu aizsardzības institūtā. No 1919. līdz 1922. gadam Baltijas bioentomoloģisko staciju vadīja agronoms, botāniķis un fitopatologs Jānis Bickis, kurš ietekmēja E. Ozola zinātniskā darba turpmākos virzienus.
No 1929. līdz 1960. gadam E. Ozols bija Latvijas augu aizsardzības institūta vadītājs un direktors (1960. gadā šī iestāde tika pārdēvēta par Vissavienības augu aizsardzības institūta Baltijas augu aizsardzības staciju). Pēc E. Ozola ierosinājuma un viņa vadībā uzcēla jaunu Baltijas augu aizsardzības stacijas laboratoriju korpusu. Līdztekus darbam augu aizsardzībā, no 1944. līdz 1967. gadam E. Ozols strādāja arī LLA Zooloģijas un entomoloģijas katedrā, vispirms par vecāko lektoru, tad par docentu, bet no 1959. gada par profesoru.
Viens no E. Ozola zinātniskās darbības virzieniem bija saistīts ar pielietojamo entomoloģiju. Un tas bija arī cieši saistīts ar darbu Baltijas bioentomoloģiskajā stacijā, Latvijas augu aizsardzības institūtā un vēlāk Vissavienības augu aizsardzības institūta Baltijas augu aizsardzības stacijā. E. Ozols mira 1957. gada 23. janvārī, apglabāts Priekuļu kapos.
Darbi labot šo sadaļu
E. Ozols publicēja vairāk nekā 150 zinātnisku darbu par kukaiņiem — kultūraugu kaitēkļiem, to sastāvu, izplatību, ekoloģiju un dažādu apkarošanas paņēmienu ietekmi uz vairošanās dinamiku.
No 1919. līdz 1961. gadam veiktie pētījumi apkopoti monogrāfijā “Lauksaimniecības entomoloģija”. Par šo darbu autors ieguva bioloģijas zinātņu doktora grādu. Monogrāfija pieredzēja trīs izdevumus (1948., 1963. un 1973. gadā) un kalpoja par mācību grāmatu topošajiem lauksaimniecības speciālistiem, kā arī par rokasgrāmatu agronomiem.
Latvijas un pasaules entomologiem E. Ozols ir labi pazīstams ar saviem pētījumiem par jātnieciņiem (Ichneumonidae) — parazītiskiem plēvspārņiem. Par šo kukaiņu grupu E. Ozols bija publicējis 36 rakstus, savācis apmēram 15 000 eksemplāru pētniecības kolekciju, kas pašlaik glabājas LU Zooloģijas muzejā. Latvijā savāktais materiāls deva E. Ozolam iespēju aprakstīt zinātnei 4 jaunas jātnieciņu ģintis un 10 jaunas sugas. Pavisam Latvijas faunā viņš konstatēja 1300 šo kukaiņu sugu. E. Ozols pētīja iespēju jātnieciņus izmantot augu kaitēkļu apkarošanai, kā arī pētīja un aprakstīja Igaunijas, Gruzijas un Tālo Austrumu jātnieciņus. Diemžēl viņš nepaspēja apkopot visu savu bagāto materiālu un uzrakstīt aptverošu monogrāfiju par jātnieciņiem. Viņš uzturēja ciešas saites ar entomologiem H. Taunsu (Townes) ASV, A. Romanu Zviedrijā, J. Ēlki (Oehlke) Vācijā u.c. E. Ozols bija labi pazīstams pasaules entomologu aprindās.
1951. gadā E. Ozols dibināja Vissavienības Entomologu biedrības Latvijas nodaļu (tagad Latvijas entomologu biedrība) un līdz 1957. gadam bija tās pirmais priekšsēdētājs. Profesors aktīvi darbojās augstskolu un zinātnisko iestāžu Zinātniskajās padomēs, kā arī piedalījās entomoloģijas un augu aizsardzības kongresos Padomju Savienībā un ārzemēs.
Pagodinājumi labot šo sadaļu
1958. gadā E. Ozolam piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukums.[1]