Apsaroki
Apsaroki, arī krou ir Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju tauta, kas vēsturiski apdzīvoja Jeloustonas upes ieleju mūsdienu Vaiomingā, Montānā un Ziemeļdakotā. Mūsdienās tā ir federāli atzīta kā Montānas krou cilts.
 Trīs apsaroku jātnieki tradicionālajos tērpos, 1908. gads | |
| Visi iedzīvotāji | |
|---|---|
| 12 000 | |
| Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
 ASV (MT) | |
| Valodas | |
| krou, angļu, Lielo līdzenumu zīmju valoda | |
| Reliģijas | |
| kristietība, tradicionālie ticējumi | |
| Radnieciskas etniskas grupas | |
| hīdatsi | |
Apsaroku valoda pieder siu valodu valodu saimei. Tā ir nopietni apdraudēta, jo lielākā daļa cilts pārstāvju dod priekšroku angļu valodai.
Nosaukums labot šo sadaļu
Par apsarokiem ("lielknābja putna bērni") tos dēvēja hīdatsi, — cilts, no kuras krou indiāņi savulaik atšķēlās. Mūsdienu nosaukums radies no angļu vārda crow ("vārna"), kas ir tiešs tulkojums no franču Gens des corbeaux, — kļūdaini tulkota cilts pašnosaukuma. Pirmo reizi šāds nosaukums parādās kāda kažokādu tirgotāja dienasgrāmatā 1795. gadā, kurā tas ziņoja par krou sadursmi ar arikariem. Pēc dažām ziņām, paši indiāņi apgalvoja, ka ir nosaukti par godu putnam, kuru vairs uz zemes nevar sastapt. 20. gadsimta sākumā intervētie cilts sirmgalvji vairs nespēja atcerēties, ko nozīmēja vārds "apsaroki".
Latviski tulkotajā literatūrā apsaroku cilts ir ļoti dažādi dēvēta. Arkādija Fīdlera 1975. gadā izdotajā grāmatā "Mazais Bizons" lietots nosaukums "vārnas", 1995. gada grāmatā "Ziemeļamerikas indiāņi" (no sērijas "Redzes lokā") — "krou", kā arī kļūdaini pārprastais "kru", 2008. gadā izdotajā "Runā Melnais Briedis" — "krovi".
Kultūra labot šo sadaļu
Apsaroki izveidojās par tipiskiem Lielo līdzenumu kultūras pārstāvjiem. Viņu dzīvesveids bija pilnībā atkarīgs no bizoniem. No kaltētas bizonu gaļas, to sajaucot ar taukiem un ogām, gatavoja pemikanu. Tas bija ļoti barojošs, un to varēja uzglabāt vairākus gadus. Medīti tika arī vapiti, alņi, Kanādas kalnu aitas un citi dzīvnieki. No bizonu un citu pārnadžu ādām, ragiem un sariem darināja tipi, apģērbu un segas, mājsaimniecības priekšmetus, auklas, nažu makstis un loku makus, vairogus, līmi.
Mājoklis un pārvietošanās labot šo sadaļu
Tradicionālais apsaroku mājoklis bija tipi. To gatavoja no garām kārtīm, kuras apvilka ar sašūtām bizonu ādām. Apsaroku veidotie tipi bija vieni no plašākajiem. Tajos ērti satilpa vesela ģimene, tās guļampiederumi un iedzīve. Mājokļa centrā atradās ugunskurs, un ziemā tajā vienmēr bija silti. Tipi bieži rotāja tradicionāli apgreznoti raksti. Tos varēja ātri nojaukt, pārvadāšanai izmantojot trevoju — ar jēlādu sastiprinātu A veida kāršu rāmi, ko pievienoja segliem.
Apģērbs labot šo sadaļu
Apģērbu tradicionāli šuva no bizonu un briežu ādām. Sievietes apģērbu rotāja vapiti zobi vai kauri gliemeži. Sievietes nēsāja divas matu pīnes, vīriešu mati bija gari, dažreiz sasniedzot pat zemi. Cilts vīriešus raksturoja balti krāsota uz augšu stāvoša pompadūras veida frizūra. Lai to iegūtu, matus iezieda ar māliem, kuriem noturības dēļ dažreiz piejauca sveķainu augu novārījumu. Abās galvas pusēs matos bieži iepina matu caurulīšu pērlītes vai valkāja ar bebru vai ūdru ādām aptītas bizes. Nereti galvas priekšā bija matos iepīts putna izbāzenis. Līdzīgi citām līdzenumu ciltīm, vīrieši nēsāja putnu spalvas vai spalvu galvassegas. Par neatņemamu vīriešu apģērba daļu kļuva arī sarkanas vai tumši zilas krāsas vadmalas gurnauti un vilnas segas, ko piegādāja baltie tirgotāji.
Apģērbu un mokasīnus, regālijas, bērnu šūpuļus, somas krou sievietes izšuva pērlītēm, izveidojot ne tikai sev raksturīgus rakstus un krāsu kombinācijas, bet arī savu šūšanas stilu, pazīstamu kā "krou dūrienu".
Kara tradīcijas labot šo sadaļu
Starpcilšu sadursmes Lielajos līdzenumos bija nežēlīgas un asiņainas. Kari bija vairāk katra karotāja drosmes un rakstura stingrības pārbaude, nevis disciplinētu kareivju cīņa par teritoriju un politisko ietekmi.
Visām līdzenumu ciltīm izveidojās kopīgas tradīcijas, saistītas ar gatavošanos karam, uzvedību kaujas laukā, uzvaras svinēšana. Bija izveidota savdabīga, katrai ciltij atšķirīga varoņdarbu gradācija. Apsarokiem pēc nozīmīguma tā bija aptuveni šāda:
- 1. Pieskaršanās dzīvam pretiniekam kaujas laukā.
- 2. Ieroča sagrābšana sadursmes laikā.
- 3. Pie pretinieka tipi piesietu zirgu aizdzīšana.
- 4. Sekmīga reida organizēšana.
Paraža noņemt skalpu pastāvēja visām līdzenumu ciltīm. Taču skalpēšanu neuzskatīja par īpašu varoņdarbu, tā bija vienīgi liecība par pretinieka nāvi.
Vēsture labot šo sadaļu
Agrīnā vēsture labot šo sadaļu
Sākonēji apsaroki un hīdatsi veidoja vienu tautu un dzīvoja netālu no Ēri ezera. Amerikas kolonizācija izraisīja vietējo cilšu migrāciju vilni. Galvenokārt agresīvo siu grupu spiediena rezultātā hīdatsi pameta agrākās dzīvesvietas un devās rietumu virzienā. Misūri upes baseinā tagadējās Ziemeļdakotas rietumos tie apmetās netālu no mandaniem, kur šī cilts jau daudzu gadsimtu garumā veidoja pastāvīgus ciematus un dzīvoja plašās zemnīcās augstu upju krastos. Starp ciltīm izveidojās draudzīgas attiecības. No mandaniem jaunatnācēji iemācījās apstrādāt zemi. Puse no viņu pārtikas bija graudaugi un kukurūza, pārējo indiāņi ieguva no bizonu medībām vasarā.
Precīzs apsaroku atdalīšanās laiks no hīdatsiem nav noskaidrots. Maz ticams, ka tas notika agrāk par 17. gadsimta beigām. Radnieciskās saites starp abām ciltīm saglabājās ilgi, un vēl 20. gadsimta sākumā tie dažkārt runāja par sevi kā vienu tautu.
Lielo Līdzenumu nomadi labot šo sadaļu
Jaunajās dzīvesvietās apsaroki sadūrās ar šošonu grupām, kuras tiem izdevās izspiest uz rietumiem. Luīsa un Klarka ekspedīcijas laikā 1804. gadā apsaroki dzīvoja pamatā Bighornas upes baseinā. 1817. gadā viņus sastapa Jeloustounas upes krastos Klinšu kalnu austrumu pusē. Kāds ceļotājs Haidens 1862. gadā rakstīja: "Krou pamatā apdzīvo Klinšu kalnus un to apkārtni, gar Pauderas, Vindas un Bighornas upju iztekām, Jeloustonas dienvidu pusē līdz Platas upei. Viņus ar bieži sastapt šī upes rietumu un ziemeļu pusē līdz Jeloustonas iztekai."
Pirmo līgumu ar Savienoto Valstu valdību apsaroki parakstīja 1825. gada 4. augustā. Krou apzinājās nepieciešamību uzturēt mierīgas attiecības ar baltajiem tirgotājiem un traperiem, no kuriem bija iespējams iegūt šaujamieročus. Taču 19. gadsimta pirmajā pusē viņi nereti tos aplaupīja, bet vientuļus ceļotājus dažkārt arī nogalināja. 19. gadsimta otrajā pusē attiecības ar amerikāņiem kļuva tuvākas, un balto tirgotāju un ceļotāju aplaupīšanas izbeidzās.
Kažokādu tirgotājs Edvīns Tompsons Denigs (1812—1858) atzīmēja, ka "šie ļaudis (krou) ir zīmīgi ar to, ka nekad pirmie nepārkāpj noslēgto mieru. Laiku pa laikam viņi noslēdza pamieru ar asiniboiniem, arikariem, arapahiem, šaijeniem, šošoniem un citām ciltīm. Ik reizi, kad šāds neilgs pamiers tika pārkāpts, to izdarīja citi."
1851. gadā krou bija viena no ciltīm, kas noslēdza tā saukto Larami līgumu. Tas noteica cilšu tiesības uz saviem tradicionālajiem medību apgabaliem, savukārt indiāņi garantēja drošu kolonistu pārvietošanos pa Oregona traktu, kas savienoja vēlāko Kanzasu ar valsts ziemeļaustrumiem. Indiāņi tāpat atļāva sev piederošajās zemēs celt fortus.
1868. gadā, pēc lakotu un to sabiedroto militāras uzvaras Sarkanā Mākoņa karā pār amerikāņu armiju, tika noslēgts jauns Larami forta līgums jeb Siu 1868. gada līgums. Saskaņā ar to vairākas krou ciltij piederošās zemes tika pieskaitītas ziemeļu šaijeniem un lakotiem.
Apsaroku skauti brīvprātīgi kalpoja amerikāņu armijā Lielajā Siu karā (1876—1878). Seši no viņiem bija liecinieki vairāk nekā 250 zaldātu lielai Kastera vienības bojāejai Mazajā Bighornas kaujā 1876. gada 25. jūnijā. Pēc pretestības apspiešanas siu un šaijeni tika izspiesti no krou apgabaliem, — dažas viņu grupas patvērās Kanādā, citas pārvietoja uz attālākiem rezervātiem.
1887. gadā notika tā sauktā Krou sacelšanās,— vienīgais bruņotais konflikts starp Savienotajām Valstīm un cilti. Kāda "pravieša" Luncina Asti iedvesmoti, vairāki jauni krou devās reidā pret siksikiem. Savukārt krou policisti atteicās paklausīt amerikāņu aģenta pavēlei doties sirotājiem pakaļ un tos arestēt. Tad aģents lūdza palīdzību armijai. Sekojošajā kaujā krita septiņi krou un viens zaldāts. Daudzi krou bija neapmierināti ar "pravieša" rīcību un uzskatīja, ka viņš būtu varējis atnest lielu nelaimi. Pravieti Luncina Asti pēc kāda laika nošāva rezervāta policists Ugunīgais Lācis "par to, ka viņa dēļ tik daudz cilvēku nokļuva nepatikšanās.
Epidēmijas labot šo sadaļu
Gluži kā visas Amerikas pirmiedzīvotāju tautas, arī apsarokus smagi skāra no Eiropas ievazātās slimības, pret kurām indiāņiem nebija imunitātes. Pēc dažām nopietnām epidēmijām 19. gadsimta sākumā cilts skaitliski samazinājās vairākas reizes. 1829. gadā bija ap 4500 apsaroku. 1871. gadā bija aptuveni 2700 kalnu krou un ap 1400 upju krou.
Cilts iedalījums labot šo sadaļu
19. gadsimta sākumā apsaroki sadalījās trīs neatkarīgās grupās, kuras apdzīvoja ģeogrāfiski dažādas vietas. Citas etnogrāfiskas vai valodnieciskas atšķirības starp tām nepastāvēja.
- Upju krou (Ashshipite), sākotnēji — "Tie Kas Iztukšojas/Dzīvo Upju Krastos" (Binneesiipeele).
- Kalnu krou (Awaxaawaxammilaxpáake), sākotnēji — " Tur Kur Daudz Tipi" (Ashalalo). Abas grupas izveidojās ap 1832. gadu. Par šķelšanās iemeslu starp abām grupām kļuva sāncensība starp diviem ietekmīgiem virsaišiem — Jēlo Vēderu un Gariem Matiem.
- "Iespertie Pa Vēderu" (Eelalapito) pavasaros parasti pievienojās kalnu krou. Šie apsaroki tā arī neizveidojās par pilnībā patstāvīgu grupu.
Ienaidnieki un sabiedrotie labot šo sadaļu
Dažādos laikos krou karoja ar lielāko daļu no saviem kaimiņiem un attālākajām ciltīm, starp kurām bija siksiki, grovantri, sarsi, krī, asiniboini, odžibvi, siu, šaijeni, arapahi, šošoni, bannoki, nezpersi, kutenaji un citas. Tomēr ar lielāko daļu no šīm ciltīm attiecības parasti bija miermīlīgas. Galvenie pretinieki bija siksiki, šaijeni un siu. Sarkanā Mākoņa kara laikā (1865—1868) siu delegācija piedāvāja apsarokiem noslēgt mieru un apvienoties cīņai pret Savienoti Valstu armiju. Visilgāk reidi turpinājās starp krou un siksikiem, — līdz pat 1887. gadam.
Kāds amerikāņu armijas kapteinis Viljams Klarks 1881. gadā rakstīja: "Fakts, ka atrazdamies tādu spēcīgu ienaidnieku aplenkumā, viņi spēja noturēt savu bagāto zemi, neapstrīdami liecina par šo cilvēku māku cīnīties un drošsirdību." 1876. gadā Rouzbadas kaujā tieši apsaroku un šošonu skauti spēja atvairīt saniknoto siu un šaijenu uzbrukumus, paglābjot ģenerāli Krūku no kaunpilnas sakāves. Siu Baltais Bizons šādi novērtēja savus agrākos pretiniekus: "Apšaudēs no liela attāluma krou līdzinājās baltajiem zaldātiem, bet tuvcīņā krou bija daudz bīstamāki".
Periodiski apsaroki veica reidus uz Lielo līdzenumu dienvidiem, kur izveidoja ciešu draudzību ar kaioviem. Iespējams, šī alianse izveidojās jau laikā, kad apsaroki pēc atdalīšanās no hīdatsiem ieradās jaunajās dzīvesvietās un satikās ar tolaik tur netālu dzīvojošajiem kaioviem, kā arī sadūrās ar šošonu grupām. 19. gadsimta pirmajā pusē apsarokus dažkārt sastapa netālu no Santafē un citām spāņu apmetnēm. 1845. gadā amerikāņu armijas vienība līdzenumu dienvidos satika krou un komanču grupu. Daudzus pētniekus izbrīnīja aligatoru un jūras iemītnieku klātbūtne kaiovu mitoloģijā. Zināms, ka savos reidos Meksikas teritorijā kaiovi un komanči sasniedza pat Meksikas līci. Tieši tur apsaroki varēja ieraudzīt aligatorus un dažādus jūras iemītniekus.
Rezervāta periods labot šo sadaļu
Krou indiāņu rezervāts atrodas Montānas dienvidu daļā un aizņem aptuveni 93 000 ha lielu platību, veidojot piekto lielāko indiāņu rezervātu Savienotajās Valstīs. Tā ir galvenā krou dzīvesvieta, kur uzturas ap 8000 cilts pārstāvu.
1918. gadā kultūras pasākumā krou uzaicināja piedalīties arī citu cilšu pārstāvjus. Mūsdienās regulāri organizētie pauvau svētki joprojām notiek ar plašu citu Amerikas pirmtautu piedalīšanos.
Literatūra labot šo sadaļu
- The Native Americans. The Indigenous People of North America. Editorial Consultant Colin F. Taylor. Technical consultant William C. Sturtevant. Salamander Books Ltd 2002. London. ISBN 0 86101 523 1
- The Encyclopedia of North American Indians Tribes. A Comprehensive Study of Tribes from the Abititi to the Zuni. Bill Yenne. 1986 Brompton Books Corp., USA. ISBN 0-517-60469-8
- Индейское кочевое общество XVIII—XIX вв. Ю. П. Аверкиева. Издательство "Наука", Москва 1970
- Индейцы Великих Равнин. Юрий Котенко.Издательство дом "Техника-молодежи", Москва, 1996. ISBN 5-88573-005-9
- Энциклопедия военного искусства индейцев Дикого Запада. Юрий Стукалин. Москва "Яуза", "Эксмо" 2008. ISBN 978-5-699-26209-0