Siksiki
Siksiki, arī blekfīti, melnkājainie ir trīs radniecīgas Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju ciltis,— siksiki, pikani, kaini — kas apvienojušās konfederācijā jeb savienībā. Savu konfederāciju siksiki dēvē par Siksikatsiitapiwa, savukārt senais cilšu kolektīvais pašnosaukums Niitsi'tapi nozīmē "īstie cilvēki, īstā tauta". Ciltis vienoja kopīga valoda, vēsture un tradīcijas. Vēsturiski apdzīvoja Lielo līdzenumu ziemeļaustrumus mūsdienu ASV un Kanādā.
 Siksiku vīrietis | |
| Visi iedzīvotāji | |
|---|---|
| 32 000 | |
| Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
 Kanāda (Saskačevana, Alberta, Britu Kolumbija),  ASV (Montāna) | |
| Valodas | |
| siksiku, angļu | |
| Reliģijas | |
| kristietība, Saules Deja | |
| Radnieciskas etniskas grupas | |
| algonkinu tautas | |
| Etnogrāfiskās grupas | |
| siksiki, pikani, kaini | |
Par melnkājainiem jeb siksikiem dēvēja tikai vienu cilti. Vārds cēlies no mokasīnu zoles, kuras niitsitapi indiāņi krāsoja melnā krāsā. Leģenda vēsta, ka zoles ieguva melnu nokrāsu pēc tam, kad viņi šķērsoja ar ugunsgrēka pelniem klātu prēriju.
Latviski izdotajās grāmatās cilts nosaukums tulkots ļoti dažādi. 1937. gadā iznākušajā H. Longfelova poēmā "Dziesma par Hajavatu" viņi dēvēti par melnkājaiņiem, 1984. gada L. Velskopfas-Henrihas "Izraidīto ceļš" — siksikau un melnkājām, 1975. gadā Arkādija Fīdlera "Mazais Bizons" — Melnām Pēdām, grāmatās "Ziemeļamerikas indiāņi" (sērija "Redzes lokā") un "Runā Melnais Briedis" (izdota 2011. gadā) — blekfītiem.
Siksiku valoda pieder algonkinu valodu saimei, un tā ir nopietni apdraudēta. Par ciešiem siksiku sabiedrotajiem kļuva arī sarsi — neliela na-dene valodu saimes cilts.
Cilšu iedalījums
labot šo sadaļuStarp blekfūtiem nekad nepastāvēja centralizēta vara, kas veidotu un struktualizētu attiecības starp dažādām radniecīgām kopienām un ciltīm. Šobrīd skaidrs, ka etnogrāfu radītais apzīmējums "konfederācija" ir kļūdains. Siksiki nebija ar kādu līgumu īpaši izveidota alianse, lai iekarotu vai pakļautu citas teritorijas. Tos drīzāk varētu raksturot kā lielu skaitu decentralizētu grupu un kopienu, kas kopīgi apdzīvoja plašas ziemeļrietumu līdzenumu teritorijas. Katrā grupā bija 80 līdz 240 cilvēku, un tas bija pietiekami, lai kopiena varētu sevi uzturēt un aizstāvēt.[1] Vienas cilts pārstāvji citas cilts nometnē, un viņu bērni uzauga par šīs kopienas locekļiem. Tādējādi šķirtne starp niitsitapi ciltīm nebija skaidri izteikta.
Kā konfederāciju siksiki sevi pasludināja 2000. gadā, parakstot kopīgu deklarāciju starp dažādos rezervātos dzīvojošām kopienām. Konfederācijas mērķis ir kopīgi risināt sociālas, politiskas un ekonomiskas intereses, veicināt kultūru un atdzīvināt valodu.
Lielākā cilts bija pikuni (Piikunii). Tās nosaukumu bieži tulko kā "trūcīgi ģērbušies". Otrs pieņēmums, ka vārds atvasināts no ap'-ikŭn-i un nozīmē slikti izstrādātu ādu, ar baltiem, cietiem plankumiem, kur a'pi "balts", ih'-kan "cieta bizona āda"un i, iespējams, no tŭ'ppi, "cilvēks".[2] Pēc robežas izveidošanas starp Savienotajām Valstīm un Kanādu, 19. gadsimta otrajā pusē cilts sadalījās ziemeļu (apatohsi) un dienvidu pikunos (amskapi).
Siksiki bija vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošā cilts. Nosaukums tulkojas kā "melnās pēdas" (sik — melns, iká — "pēda").
Kaini bija trešā melnkājaino cilts, un tās nosaukums Káinaa nozīmē "daudzu virsaišu tauta" (aká — "daudz", nínaa — "virsaiši"). Literatūrā tos nereti dēvē par "bladiem" jeb "asiņainiem" (no angļu "blood" — asinis). Šis vārds atvasināts no līdzenumu krī dotā etnonīma Miko-Ew,— "notraipītie ar asinīm" (t.i. "asinskārie, nežēlīgie").[3]
Siksiku sabiedrotie bija atapasku cilts sarsi, kas būtībā sakusa ar pikuniem. Sarsi no subarktikas 18. gadsimta sākumā ieradās līdzenumos un izveidojās par tipisku Lielo līdzenumu kultūru pārstāvošu cilti.
Kultūra un dzīvesveids
labot šo sadaļu
Siksiki dzīvoja viegli pārvietojamos tipi. Ap 1750. gadu viņu dzīvē ienāca zirgi. Pirms tam mantu pārvešanai izmantoja suņus, savukārt piejaucēti zirgu ar trevojiem spēja pavilkt līdz 135 kg smagu nastu, un indiāņi varēja sākt dživot krietni plašākos, ērtākos mājokļos. Melnkājainie līdzīgi citām nomadu ciltīm kļuva par izciliem jātniekiem, un savu jāšanas prasmi tie izmantoja medībās un karos.
Siksiku dzīvesveids bija atkarīgs no bizoniem. No kaltētas bizonu gaļas, sajaucot kopā ar vārītiem taukiem un ogām, gatavoja pemikanu. Tas bija ļoti barojošs, un to varēja uzglabāt gadiem ilgi. No bizoniem un citiem pārnadžiem darināja tipi, apģērbu, mājturības priekšmetus, līmi, auklas,loku stiegras, nažu makstis, vairogus. Kaltēti mēsli kalpoja par kurināmo, no nagiem izgatavoja ādas skrāpjus, ragiem — karotes un smaļamos kausus.
Rūpes par saimniecību bija pilnībā sieviešu pienākums. Ar krāsotām, noplacinātām dzeloņcūku adatām un no Eiropas ievestām pērlītēm viņas izšuva somas un citus mājsaimniecības priekšmetus, apģērbu, ragālijas.
Savienības
labot šo sadaļuMelnkājaino ciltis bija sadalītas dažādās savienībās jeb biedrībās, caur kurām tika regulēta visa sabiedrības dzīve. Šī tradīcija sakņojas tālā pagātnē, vēl pirms eiropiešu ievesto zirgu piejaucēšanas. Lai iestātos kādā no savienībām, indiānim bija jāsasniedz noteikts vecums.
Jaunietim vispirms bija jāiziet cauri noteiktiem rituāliem un ceremonijām. To laikā viņš meklēja vīzijas, kas izskaidrotu nākotni. Lūgšanas un gavēnis notika ārpus nometnes un aizņēma četras dienas. Pēc vīziju saņemšanas indiānis atgriezās nometnē, būdams gatavs pievienoties kādai no savienībām. Savas dzīves laikā siksiks atkarībā no vecuma pārgāja no vienas biedrības citā. Piemēram, biedrības "Visi Draugi" jaunākā grupa saucās "Baloži", tālāk pēc vecuma sekoja "Mušas", "Trakie Suņi", "Vārnas Nesēji", "Drošsirdīgie", "Suņi", "Lapsas", "Ķērāji", "Melnie Karotāji", "Astes", "Kroplie Ragi", "Ragi". Katras savienības pārstāvim bija atšķirīgas regālijas. Piemēram, visiem siksikiem, kas piederēja Ragu biedrībai, bija galvassega no sermuļa ādiņām un bizona ragiem.
Ikvienas savienības karotājs pirms kaujas ievēroja noteiktus rituālus, krāsoja gan sevi, gan zirgu. Savienības līderis bija bruņots ar ādām, spalvām un citām regālijām rotātu šķēpu. Ar šādu šķēpu neaso galu siksiki centās kaujas laukā pieskarties dzīvam pretiniekam, kas skaitījās viens no izcilākajiem drosmes un izveicības apliecinājumiem.
Savas savienības bija arī sievietēm. Viņas ar saplacinātām dzeloņcūku adatām, bet vēlāk arī eiropiešu ievestām pērlītēm izšuva noteiktus, katrai sabiedrībai īpašus rakstus. "Vairogu Nesēju" savienības pārstāves svinīgos brīžos nesa vīru vairogus un ieročus, uzvilka viņu regālijas. Tas, neapšaubāmi, vienoja cilti un nostiprināja tās cīņas garu. Tāpat viņas izstrādāja ādas, rūpējās par bērniem un tos apmācīja, gatavoja pārtiku un veica citus pienākumus.
Reliģisko savienību pārstāvji vadīja cilts reliģisko dzīvi un dažādas ceremonijas, caur kurām tika lūgta Radītāja svētība un palīdzība.
Kara tradīcijas
labot šo sadaļuLīdzenumu cilšu pasaulē karošana un ar tiem saistīti kulti, ceremonijas un tradīcijas bija neatņemama dzīves daļa. Tomēr lielas kaujas cilšu starpā notika reti. Nelielas kareivju grupiņas siroja, lai zagtu zirgu un atriebtu kāda nāvi, bet galvenokārt — lai gūtu godu un slavu. Bezbailība un drosme tika augstu vērtēta, un sasniegumus skaitīja pēc sistēmas, kurā bija ietverts skalpēšana, zirga nozagšana, pieskaršanās kaujas laukā. Siksikiem, gluži kā citām līdzenumu ciltīm, kari pirmkārt bija pārbaudījums indivīda drosmei un gara spēkam, nevis disciplinētu kareivju cīņa par teritoriju un politisko ietekmi.
Katrai ciltij bija atšķirīga varoņdarbu gradācija. Siksikiem tā pēc nozīmīguma bija šāda:
- 1. Ieroča iegūšana.
- 2. Pieskaršanās dzīvam pretiniekam kaujas laukā.
- 3. Pieskaršanās beigtam pretiniekam un tā skalpa iegūšana.
- 4. Pie tipi piesietu zirgu aizdzīšana.
Vēsture
labot šo sadaļu
Siksiki ieradās Lielajos līdzenumos no mežiem klātiem apgabaliem tagadējo Savienoto Valstu ziemeļaustrumos, kur koncentrējās lielākā daļa algonkinu cilšu. Pārceļotāji uz laiku apmetās salīdzinoši blīvi apdzīvotajā Lielo ezeru reģionā, kuru bija spiesti pamest. Šis periods ir pilnībā izzudis no viņu vēsturiskās atmiņas.
Sasnieguši ar zāli klātos līdzenumus un prērijas, melnkājainie no mežu mednieku un vācēju iemītniekiem pārtapa par līdzenumu nomadiem. Šajā laikā viņi vēl nepazina zirgus, un iedzīves pārvešanai tika izmantoti suņi. Bizonu medībām izmantoja bultas, šķēpus, kā arī akmens vāles medījuma galīgai nogalināšanai. Savu tagadējo dzimteni siksiku lielākā daļa saniedza 17. gadsimta vidū. Šajā laikā siksikus Kanādas centrālajā daļā sastapa pirmie eiropiešu atklājēji.
Ap 1730. gadu siksikiem uzbruka šošonu jātnieki. Melnkājainie pirmo reizi redzēja zirgus, kurus nosauca par "aļņa suņiem". Drīz siksiki miermīlīgas tirdzniecības ceļā no kaimiņiem sališiem, kutenajiem un nezpersiem ieguva pirmos zirgus.
1754. gadā kainu nometni apmeklēja Hudzona līča kompānijas tirgotājs Antonijs Hendrijs. Viņš apmetās plašā nometnē un nesekmīgi mēģināja pārliecināt indiāņus tirgoties. Kainiem jau bija zirgi, bet milzīgie bizonu ganāmpulki nodrošināja ar visu pārtikai un sadzīvei nepieciešamo.
No 1792 — 1800. gadam Elkpointā tagadējās Albertas centrālaustrumos pastāvēja Hudzona līča kompānijas izveidots tirdzniecības postenis, un siksiki caur maiņas tirdzniecību ieguva šautenes.
No 1780 — 1805. gadam siksiki vairākās kaujās sakāva šošonus un ieguva daļu viņu medību teritorijas. Dažās šošonu nometnēs plosās baku epidēmija, un ar slimību tiek aplipināti un mirst viena trešdaļa siksiku. Kontaktu rezultātā ar eiropiešu tirgotājiem, 1837. gadā starp siksikiem uzliesmoja otra smaga gripu epidēmija. Mirst ap 6000 melnkājaino, kas ievada cilts varenības norietu.
1851. gadā Larami fortā Savienoto Valstu valdība noslēdza līgumu ar vairākām Lielo līdzenumu ziemeļu apgabalu ciltīm. Kalifornijas zelta drudža laikā ārkārtīgi pieauga pārceļotāju skaits uz Kaliforniju un Oregonu, un līgums garantēja šo migrantu drošību, kas ceļā uz rietumiem bija spiesti šķērsot indiāņu zemes. Lai arī melnkājainie sarunas neapmeklēja, līguma 5. paragrāfā bija atzīmēta viņu teritorija, kas iekļāva plašas teritorijas mūsdienu Montānas štatā.
1855. gadā tika noslēgts Klibā Vērša līgums (Lame Bull treaty), kas noteica siksiku, kā arī nezpersu, sališu un lejas kalispelu medību teritoriju. Teritoriju nenosprauda precīzi, tikai identificēja un aprakstīja.
1870. gada 23. janvārī agrā rītā nepilni 200 amerikāņu kavalēristu uzbruka guļošai pikuna Smagi Skrejošā grupas nometnei. Uzbrukumu izraisīja kāda ietekmīga rančo īpašnieka Malkoma Klarka nogalināšana 1869. gada augustā. Viņam iepriekš bija vairāki konflikti ar pikunu Pūces Bērnu, taču Pūces Bērns nepiederēja Smagi Skrejošā nometnei. Slaktiņā tika nogalināti ap 200 pikunu. 15 no tiem bija karotāji, pārējie sievietes, bērni un sirmgalvji.[4]
1873. un 1874. gadā prezidents Uliss Grānts izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru tika samazinātas siksiku un vairāku citu cilšu zemes, kuru sākotnējās robežas bija noteiktas 1851. un 1855. gada līgumos. Spiediena ietekmēts, Grants 1875. gadā indiāņiem atgrieza daļu no viņiem atsavinātās teritorijas, taču jau pēc pieciem gadiem prezidents Raterfords Heizs anulēja šo līgumu.
1883/84. gada ziemā no bada nomira vairāk nekā 500 siksiku.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Blackfoot History». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. septembrī. Skatīts: 2012. gada 11. decembrī.
- ↑ Early Blackfoot History
- ↑ Small Robe Band of Blackfeet[novecojusi saite]
- ↑ The Marias Massacre
Literatūra
labot šo sadaļuThe Mystic Warriors of the Plains. Thomas E. Mails. New York. 1996. ISBN 1-56924-843-5