Antante

valstu savienība starp Apvienoto Karalisti, Francijas Trešo republiku un Krievijas Impēriju
(Pāradresēts no Antantes valstis)
Šis raksts ir par 1907. gada savienību. Par citām jēdziena Antante nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Antante (no franču: entente — 'saprašanās') bija 1907. gadā izveidota valstu savienība starp Apvienoto Karalisti, Francijas Trešo republiku un Krievijas Impēriju. Apvienība radās no vairākiem līgumiem, kuru mērķis bija novērst Trejsavienības draudus, ko veidoja Vācija, Austroungārija un Itālija. Antantes pamatus ielika 1894. gada Francijas un Krievijas alianse, kam sekoja Entente Cordials starp Franciju un Apvienoto Karalisti 1904. gadā, un visbeidzot to nostiprināja 1907. gada Angļu-Krievu Antantes savienība.

1914. gada Krievijas plakāts par Antanti

Ārpolitiskās un starptautiskās intereses

labot šo sadaļu

Antante, kas sākotnēji veidojās kā militāra alianse starp Franciju, Apvienoto Karalisti un Krieviju, galvenokārt bija vērsta uz Vācijas ekspansijas ierobežošanu Eiropā un savu koloniālo interešu aizsardzību.

Francija bija īpaši ieinteresēta atgūt Elzasu un Lotringu, ko bija zaudējusi Vācijai 1871. gadā.[1] Francijas ārpolitika bija vērsta uz drošības un revanša nodrošināšanu pret Vāciju.

Apvienotā Karaliste vēlējās saglabāt savu pasaules lielvaras statusu un aizsargāt savas impērijas intereses. Tā bija ieinteresēta uzturēt līdzsvaru Eiropā un aizsargāt savas jūras tirdzniecības ceļus.

Krievija meklēja iespējas paplašināt savu ietekmi Balkānos un Tuvo Austrumu reģionā, kā arī piekļuvi siltajiem ostu ūdeņiem.

Antantes pamatprincipi

labot šo sadaļu

Tautu pašnoteikšanās tiesības: Antante atbalstīja tautu tiesības izlemt savu politisko statusu un valsts robežas, ņemot vērā etniskās pazīmes. Tas bija izdevīgi Vācijas bloka valstīm, kuras bija zaudējušas karu.[2]

Vācijas teritorijas samazināšana: Pēc Pirmā pasaules kara Vācija zaudēja 13% no savas bijušās teritorijas, un tika sadalīta divās daļās. Tika izveidots arī Poļu koridors, kas atdalīja Austrumprūsiju no pārējās Vācijas.[3]

Koloniju atņemšana: Antantes līgums paredzēja atņemt Vācijai visas kolonijas. Vācijas atbruņošana: Vācija tika atbruņota, lai novērstu tās militāro spēku. Reparācijas: Vācija tika pasludināta par vainīgu kara izraisīšanā un no tās pieprasīja materiālās kompensācijas (reparācijas) uzvarētājvalstīm.

Antantes miera līgums nebija tik saudzīgs, kā vācieši cerēja, un tas radīja daudz pretrunu. ASV prezidents Vudro Vilsons centās izveidot Tautu Savienību, bet līgums galu galā bija kompromisa rakstura. Francija vēlējās stiprināt savu drošību uz Vācijas rēķina, bet ASV un Lielbritānija to nepieļāva.[2]

1894. gadā tika noslēgta savienība starp Franciju un Krievijas Impēriju, bet 1904. gadā starp Apvienoto Karalisti un Franciju. 1907. gadā tika noslēgts angļu-krievu līgums.

Britu impērijas kolonijas sniedza ievērojamu devumu karadarbībā, kaut arī to karaspēki atradās britu Kara ministrijas pārvaldē. Austrāliešu, indiešu un kanādiešu karavīri tika formēti atsevišķās divīzijās un tās komandēja austrāliešu, indiešu un kanādiešu komandieri, kas pakļāvās britu un/vai franču ģenerāļiem.

ASV prezidents Vudro Vilsons un viņa vadītā administrācija nevēlējās kļūt par sabiedroto šī vārda tiešajā nozīmē. ASV pieteica karu Vācijai, balstoties uz to, ka vācu spēki pārkāpa amerikāņu neitralitāti, uzbrūkot starptautiskajos ūdeņos esošajiem kuģiem. ASV iesaistījās karā kā formāli Francijas un Britu impērijas sabiedrotie, taču kara laikā ieturēja diplomātisku distanci ar šīm valstīm.

Antantes Augstākā padome 1921. gada 26. janvārī atzina Latvijas Republiku par de iure patstāvīgu valsti (Briāna nota).

Antantes darbība

labot šo sadaļu

Antantes rašanās vēl nenozīmēja pastāvīgu sadalījumu divos pretējos spēku blokos. Situācija palika elastīga. Krievijas Impērijas saskaņošana ar Eiropas diviem lielākajiem spēku centriem bija pretrunīga abās pusēs. Daudzi Krievijas konservatori neuzticējās sekulārajiem frančiem un atcerējās britu pagātnes diplomātiskos manevrus, lai bloķētu Krievijas ietekmi Tuvajos Austrumos. Savukārt izteikti franču un britu žurnālisti, akadēmiķi un parlamentārieši uzskatīja reakcionāro cara režīmu par nepatīkamu. Neuzticība saglabājās pat kara laikā, kad britu un franču politiķi pauda atvieglojumu, kad cars Nikolajs II atkāpās un viņu aizstāja Krievijas Pagaidu valdība pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā. Pat piedāvājums par politisko patvērumu Romanoviem tika britu karalistes atsaukts, baidoties no tautas reakcijas. Arī Francija nekad neizvirzīja patvēruma jautājumu gāztajam caram.

Sabiedrotās valstis

labot šo sadaļu

Pārējie sabiedrotie:

Džordžs V — Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes karalis, Indijas imperators
Herberts Henrijs Askvits — Lielbritānijas premjerministrs
Deivids Loids Džordžs — Lielbritānijas premjerministrs
Duglass Heigs — Britu ekspedīcijas spēku komandieris
Džons Dželiko — britu jūras spēku komandieris
Horācijs Herberts Kičners — Liebritānijas kara ministrs

Raimons Puankarē — Francijas prezidents
Žoržs Klemanso — Francijas premjerministrs
Žozefs Žofrs — Francijas armijas komandieris
Ferdinands Fošs — Francijas armijas komandieris, galvenais sabiedrotu spēku komandieris
Robērs Nivels — Francijas armijas komandieris
Filips Petēns — Francijas armijas komandieris

Nikolajs II — Krievijas imperators
Lielhercogs Nikolajs Romanovs — Kaukāza spēku komandieris
Aleksandrs Samsonovs — Otrās Austrumprūsijas iebrukuma armijas komandieris
Pauls fon Rennenkampfs — Pirmās Austrumprūsijas iebrukuma armijas komandieris
Nikolajs Ivanovs — Krievijas Impērijas armijas komandieris dienvidrietumu frontē
Aleksejs Brusilovs — Dienvidrietumu frontes komandieris

Petars I — Serbijas karalis
Radomirs Putņiks — Serbijas armijas ģenerālkomandieris
Petars Bojovičs — 1. Serbijas armijas komandieris, vēlāk armijas ģenerālkomandieris
Stepa Stepanovičs — 2. Serbijas armijas komandieris
Živojins Mišičs — 1. Serbijas armijas komandieris

Alberts I — Beļģijas karalis
Viktors Emanuels III — Itālijas karalis
Luidži Kadorna — Itālijas armijas ģenerālkomandieris
Armando Diazs — Itālijas armijas komandieris
Luidži Amadeo — Itālijas Adrijas flotes komandieris
Konstantīns Prežans — Rumānijas armijas komandiers
Aleksandrs Averasku — Rumānijas 2., 3. un Dienvidu grupas armijas komandieris

Vudro Vilsons — ASV prezidents, ASV armijas ģenerālkomandieris
Ņūtons Beikers — ASV kara ministrs
Džons Peršings — ASV ekspedīcijas spēku komandieris
Imperators Taiso — Japānas imperators
Okuma Šingenobu — Japānas premjerministrs

Anglo-Krievijas konvencija

labot šo sadaļu

Krievija nesen bija zaudējusi arī pazemojošo rusojapāņu karu, 1905. gada krievu revolūcijas iemeslu un acīmredzamo pārtapšanu konstitucionālā monarhijā. Lai gan kara laikā ar Japānu tā tika uztverta kā nelietderīga, Eiropas teātrī alianse bija vērtīga, lai neitralizētu trejsavienības draudus. Tomasževskis antantes attiecību evolūciju no Krievijas viedokļa laika posmā no 1908. līdz 1914. gadam raksturo kā virzību no trīcoša saprašanās kopuma, kas izturēja dažādas krīzes un izveidojās kā pilntiesīga alianse pēc Pirmā pasaules kara uzliesmojuma[4]

1907. gadā tika panākta vienošanās par anglokrievu antanti, kas mēģināja atrisināt virkni ilgstošu strīdu par Persiju, Afganistānu un Tibetu un izbeigt sāncensību Centrālāzijā, iesauktu par Lielo spēli.[5] Un palīdzēja kliedēt britu bailes par Bagdādes dzelzceļu, kas palīdzētu Vācijas paplašināšanai Tuvajos Austrumos.

Antante pēc WWI

labot šo sadaļu

Pēc Pirmā pasaules kara beigām Antante kā alianse vairs nebija tik aktīva. Lai gan tās dalībvalstis turpināja sadarboties dažādos veidos, piemēram, izveidojot Jauno Eiropu un parakstot Versaļas līgumu, Antantes formālā struktūra vairs nebija nepieciešama. Tā vietā tika izveidotas jaunas alianses un līgumi, kas atspoguļoja mainīgo politisko ainavu Eiropā un pasaulē.[6]

Līdz ar to Antantes liktenis bija tāds, ka tā izbeidza savu pastāvēšanu kā formāla alianse, bet tās dalībvalstu sadarbība turpinājās dažādās formās, kas veidoja pamatu turpmākajai starptautiskajai politikai un diplomātijai.[7]

  1. Feuchtwanger, Edgar (2002-01-04). Imperial Germany 1850-1918. doi:10.4324/9780203021439.
  2. 2,0 2,1 «Antantė». www.vle.lt (lietuviešu). Skatīts: 2024-04-25.
  3. «Vai 21. gadsimtā tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos? | Laikmeta zīmes» (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-04-25. Skatīts: 2024-04-25.
  4. Fiona K. Tomaszewski. A great Russia: Russia and the Triple Entente, 1905-1914. Westport, Conn : Praeger, 2002. ISBN 978-0-275-97366-7.
  5. Ingram, Edward (1980-04). "Great Britain's Great Game: An Introduction". The International History Review 2 (2): 160–171. doi:10.1080/07075332.1980.9640210. ISSN 0707-5332.
  6. Berridge, G. R. (1989-07). "Ententes and alliances" (en). Review of International Studies 15 (3): 251–260. doi:10.1017/S0260210500112860. ISSN 1469-9044.
  7. «Triple Alliance And Triple Entente | Encyclopedia.com». www.encyclopedia.com. Skatīts: 2024-04-25.

Ārējās saites

labot šo sadaļu