Alpu kovārnis
Alpu kovārnis jeb dzeltenknābja klinšu vārna (Pyrrhocorax graculus) ir vārnu dzimtas putns un viena no divām sugām Alpu vārnu ģintī (Pyrrhocorax). Izdala 3 pasugas.[1]
| Alpu kovārnis Pyrrhocorax graculus (Linnaeus, 1766) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Dzimta | Vārnu dzimta (Corvidae) |
| Ģints | Alpu vārnas (Pyrrhocorax) |
| Suga | Alpu kovārnis (Pyrrhocorax graculus) |
| Izplatība | |
|
Alpu kovārņa izplatības areāls | |
 Alpu kovārnis Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Alpu kovārnis dzīvo augstu kalnos Eiropas dienviddaļā, Ziemeļafrikā, Āzijas dienvidos un Centrālāzijā. To var novērot Spānijā kalnos Malagas tuvumā un Pirenejos, Alpos, Apenīnos, Balkānos, Kaukāzā, Himalajos, Marokā, Korsikā un Krētā. Alpu kovārnis ir nometnieks un tikai daži indivīdi pārceļo. Tā Marokas populācijas daļa ir nokļuvusi Spānijas dienvidos Malagas tuvumā, Gibraltārā, Čehijā, Ungārijā un Kiprā.[3]
Alpu kovārnis apmetas augstu kalnos, ligzdojot starp 1260—2880 metriem virs jūras līmeņa Eiropā, 2880—3900 metriem virs jūras līmeņa Marokā, 3500—5000 metriem virs jūras līmeņa Himalajos. Daži indivīdi pat ligzdo 6500 metros virs jūras līmeņa. Tas ir visaugstāk ligzdojošais putns pasaulē,[4] arī tā tuvākā radiniece Alpu vārna neligzdo tik augstu kalnos. Alpīnisti Alpu kovārni ir novērojuši arī 8200 metru augstumā, kas tiem seko, alpīnistiem kāpjot Everestā.[5] Ligzdas tiek ierīkotas uz neaizsniedzamām klinšu dzegām kādā iedobē vai alā, vai starp akmeņiem.
Izskats
labot šo sadaļuAlpu kovārnim ir spoži melns apspalvojums, košs dzeltens knābis un sarkanas kājas.[6] Tas ir nedaudz mazāks par Alpu vārnu. Alpu kovārņa ķermenis ir 37—39 cm garš, astes garums 12—14 cm, izplesti spārni ir 75—85 cm plati. Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Jauniem putniem melnās splavas ir dūmakainas, bez spožuma, knābis pelēcīgi dzeltens, kājas brūnas.[6] Eiropas Alpu kovārnis ir nedaudz mazāks kā Himalaju Alpu kovārni: pirmais sver 188—252 g, otrais 191—244 g.
Uzvedība un barība
labot šo sadaļuAlpu kovārnis ir veikls, ātrs lidotājs, tam ir izcilas manevrēšanas spējas, un tas spēj izpildīt dažādus akrobātiskus trikus. Vasaras laikā tas barojas galvenokārt ar bezmugurkaulniekiem, kurus atrod, pārmeklējot augstkalnu pļavas. Iecienītas ir dažādas vaboles, gliemeži, sienāži, tauriņi un kukaiņu kāpuri.[7] Rudenī, ziemā un agri pavasarī galvenā barība ir augļi, ogas un sēklas. Alpu kovārnim patīk dienvidu karkasa (Celtis australis) un smiltsērķšku (Hippophae) ogas,[7] mežrozīšu augļi, āboli, vīnogas un bumbieri.[8] Ir novērots, ka Alpu kovārnis mielojas ar holandiešu krokusu (Crocus vernus albiflorus) ziediem. Tas salīdzinoši reti barojas ar cilvēku barības atkritumiem pat ziemas mēnešos. Atkritumu izgāztuvēs visbiežāk tiek novēroti jaunie putni.
Ziemā putni veido lielākus barus, jo pulcējas vietās, kurās var atrast ēdamo. Ja barības ir pietiekami, tā tiek noglabāta kādā klinšu spraugā priekšdienām. Arī vasarā Alpu kovārnis barošanās vietās pulcējas nelielos baros. Ja barības ir maz, pieaugušie putni padzen jaunākos, bet tēviņi mātītes.[9]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Alpu kovārnis veido pārus uz mūžu, un abi vecāki kopīgi audzina bērnus.[9] Ligzda tiek ierīkota maija sākumā uz kādas klints dzegas, alā vai akmeņu krāvumā.[10] Alpu kovārnis ligzdojot neveido kolonijas, lai gan piemērotās vietās vairāki pāri ierīko ligzdas viens otram kaimiņos.[6] Ligzda ir vīta no saknēm, žagariem un gariem zāļu stiebriem, iekšpuse tiek oderēta ar smalkākiem zariņiem un zāli, vai matiem.
Mātīte izdēj 3—5 spīdīgas, baltas olas ar nelieliem raibumiņiem, kas var būt brūni vai krēmkrāsas, vai gaiši zaļi.[6] Olas ir 25—34 mm garas.[11] Tās perē tikai mātīte 14—21 dienu. Izšķiļoties putnēni ir segti ar biezām dūnām. Mazuļus audzina un baro abi vecāki, kā arī reizēm putnēnus palīdz izbarot citi pieauguši indivīdi, kas piebiedrojušies galvenajam pārim.[6] Alpu kovārņa olu čaumalas ir piemērotas retinātajam augstkalnu gaisam, tām ir mazāk poru, caur kurām zema spiediena atmosfērā iztvaiko olas šķidrums,[12] kā arī embrija hemoglobīns ģenētiski piesaista skābekli daudz aktīvāk nekā tas ir raksturīgi ieleju putnēniem.[13] Pirmajā gadā izdzīvo 77% putnēnu.
Alpu kovārņa galvenie ienaidnieki ir lielais piekūns (Falco peregrinus), klinšu ērglis (Aquila chrysaetos) un ūpis (Bubo bubo), toties krauklis (Corvus corax) ir galvenais mazo putnēnu mednieks.[14] Reizēm ir novērots, ka Alpu kovārnis dzenā rudo lapsu.
Klasifikācija
labot šo sadaļuAlpu kovārnim ir 3 pasugas:[1]
- Pyrrhocorax graculus graculus — nominālpasuga, dzīvo Eiropā, Ziemeļāfrikā, Turcijā, Kaukāzā un Irānas ziemeļos;[6]
- Pyrrhocorax graculus digitatus — ir lielāka, spēcīgākām pēdām kā Eiropas pasuga, dzīvo no Turcijas dienvidaustrumiem līdz Libānai, Irākai un Irānas dienvidrietumiem;[6]
- Pyrrhocorax graculus forsythi — dzīvo Centrālāzijā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Crows, mudnesters & birds-of-paradise, 2018
- ↑ Burton, Robert (1985). Bird behaviour. London: Granada. p. 22. ISBN 0246124407.
- ↑ IUC: Pyrrhocorax graculus[novecojusi saite]
- ↑ «The avian egg: incubation time and water loss». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 28. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 25. janvārī.
- ↑ Silverstein Alvin; Silverstein, Virginia (2003). Nature's champions: the biggest, the fastest, the best. Courier Dover Publications. p. 17. ISBN 0486428885.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 Madge, S.; Burn, Hilary (1994). Crows and jays: a guide to the crows, jays and magpies of the world. A & C Black. pp. 132–133. ISBN 0713639997.
- ↑ 7,0 7,1 Goodwin, Derek; Gillmor, Robert (1976). Crows of the world. London: British Museum (Natural History). pp. 151–158. ISBN 0565007718.
- ↑ «Winter movements of the Alpine Chough: implications for management in the Alps». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 5. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 22. maijā.
- ↑ 9,0 9,1 Breeding biology and survival of the Alpine Chough Pyrrhocorax graculus[novecojusi saite]
- ↑ Baumgart, W. (1967). "Alpendohlenkoniein in Felsschächten des Westbalkan". Journal für Ornithologie 108: 341–345. doi:10.1007/BF01671883
- ↑ Harrison, Colin James Oliver (1975). A field guide to the nests, eggs and nestlings of European birds: with North Africa and the Middle East. Collins. p. 316. ISBN 0002192497.
- ↑ Rahn, H.; Ar, A. (1974). "The avian egg: incubation time and water loss". The Condor 76 (2): 147– 152. doi:10.2307/1366724
- ↑ Black, Craig Patrick; Snyder, Gregory K (1980). "Oxygen transport in the avian egg at high altitude". American Zoologist 20 (2): 461–468. doi:10.1093/icb/20.2.461
- ↑ «A year in the life of Choughs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 9. augustā.