Aklais Valentīns

Johans Lībeks (vācu: Johann Lübeck, genannt „blinder Valentin“, miris 1664), iespējams, īstajā vārdā — Jānis Lībietis, plašāk pazīstams pēc iesaukas Aklais Valentīns, bija latviešu partizānu vadonis Kurzemes hercogistē Otrā Ziemeļu kara laikā.

Izcelsme

Par Johana Lībeka tautību un izcelsmi noteiktas ziņas nav saglabājušās. Tā kā viņa vārds un uzvārds nav sastopams Kurzemes hercogistes ievērojamāko muižnieku un namnieku sarakstos, pastāv uzskats, ka viņš ir cēlies no latviešu zemnieku vai brīvcilvēku vidus, bet jaunībā apstākļu spiests vai piedzīvojumu kāres mudināts karojis kā algotnis dažādās armijās — sākumā Zviedrijas, bet vēlāk Polijas, kur uzdienējis līdz leitnanta pakāpei.

Piedalīšanās karadarbībā

Kad Kurzemes hercogs Jēkabs sācis veidot savu algotņu karaspēku, Lībeks iestājies tā dienestā. Pēc Zviedrijas karaspēka iebrukuma viņš nevis stājies muižnieku pulka rindās, bet sācis formēt partizānu vienības no latviešu zemniekiem. 1658. gada ziemu Lībeka partizāni pavadīja Kurzemes mežos, vingrinoties kara mākslā un uzbrūkot mazākām zviedru vienībām. Lībeks no stihiski veidojušām ar rungām un dakšām bruņotām latviešu partizānu grupām izveidoja daudzas nelielas dragūnu vienības. Ieroči, zirgi un ekipējums tika atņemti Zviedrijas karaspēkam, kā arī iepirkti Lietuvā. Pavasarī Lībeka partizāniem pievienojās Polijas karavīri pulkveža Švarckofa vadībā un korpusā nu bija ap 1000 jātnieku, no kuriem vismaz divas trešdaļas sastādīja latvieši. Lībeka partizānu vienību uzbrukumu rezultātā drīz vien Zviedrijas vara Kurzemē nesniedzās ārpus cietokšņu mūriem.

Uzvaras (1659-1660)

Savu ievērojamāko uzvaru Lībeka partizāni izcīnīja ap 1659. gada Jāņiem Bauskas apkaimē, netālu no Lietuvas robežas, kur Lībeka un Švarckofa korpuss ievilināja slazdos no Vidzemes atvesto ap 1000 vīru lielu Zviedrijas armijas korpusu ģenerāļa Fabiana fon Aderkasa vadībā. Kaujā krita ap 300 zviedru kareivju, aptuveni tikpat krita gūstā. 1659. gada 23. jūlijā Lībeka partizāni ieņēma Jelgavu, nogalināja un sagūstīja ap 200 zviedru kareivju, atbrīvoja sagūstītos Kurzemes hercoga padomniekus, sabojāja pils lielgabalus un aizejot uzspridzināja pils vārtus. Šajā kaujā krita Švarckofs un pulka vadība pilnībā nonāca Lībeka rokās. Jau nākamajā dienā partizāni uzbruka Rīgai, izlaupot linu un labības noliktavas, kā arī lopu kūtis Pārdaugavā. Vasaras beigās Kurzemē ieradās Polijas armijas papildspēki, kas pamazām, piedaloties arī Lībeka partizāniem, izdzina no pilīm Zviedrijas karaspēku.

1660. gada 3. maijā tika noslēgts Olivas miera līgums un 9. jūlijā Kurzemē atgriezās sagūstītais hercogs Jēkabs. Taču pilnīgs miers Kurzemē vel neiestājās, jo Polijas karaspēks atteicās atstāt ieņemtās pilis un nodot tās atpakaļ hercoga pārvaldījumā. Rezultātā izcēlās sadursmes starp Lībeka partizāniem un Polijas karaspēku. Tikai 31. augustā poļi atdeva Jelgavas pili, bet pilnībā no Kurzemes izvācās tikai 1665. gadā. 1660. gada 25. septembrī hercogs Johanam Lībekam "par drošsirdīgo dienestu Mūsu prombūtnes laikā" uz mūžīgiem laikiem izlēņoja Bērzes muižu pie Dobeles ar 28 zemniekiem, un dāvināja 30 000 guldeņus naudā.

Karš pret Krieviju

1662. gadā Lībeks un daļa citu pulka dragūnu iestājās Polijas karaļa dienestā. Pulks piedalījās cīņās pret krieviem pie Pleskavas un Polockas. Johans Lībeks krita 1664. gada maijā kaujā pie Polockas. 1669. gadā viņa mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Bauskas baznīcā.