Pudeļdeguna delfīns
Pudeļdeguna delfīns jeb afalīna (Tursiops truncatus) ir delfīnu dzimtas (Delphinidae) jūras zīdītājs, kas mājo siltajos mērenās joslas un tropiskajos ūdeņos Atlantijas un Klusajā okeānā, izvairoties no aukstajiem polārajiem ūdeņiem.[1][2]
| Pudeļdeguna delfīns Tursiops truncatus (Montagu, 1821) | |
|---|---|
 | |
 Pudeļdeguna delfīns salīdzinot ar cilvēku | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Vaļveidīgie (Cetacea) |
| Dzimta | Delfīnu dzimta (Delphinidae) |
| Ģints | Pudeļdeguna delfīni (Tursiops) |
| Suga | Pudeļdeguna delfīns (T. truncatus) |
| Sinonīmi | |
| Tursiops maugeanus | |
| Izplatība | |
 | |
 Pudeļdeguna delfīns Vikikrātuvē | |
Šīs sugas delfīni ir vispazīstamākie un populārākie delfīni pasaulē, tie ir vieni no visbiežāk nebrīvē turētajiem jūras zīdītājiem. Pudeļdeguna delfīni ir sastopami ikvienā jūras atrakciju parkā vai delfinārijā, kā arī tos parasti izmanto kā aktierus filmās ar delfīniem.[1] Piemēram, televīzijas filmā "Flipers" galveno lomu izpildīja tieši pudeļdeguna delfīns.[3]
Sistemātikas izmaiņas
labot šo sadaļu
Nesenā pagātnē pudeļdeguna delfīnu ģintī (Tursiops) bija tikai viena suga, bet mūsdienās saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem pētījumiem divas kādreizējās pudeļdeguna delfīna pasugas tiek sistematizētas kā atsevišķas sugas. Tās ir Austrālijas pudeļdeguna delfīns (Tursiops australis) un Indijas okeāna pudeļdeguna delfīns (Tursiops aduncus).[4][5]
Izplatība
labot šo sadaļuPudeļdeguna delfīns sastopams Klusā okeāna ziemeļdaļā un Atlantijas okeānā, kā arī šo okeānu iekšējās jūrās (piemēram, Vidusjūrā un Melnajā jūrā).[6] Pudeļdeguna delfīns apdzīvo mērenās joslas, subtropu un tropu siltos ūdeņus.[7] Dažas populācijas uzturas krasta līnijas tuvumā, bet citas mājo atklātā okeānā vai jūrā. Atklātās jūras populācijas ir kustīgākas, tās daudz ceļo, sezonā veicot apmēram 4200 km, pie krasta dzīvojošie delfīni uzturas vairāk uz vietas un pārvietojas daudz mazāk. Tomēr reizēm arī šīs populācijas veic garus migrācijas ceļus, reaģējot uz El Ninjo parādību.[8]
Latvijas piekrastē
labot šo sadaļuRegulāri ieklejo Baltijas jūrā, bet ļoti reti sasniedz tās austrumu piekrastes. Latvijas piekrastē pudeļdeguna delfīns ir ļoti rets maldu viesis. Līdz 2019. gadam pēdējais zināmais dzīvu delfīnu novērojums bija 1909. gada 24. jūlijā — divi īpatņi pie Kauguriem. 1998. gadā pie Papes izskalots beigts pudeļdeguna delfīns, un kopējais novērojumu skaits līdz 2019. gadam bija tikai četri.[9]
2019. gada janvārī viena afalīna tika novērota Liepājas ostā, bet februārī — viena pie Skultes, kā arī divas afalīnas Rīgā — Daugavas grīvā,[10] kur vismaz viena uzturējās vairākus mēnešus. 2023. gada februārī beigts delfīns tika izskalots Rīgas līča piekrastē Ķesterciemā.[11][12]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļuPudeļdeguna delfīns ir tēraudpelēkā vai gaiši pelēkā krāsā ar baltu vēderu, kas reizēm var būt rozīgs. Krāsu pāreja no tumšās muguras līdz baltajam vēderam ir vienmērīga un gandrīz nemanāma.[3] Tam ir kupolveidīga piere un izteikts, labi nodalīts no galvas, strups purns, kas atgādina vecā stila džina pudeles kakliņu.[6] Ķermeņa garums sasniedz 1,75—4 m, svars 150—650 kg,[3][6] bet visbiežāk tas ir 2,5—3,5 m garš un sver 200—500 kg.[2][8] Kopumā atklātās jūras populācijas īpatņi ir lielāki un tumšāki nekā krasta populācijas īpatņi, kā arī tiem ir proporcionāli īsākas spuras un purni. Salīdzinot abus dzimumus, tēviņi ir lielāki nekā mātītes.
Līdzīgi kā visiem vaļiem un delfīniem, purna daļa nav deguns, bet elpošanas atvere atrodas galvas virspusē. Pudeļdeguna delfīna kakls ir kustīgāks nekā citiem delfīniem, jo pieci no septiņiem kakla skriemeļiem nav nekustīgi savienoti kopā, kā tas ir citām sugām.[3] Uz muguras ir liela, pie pamatnes plata, sirpjveida spura, kas atrodas apmēram muguras vidusdaļā. Katrā žokļa pusē (gan augšā, gan apakšā) ir 18—26 asi, konusveidīgi zobi.[3] Vislabāk pudeļdeguna delfīns jūtas ūdenī, kura temperatūra ir 13—28°C. Ja ūdens temperatūra ir vēsāka par 13°C vai siltāka par 28°C, tad delfīna vielmaiņa kļūst aktīvāka.[2]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Pudeļdeguna delfīni ir ļoti sabiedriski un draudzīgi dzīvnieki. Tie veido grupas, kurās tipiski ir apmēram 15 īpatņi, taču grupā var būt gan tikai viens pāris, gan vairāk kā 100 delfīni, bet reizēm pat vairāk kā 1000 īpatņu, kas paliek kopā īsu brīdi.[8] Grupas var būt dažādas: mātītes ar mazuļiem, abu dzimumu jaunie delfīni un pieaugušie tēviņi (tie ļoti bieži ceļo pa vienam vai noturīgos pāros).[2]
Pudeļdeguna delfīni ir ļoti aktīvi un rotaļīgi dzīvnieki, to peldēšanas ātrums var sasniegt 35 km/h,[13] bet parasti ātrums ir 3—6 km/h.[2] Delfīni palīdz cits citam medībās, dzemdībās un slimību laikā. Jau kopš Senās Grieķijas laikiem saglabājušies stāsti par delfīnu palīdzību cilvēkiem, tos aizsargājot pret haizivīm vai izglābjot no noslīkšanas.[6] Ne vienmēr pudeļdeguna delfīni ir draudzīgi, tiem ir arī savstarpēji strīdi, kas var pāraugt agresijā, kožot un grūstoties. Simpātijas savukārt tiek izrādītas ar pieglaušanos, ar glāstiem, izmantojot spuras un asti, un galvas rīvēšanu pret otra delfīna ķermeni. Nebrīvē delfīnu grupā ir stingra hierarhija, kas atkarīga no dzimuma, vecuma un lieluma. Liela auguma tēviņš dominē pār pārējiem grupas indivīdiem. Ja grupā nav tēviņu, tad par dominējošo dzīvnieku grupā kļūst lielākā mātīte.[2] Pudeļdeguna delfīni kopumā reti migrē, bet tie dienā nopeld milzīgus attālumus, meklējot barību vai ūdens reģionu ar vispatīkamāko temperatūru.[6]
Pudeļdeguna delfīni savā starpā komunicē, izmantojot balsi, tie ir dažādi svilpieni un pīkstieni, kas tiek radīti caur elpošanas atveri. Valda uzskats, ka delfīnu valoda ir tik attīstīta, ka to var izmantot, lai ar viņiem varētu sazināties.[6] Komunikācija norit, arī izmantojot ķermeņa valodu, tie ir dažādu veidu lēcieni vai astes sišana pa ūdens virsmu. Pudeļdeguna delfīni izmanto arī klikšķošas skaņas un eholokāciju, lai orientētos telpā un lai atrastu medījumu.[6]
Inteliģence
labot šo sadaļuPudeļdeguna delfīna smadzenes ir lielākas nekā cilvēka smadzenes.[14] Neskaitāmos pētījumos ir pierādījusies to inteliģence, to māka imitēt, spēja saprast cilvēka valodu, spēja kategorizēt dažādus priekšmetus, spēja risināt uzdevumus, negaidītas situācijas un spēja atpazīt sevi.[2][15][16][17] Pateicoties delfīnu inteliģencei, tie ir ļoti populāri dažādos jūras dzīvnieku atrakciju parkos. Pudeļdeguna delfīns tiek izmantots arī militārām vajadzībām, to apmācot atrast jūras mīnas vai norādīt uz nepazīstamiem nirējiem.[18] Dažos reģionos delfīni sadarbojas ar vietējiem zvejniekiem, dzenot zivis to tīklos, bet pašiem vēlāk tiek zivis, kas izbēg no tīkliem.[19]
Barība un barošanās
labot šo sadaļuDelfīni pārtiek no dažādu sugu zivīm, kā arī astoņkājiem, kalmāriem un garnelēm. Atkarībā no izplatības reģiona mainās delfīnu diētas ieradumi. Piekrastē dzīvojošās populācijas galvenokārt barojas ar zivīm un jūras bezmugurkaulniekiem, toties atklātā jūrā dzīvojošie parasti barojas ar kalmāriem un pelaģiskām zivim.[2] Atlantijas okeānā pie Amerikas krastiem dzīvojošo pudeļdeguna delfīnu vienas no iecienītākajām zivīm ir Atlantijas bungzivis (Micropogonias undulatus), bet pie Dienvidāfrikas krastiem dzīvojošiem Āfrikas stavridas (Trachurus delagoae). Pudeļdeguna delfīns medī zivis, kas ir 5—30 cm lielas. Katru dienu tas apēd 4,5—16 kg barības, atkarībā no indivīda lieluma. Mātes ar zīdāmiem mazuļiem barojas intensīvāk.[2]
Delfīni ļoti bieži barojoties sadarbojas un uzbrūk zivju baram savstarpēji saskaņoti, bet tie barojas arī pa vienam.[2] Lai atrastu medījumu, delfīni izmanto eholokāciju. Tiek raidīta uz priekšu klikšķoša skaņa, kas kā atbalss atgriežas pie delfīna, sniedzot informāciju par šķēršļa raksturu, lielumu, attālumu un kustīgumu.[2] Asie zobi ļauj pudeļdeguna delfīnam zivi cieši satvert un noturēt, kamēr mēle iegroza zivi tā, lai to varētu norīt. Medījums netiek sakošļāts, bet norīts vesels. Reizēm lielāka zivs tiek spēcīgi sapurināta, lai pārlauztu tai skriemeļus, un tikai tad norīta. Medījot delfīni izmanto arī asti, ar kuru sit pa ūdens virsmu un apdullina zivis.[2]
Vairošanās
labot šo sadaļu
Pudeļdeguna delfīni ir poligāmi. Pārošanās notiek divos veidos: tēviņu baram sekojot mātītei vai vienam tēviņam pievēršot uzmanību mātītei. Ja tēviņi apvienojas grupā, starp viņiem tiek nodibināta stingra hierarhija, kas balstās uz vecumu, augumu un izveicību.[6] Tēviņi no delfīnu bara atšķir mātīti, kas meklējas, un cenšas ar to sapāroties. Tēviņu grupa ielenc mātīti un nelaiž tai klāt citus tēviņus, kas nav piederīgi grupai. Reizēm mātīte vēl nav gatava pāroties, un tēviņu bars tai visur seko. Šāda "aplidošana" var ilgt pat vairākas nedēļas.[2] Ir tēviņi, kas neiekļaujas nevienā grupā, bet paliek teritorijā, kura mājo mātīšu bars, gaidot, līdz kāda mātīte sāk meklēties.[2] Bieži vientuļajam tēviņam ir sava iemīļotā mātīte, ar kuru viņš pavada daudz laika kopā, kā arī cenšas ar viņu sapāroties.[6] Tēviņš mātītei uzmanību izrāda, uzmetot mugurā kūkumu, pieglaužoties tai un noglāstot ar spurām vai berzējot galvu pret mātītes ķermeni.[6] Atkarībā no izplatības reģiona vairošanās sezona notiek atšķirīgos gada periodos.[2]
Pudeļdeguna delfīns, atkarībā no izplatības reģiona, dzimumbriedumu sasniedz 5—14 gadu vecumā,[20] mātītes dzimumbriedumu visbiežāk sasniedz 5—10 gadu vecumā, tēviņi 8—13 gadu vecumā.[2] Grūsnības periods ilgst apmēram 12 mēnešus, parasti piedzimst viens mazulis.[2][6] Jaundzimušais ir 0,8—1,4 m garš, tas sver 9—30 kg.[6][8] Dzemdību laikā vismaz divas mātītes sargā jauno māti un mazuli. Tas ir nepieciešams tāpēc, ka asinis, ko māte zaudē dzemdībās, bieži vien pievilina haizivis. Asistējošās mātītes reizēm talkā nāk arī dzemdībās. Tās palīdz jaundzimušajam nokļūt līdz ūdens virsmai, lai tas varētu pirmo reizi mūžā ieelpot gaisu. Līdzīga palīdzība tiek sniegta, ja delfīns ir savainots. Māte mazuli zīda 12—20 mēnešus, bet zivis tie papildus sāk ķert jau pirms 6 mēnešu vecuma.[2][6] Māte ar savu atvasi paliek kopā, līdz tā sasniedz 4—5 gadu vecumu.[6] Mazuļi dzimst ik pēc 3—6 gadiem.[2] Dzīves ilgums ir 40—50 gadi.[20]
Apdraudējums
labot šo sadaļuPudeļdeguna delfīnu lielākais apdraudējums ir cilvēks. Katru gadu tūkstošiem delfīnu noslīkst, sapinušies zvejnieku tīklos. Reizēm delfīni bariem nonāk krastā. Šajos gadījumos ļoti reti izdodas kādu no tiem izglābt, nogādājot to atpakaļ ūdenī. Iespējams, ka pie izmešanās krastā ir vainojams delfīna bojātais "radars", kuru, iespējams, iespaidojis kuģa radars. Delfīnam rodas orientācijas grūtības, un tas nonāk krastā. Uz sauszemes nonākušais delfīns sauc palīgā savus ciltsbrāļus, tādējādi arī citi delfīni nokļūst turpat.
Daudzas valstis joprojām turpina delfīnu medības, izmantojot pudeļdeguna delfīnu gaļas ieguvei. Katru gadu delfīnu medības rīko Japāna un Fēru salas. Reizēm tunču zvejnieki delfīnus netīšām nogalina, tos noķerot tīklos kopā ar zivīm.[21]
Dabiskie ienaidnieki
labot šo sadaļuGalvenie delfīnu dabiskie ienaidnieki ir lielāka auguma haizivis, piemēram, vēršhaizivs, tīģerhaizivs un tumšā haizivs. Šīs haizivis medī mazāka auguma delfīnus, mazuļus un mātītes. Ļoti bieži var novērot pieaugušos īpatņus ar haizivju zobu atstātām rētām uz to ķermeņiem.[2] Tā kā mūsdienās daudzas haizivju populācijas ir samazinājušās, delfīniem okeānā vide kļūst mierīgāka.[2]
Sistemātika
labot šo sadaļuPudeļdeguna delfīnam ir 3 pasugas:
- Melnās jūras afalīna (T.t.ponticus, Barabash-Nikiforov, 1940) — sastopams Melnajā jūrā;
- Parastais pudeļdeguna delfīns (T.t. truncatus, Montagu, 1821) — sastopams Atlantijas okeānā un Vidusjūrā;
- Tālo Austrumu pudeļdeguna delfīns (T.t.gilli, Dall, 1873) — sastopams Klusā okeāna ziemeļu daļas mērenajā joslā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Leatherwood, S., & Reeves, R. (1990). The Bottlenose Dolphin. San Diego: Academic Press, Inc., ISBN 0-12-440280-1
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 2,13 2,14 2,15 2,16 2,17 2,18 2,19 2,20 ADW: Tursiops truncatus
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «American Cetacean Society: The bottlenose dolphin». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 25. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 5. aprīlī.
- ↑ A New Dolphin Species, the Burrunan Dolphin Tursiops australis sp. nov., Endemic to Southern Australian Coastal Waters
- ↑ «Australian Marine Mammal: Burrunan dolphin». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 17. martā. Skatīts: 2017. gada 7. janvārī.
- ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 6,11 6,12 6,13 «Marinebio: Common Bottlenose Dolphins, Tursiops truncatus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 7. janvārī.
- ↑ Scott, M., & Chivers, S. (1990). "Distribution and Herd Structure of Bottlenose Dolphins in the Eastern Tropical Pacific Ocean", pp. 387—402 in S. Leatherwood, & R. Reeves, The Bottlenose Dolphin, San Diego: Academic Press, Inc., ISBN 0-12-440280-1
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 Shirihai, H.; Jarrett, B. (2006). Whales Dolphins and Other Marine Mammals of the World. Princeton: Princeton Univ. Press. pp. 155—158. ISBN 0-691-12757-3
- ↑ Valdis Pilāts. Vai vērojama afalīnu invāzija? Dabasdati
- ↑ «Mangaļsalā pie mola manīti divi delfīni». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2023-02-28.
- ↑ «Pētnieks: Liela iespējamība, ka Ķesterciemā izskalotais delfīns ir 40 gadus vecs tēviņš vārdā «Mischief»». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-02-28.
- ↑ Dabasdati lv-dabas novērojumi. «Vai sākusies afalīnu invāzija? Otrā daļa.». dabasdati.lv (latviešu). Skatīts: 2023-03-17.
- ↑ Speed of Animals: Bottlenose dolphins
- ↑ Cetaceans Have Complex Brains for Complex Cognition
- ↑ Reiss, Diana; McCowan, Brenda (September 1993). "Spontaneous Vocal Mimicry and Production by Bottlenose Dolphins (Tursiops truncatus): Evidence for Vocal Learning". J Comp Psychol. 107 (3): 301–12. doi:10.1037/0735-7036.107.3.301. PMID 8375147
- ↑ Herman, L. (2002). "Language Learning". In Perrin, W.; Wursig, B.; Thewissen, J. Encyclopedia of Marine Mammals. Academic Press. pp. 685–689. ISBN 0-12-551340-2.
- ↑ Intelligence and Humans
- ↑ Nationalgeographic: Dolphins Deployed as Undersea Agents in Iraq
- ↑ Our World: Bottlenose dolphin
- ↑ 20,0 20,1 «NOOA Fisheries: Bottlenose Dolphin (Tursiops truncatus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 19. janvārī. Skatīts: 2017. gada 7. janvārī.
- ↑ BBC: Dining with the dolphin hunters