Adenozīntrifosforskābe vai, kā bioķīmijā pieņemts, adenozīntrifosfāts (ATF), ir nukleotīds ar ļoti lielu nozīmi dzīvo organismu vielmaiņā. Tas ir universāls enerģijas avots organismos noritošajiem bioķīmiskajiem procesiem. Ķīmiski ATF ir adenozīna un trifosforskābes esteris. Adenozīns savukārt ir purīna bāzes adenīna un ogļhidrāta ribozes savienojums (tos saistošo ķīmisko saiti sauc par glikozīdsaiti).

Adenozīntrifosforskābe

Adenozīntrifosfāta jona struktūrformula


ATF molekulas modeļi
Citi nosaukumi 9-β-D-ribofuranoziladenīn-5'-trifosfāts
9-β-D-ribofuranozil-6-aminopurīn-5'-trifosfāts
CAS numurs 56-65-5
Ķīmiskā formula C10H16N5O13P3
Molmasa 507,18 g/mol
Blīvums dinātrija sālim 1040 kg/m3
Kušanas temperatūra 187 °C (dinātrija sālim)
Viršanas temperatūra sadalās
Šķīdība ūdenī ~5 g/100 ml (20 °C)

Vēsture labot šo sadaļu

Adenozīntrifosforskābi atklāja Karls Lomans 1929. gadā[1], bet 1941. gadā vācu bioķīmiķis Fricis Alberts Lipmanis pierādīja, ka ATF ir galvenais enerģijas pārnesējs šūnā.[2]

Īpašības labot šo sadaļu

ATF pieder pie tā saucamajiem makroerģiskajiem savienojumiem. Tas satur fosfātsaites, kuras hidrolizējoties atbrīvo ievērojamu daudzumu enerģijas. Hidrolizējoties adenozīntrifosforskābei, atšķeļas 1 vai 2 fosforskābes atlikumi un izdalās 40—60 kJ/mol liels enerģijas daudzums.

ATF + H2O → ADF + H3PO4 + enerģija
ATF + H2O → AMF + H4P2O7 + enerģija

Radusies enerģija var tikt patērēta dažādos bioķīmiskos procesos — sarežģītu organisko molekulu sintēzēm, muskuļu saraušanās nodrošināšanai un citur.

Biosintēze labot šo sadaļu

Organismā ATF veidojas, adenozīndifosforskābei (ADF) pievienojoties fosforskābei (to sauc par fosforilēšanos).

ADF + H3PO4 + enerģija → ATF + H2O

Viens no fosforilēšanās veidiem ir oksidatīvā fosforilēšanās, kad reakcijā tiek patērēta citu vielu oksidēšanās enerģija.

ATF izmantošanas veidi ir 1) ķīmiskais darbs, kad molekula piegādā enerģiju citu molekulu sintēzei šūnā; 2) transporta darbs, kad molekula tiek cauri plazmatiskajai membrānai; 3) mehāniskais darbs, kad molekula piegādā enerģiju, lai kontrakcētu muskuļus, vicas un skropstiņas kustinātu un citos veidos iekustinātu šūnas daļas[3];

Cilvēka organismā ATF molekula tiek patērēta vidēji 1 minūtes laikā, pēc tam izveidojusies ADF atkal tiek fosforilēta par ATF. Šis nepārtrauktais cikls ir visas vielmaiņas pamatā. Galvenokārt ATF dzīvajās šūnās tiek sintezēta uz mitohondriju membrānām.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Lohmann, K. (1929) Über die Pyrophosphatfraktion im Muskel. Naturwissenschaften 17, 624—625.
  2. Lipmann F. (1941) Adv. Enzymol. 1, 99-162.
  3. Silvija S. Madera. «Mācību grāmata "Bioloģija 1.daļa", 119.lpp», 2001.gads. Skatīts: 09.10.2021.