Vikipēdija

Amerikas pilsoņu karš

Bruņots konflikts ASV teritorijā no 1861. līdz 1865. gadam
(Pāradresēts no ASV pilsoņu karš)

Amerikas pilsoņu karš (angļu: American Civil War) bija pilsoņu karš, kas norisinājās no 1861. līdz 1865. gadam starp Amerikas Savienotajām Valstīm un vienpadsmit Amerikas Valstu Konfederācijas štatiem, kas bija atšķēlušies no pārējās Savienības un izveidojuši jaunu valsti ar prezidentu Džefersonu Deivisu (Jefferson Davis) priekšgalā.[1][2][3] Amerikas pilsoņu kara laikā Amerikas Valstu Konfederācija bija pazīstama arī kā "Dienvidu štati" jeb vienkārši "Dienvidi", kamēr tie štati, kas palika lojāli federālajai valdībai un tās prezidentam Abrahamam Linkolnam Vašingtonā, bija pazīstami kā "Ziemeļi" jeb "Savienība" (Union).[1][2]

Amerikas pilsoņu karš

Čatanogas kaujas litogrāfijas attēlojums starp Ziemeļu un Dienvidu štatu karojošajām pusēm (1888. gads)
Datums1861. gada 12. aprīlis – 1865. gada 9. maijs (pēc proklamācijas)
Vieta
ASV Dienvidi, ASV Ziemeļaustrumi, ASV Rietumi, Atlantijas okeāns
Iznākums

ASV (Ziemeļu štatu jeb Savienības) uzvara

Karotāji
ASV Amerikas Valstu Konfederācija: Dienvidkarolīna, Misisipi, Florida, Alabama, Džordžija, Luiziāna, Teksasa, vēlāk Tenesī, Ārkanzasa, Ziemeļkarolīna un Virdžīnija
Komandieri un līderi
Uliss Grānts
Viljams Šērmens
Deivids Faragats
Džordžs Maklelans
Henrijs Haleks
Džozefs Hukers
Džordžs Mīds		 Roberts Lī
Džozefs Džonstons
Alberts Džonstons †
P. G. T. Boregards
Brekstons Bregs
Stounvols Džeksons
Džeimss Longstrīts
Zaudējumi
110 000+ kaujaslaukā nogalināti
Kopā: 828 000+ upuri		 94 000+ kaujaslaukā nogalināti
Kopā: 616 222–1 000 000+ nogalināti

Amerikas pilsoņu karš bija visasiņainākais un lielākais militārais konflikts ne tikai ASV vēsturē, bet arī visā Rietumu puslodē, kurā dzīvību zaudēja teju 750 000 amerikāņu.[4][5] Lielais bojāgājušo skaits bija izskaidrojams ar vairākām tā laika militārajām inovācijām, kas parādījās 19. gadsimta vidusdaļā — dzelzceļa un telegrāfa līnijas izmantošana, pirmās zemūdenes, spēcīgākas artilērijas iekārtas, kā arī precīzāku šauteņu, to skaitā arī Minjē lodes ieviešana kaujas laukā.[6][7] Tāpat tas kalpoja par vienu no pirmajiem kariem, kas samērā aktīvi tika fotografēts.[6] Šī iemesla dēļ atsevišķi autori Amerikas pilsoņu karu dēvē arī par pirmo moderno karu,[8] iekams citi autori izvēlas būt nedaudz piesardzīgāki un drīzāk to iekļauj kā pārējas posmu starp veco laiku un moderno laiku kariem.[9]

Kara rezultātā dienvidu štati bija pilnībā izpostīti. Simtiem tūkstošu karavīru, kas izdzīvoja, palika izkropļoti, jo viens no efektīvākajiem medicīnas līdzekļiem kara laikā bija ātra ievainoto locekļu amputācija. Kara iznākums ļāva likvidēt verdzības sistēmu, kas ASV bija pastāvējusi kopš koloniālajiem laikiem, pēc kuras tika uzsākta tā saucamā Rekonstrukcijas ēra, kurā Dienvidu štati pamazām tika integrēti atpakaļ Savienībā. Visbeidzot Ziemeļu štatu uzvara karā ļāva saglabāt valsts politisko vienotību, kas kopš 19. gadsimta sākuma bija nemitīgi apdraudēta.[10]

Priekšvēsture

labot šo sadaļu
 
1860. gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti (ar cipariem parādīts elektoru skaits katrā no štatiem). Redzams, ka dienvidu štatu balsstiesīgie iedzīvotāji nebalsoja par A. Linkolnu.
 
1861. gadā izstrādātais ASV armijas komandiera Vinfīlda Skota "Anakondas plāns". Tas paredzēja ASV flotes veikto Dienvidu štatu ostu blokādi un armijas ofensīvu lejup gar Misisipi upi, lai sašķeltu Konfederācijas teritoriju divās daļās

Kara iemesli galvenokārt bija saistīti ar verdzības jautājumu, it īpaši par to vai Dienvidu štatiem bija tiesības izplest verdzības sistēmu Rietumu teritoriju virzienā.

1861. gada 4. februārī septiņi atšķēlušies Dienvidu štati (Dienvidkarolīna, Misisipi, Florida, Alabama, Džordžija, Luiziāna un Teksasa) izveidoja savu valdību Montgomeri, Alabamas pavalstī un piedāvāja sākt diplomātiskas sarunas ar ASV par suverēnas valsts izveidi. Aizejošais ASV prezidents Džeimss Bjūkenens atdalīšanos pasludināja par nelikumīgu un no sarunām atteicās.

Norise

labot šo sadaļu
Skatīt arī: Samteras forta kauja

1861. gada 12. aprīlī konfederātu karaspēks uzbruka ASV armijas garnizonam Samtera fortā[11] Dienvidkarolīnā. Ziemeļu štati, kas palika lojāli Savienotajām Valstīm, izsludināja armijas mobilizāciju. Tas izraisīja arī četru citu vergturu štatu (Tenesī, Ārkanzasa, Ziemeļkarolīna un Virdžīnija) atšķelšanos no ASV un pievienošanos Konfederācijai. 1861. gada 30. maijā Konfederācijas galvaspilsētu pārcēla uz Ričmondas pilsētu Virdžīnijas pavalstī.

 
Getisburgas kaujas 1887. gada attēlojums

1862. gada pavasarī ASV armija ģenerāļa Džordža Maklelana vadībā iebruka Virdžīnijā un sasniedza konfederātu galvaspilsētu Ričmondu, bet tika sakauta Septiņu dienu kaujā, kas risinājās no 25. jūnija līdz 1. jūlijam. Otru sakāvi ASV armija cieta Ziemeļvirdžīnijas kampaņā 1862. gada augustā un septembrī. Panākumu iedvesmots, Konfederācijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Roberts Lī ar 45 000 karavīriem iebruka Mērilendas pavalstī, bet cieta sakāvi kaujā pie kaujā pie Entitemas (Antitem).

Izmantojot šo pavērsienu, 1862. gada septembrī ASV prezidents Abrahams Linkolns parakstīja Emancipācijas proklamāciju, kas atcēla verdzību Dienvidu štatos. Lai gan ģenerāļa Lī vadītā Konfederācijas armija guva vēl vairākus militāros panākumus, tā tomēr 1863. gada 1.—3. jūlijā cieta smagu sakāvi kaujā pie Getisburgas Pensilvānijas pavalstī pret ģenerāļa Džordža Mīda vadīto karaspēku. Šajā laikā Savienoto Valstu armijai ģenerāļa Ulisa Grānta vadībā izdevās ieņemt Misisipi upes krastus pie Viksburgas un sašķelt Konfederācijas teritoriju.

Izšķirošu pārsvaru Savienoto Valstu armija ieguva tikai 1864. gadā, kad tai ģenerāļa Viljama Šērmana vadībā izdevās ielauzties Džordžijas pavalstī un 2. septembrī pēc vairāku mēnešu kaujām ieņemt Atlantas pilsētu un sasniegt Atlantijas okeāna piekrasti pie Savannas pilsētas. Tad ASV armija virzījās uz ziemeļiem un 1865. gada aprīlī ieņēma Konfederācijas galvaspilsētu Ričmondu. 1865. gada 9. aprīlī Konfederātu armijas pavēlnieks ģenerālis Lī kapitulēja.[12] 1865. gada 14. aprīlī Vašingtonā konfederātu aģents aktieris Džons Vilkss Būts nogalināja ASV prezidentu Linkolnu, bet tas nemainīja kara iznākumu.

1865. gada 23. jūnijā Indiāņu (Oklahomas) teritorijā padevās pēdējās konfederātu karaspēka vienības.

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Audiovizuālās norādes

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 Lilita Zemīte (2011). "Amerikas Savienoto Valstu Pilsoņu karš: 150. gadskārta". Latvijas vēsture: Jaunie un jaunākie laiki 2 (82): 86.–92. lpp. ISBN 1407-0022.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Origins of the American Civil War». bl.uk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 1. maijā. Skatīts: 2017. gada 7. maijs.
  3. ↑ Waren W. Hassler, Jennifer L. Weber. «American Civil War». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2017. gada 7. maijs.
  4. ↑ Daniel Nasaw. «Who, What, Why: How many soldiers died in the US Civil War?». bbc.com, 2012. gada 4. aprīlis. Skatīts: 2017. gada 7. maijs.
  5. ↑ Guy Gugliotta. «New Estimate Raises Civil War Death Toll». nytimes.com, 2012. gada 2. aprīlis. Skatīts: 2017. gada 7. maijs.
  6. ↑ 6,0 6,1 «Civil War Technology». history.com. Skatīts: 2017. gada 7. maijs.
  7. ↑ Terry L. Jones. The American Civil War. Boston, MA [etc.] : McGraw-Hill, 2010. 667.-668. lpp. ISBN 978-0-07-302204-8.
  8. ↑ Bruce Catton. America Goes to War: The Civil War and Its Meaning in American Culture. Middletown, CT : Wesleyan University Press, 1986. 14. lpp. ISBN 978-0-8195-6016-2.
  9. ↑ Terry L. Jones. The American Civil War. Boston, MA [etc.] : McGraw-Hill, 2010. 668. lpp. ISBN 978-0-07-302204-8.
  10. ↑ «40 spilgti fakti par Amerikas pilsoņu karu». www.delfi.lv.
  11. ↑ Mailing Address: 1214 Middle Street Sullivan's Island, SC 29482 Phone:883-3123 Contact Us. «Fort Sumter and Fort Moultrie National Historical Park (U.S. National Park Service)». www.nps.gov.
  12. ↑ «Šī diena vēsturē. Kapitulācijas līgums starp dienvidniekiem un ziemeļniekiem ASV pilsoņu karā». www.lsm.lv.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Amerikas_pilsoņu_karš&oldid=4116966"