Getisburgas kauja

Bruņota sadursme Amerikas pilsoņu kara laikā

Getisburgas kauja (angļu: Battle of Gettysburg) bija militāra sadursme starp Savienības un Konfederācijas bruņotajām pusēm Amerikas pilsoņu kara laikā, tā norisinājās no 1863. gada 1. līdz 3. jūlijam Getisburgas pilsētas apkārtnē Pensilvānijas štata dienviddaļā.[2]

Getisburgas kauja
Daļa no Amerikas pilsoņu kara

Getisburgas kaujas attēlojums mākslinieka skatījumā, 1887. gads
Datums1863. gada 1.—3. jūlijs
Vieta39°48′40″N 77°13′30″W / 39.811°N 77.225°W / 39.811; -77.225Koordinātas: 39°48′40″N 77°13′30″W / 39.811°N 77.225°W / 39.811; -77.225
Iznākums Savienības uzvara
Karotāji
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis Amerikas Savienotās Valstis Amerikas Valstu Konfederācija
Komandieri un līderi
Džordžs Mīds
Džons F. Reinoldss
Vinfīlds S. Skots
Daniels Siklss
Džordžs Saikss
Džons Sedžviks
Olivers Otiss Hovards
Henrijs Vorners Slokums
Alfrēds Plezontons
Roberts O. Tailers
Henrijs Džeksons Hants
Roberts Lī
Džeimss Longstrīts
Ričards S. Jūels
A.P.Hills
Džebs Stjuarts
Iesaistītās vienības
Potomakas armija Ziemeļvirdžīnijas armija
Spēks
85 000[1]—94 000[2] 71 000[2]—75 000[3]
Zaudējumi
Kopā 23 049
(3155 nogalināti,
14 529 ievainoti,
5365 pazuduši)[1]
Kopā 28 063
(3903 nogalināti,
18 735 ievainoti,
5425 pazuduši)[1]

Getisburgas kauja bija lielākā un asiņainākā kauja Amerikas pilsoņu kara laikā, tajā tika ievainoti vairāk kā 50 000 Savienības un Konfederācijas spēku karavīri, no kuriem dzīvību zaudēja aptuveni 7000.[2] Kaujas iznākumā uzvaru izdevās izcīnīt Savienības jeb Ziemeļu štatu bruņotajai pusei, kuras pārstāvētā Potomakas armija ģenerāļa Džordža Mīda vadībā no savām aizsardzības pozīcijām izturēja visu trīs dienu uzbrukumus un gala rezultātā piespieda atkāpties Konfederācijas bruņotās puses ģenerāļa Roberta Lī pārstāvēto Ziemeļvirdžīnijas armiju atpakaļ uz Dienvidu štatu teritoriju.

Getisburgas kaujas rezultātā toreizējais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Abrahams Linkolns veica savu slaveno Getisburgas uzrunu, kurā aicināja uz jaunas militārās kapsētas — Getisburgas Nacionālās kapsētas — izveidi. Pēc sakāves Getisburgas kaujā Konfederācijas bruņotie spēki tā arī vairs neatguvās un atlikušos divus karadarbības gadus pavadīja cīnoties vairs tikai savā teritorijā. Ne velti vairāku autoru skatījumā Getisburgas kauja kopā ar Viksburgas aplenkumu (Siege of Vicksburg) tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem pagrieziena punktiem visā karā.[1][4]

Priekšvēsture labot šo sadaļu

Pēc tam, kad 1863. gada maijā Konfederācijas spēki ģenerāļa Roberta Lī vadībā bija izcīnījuši uzvaru Čanselorsvillas kaujā (Battle of Chancellorsville) Virdžīnijas teritorijā, Lī nolēma, ka gaidāmās vasaras kampaņas laikā veiks atkārtotu iebrukumu Savienības teritorijā (iepriekšējais dienvidnieku iebrukums Ziemeļu štatu teritorijā norisinājās 1862. gada septembrī, kur Entitemas kaujas (Battle of Antietam) rezultātā Roberta Lī pārstāvētā Ziemeļvirdžīnijas armija bija spiesta pārtraukt uzbrukumu un atkāpties no Mērilendas uz Virdžīniju).[1][3]

Mūsdienu autori norāda, ka Lī vēlme veikt atkārtotu iebrukumu Savienības teritorijā, iespējams, izrietēja no apstākļa, ka vienīgais veids, kā Konfederācija varēja iegūt atzinību un materiālo palīdzību no citām valstīm, it īpaši no Apvienotās Karalistes un Francijas, bija izcīnot lielu militāru uzvaru Savienības teritorijā.[1][2] Turklāt pat ja briti un franči beigās nolemtu neveidot bruņotu savienību ar Konfederāciju, dienvidnieku militārās uzvaras gadījumā pastāvēja iespēja, ka Eiropas lielvaras vai sliktākajā gadījumā pat paši Ziemeļu štatu iedzīvotāji pamazām varētu sākt piespiest Linkolna administrāciju Vašingtonā uzsākt miera sarunas ar Konfederācijas valdību.[1][5]

Tāpat vienlīdz svarīgi bija panākt, lai 1863. gada vasarā karadarbība pēc iespējas mazāk skartu Virdžīnijas laukus un tā vietā pārietu uz Ziemeļu štatu teritorijām, kas tādējādi dotu iespēju Virdžīnijas lauksaimniekiem nodarboties ar labības audzēšanu un ražas novākšanu, kas savukārt bija būtisks aspekts Konfederācijas saimniecībai.[5] Visbeidzot pārdrošs uzbrukums Ziemeļu štatiem Pensilvānijas virzienā 1863. gada vasarā, iespējams, ļautu atvieglot Konfederācijas spēku ielenkumu Viksburgas kaujā pie Misisipi upes, kas tādējādi piespiestu Savienības virspavēlniecību pārvest daļu no karavīriem Rietumos uz Austrumu karadarbības reģionu Potomakas upes apkārtnē.[5]

Konfederācijas ģenerāļa Roberta Lī stratēģiskais uzbrukuma plāns sevī ietvēra aprīkot savu Ziemeļvirdžīnijas armiju ar visiem nepieciešamajiem resursiem un negaidīti uzbrukt caur Mērilendu Pensilvānijas virzienā, iespējams, tiekot tik tālu kā līdz Harisburgai, kas atradās kādus 56 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Getisburgas.[2][6] Pēc tam Lī vadītā Ziemeļvirdžīnijas armija varētu pagriezties uz dienvidiem un teorētiski apdraudēt arī tādas pilsētas kā Filadelfiju, Baltimoru un pat Vašingtonu. Stratēģiskā uzbrukuma plāna galvenais mērķis bija panākt lai Savienības pārraudzītā Potomakas armija sekotu tai Pensilvānijas teritorijā un pēc Lī izvēlēs iesaistītos ar to bruņotā sadursmē, kas būtu izdevīgāka Konfederācijas spēkiem, tādējādi panākot Savienības galvenās armijas sakāvi un nepieciešamo uzvaru kaujā.[6]

Karojošās puses labot šo sadaļu

Savienība labot šo sadaļu

 
Potomakas armijas virspavēlnieks Džordžs Mīds.

Potomakas armiju Getisburgas kaujā vadīja ģenerālmajors Džordžs Mīds, kurš armijas vadošā komandiera statusu ieguva tikai 28. jūnijā, trīs dienas pirms kaujas sākuma (pirms tam par armijas vadošo komandieri kalpoja ģenerālmajors Džozefs Hukers (Joseph Hooker), kuru ASV prezidents Abrahams Linkolns bija izvēlējies aizstāt pēdējā brīdī — Linkolna skatījumā Hukers bija vainojams pie sakāves Čanselorsvillas kaujā, kā arī negribīgi izrādīja iniciatīvu pēc iespējas ātrāk iesaistīties vēl vienā bruņotā sadursmē ar Konfederācijas ģenerāļa Roberta Lī pārstāvēto armiju).[3]

Getisburgas kaujas laikā Potomakas armija sastāvēja no septiņiem kājnieku korpusiem, viena kavalērijas korpusa un vienas artilērijas rezerves vienības, kuru kopumā veidoja vairāk kā 95 000 karavīri:[7]

Konfederācija labot šo sadaļu

 
Ziemeļvirdžīnijas armijas virspavēlnieks Roberts Lī

Ziemeļvirdžīnijas armiju, kuras sastāvā ietilpa trīs kājnieku korpusi un viena kavalērijas divīzija (to kopumā veidoja teju 75 000 karavīri) Getisburgas kaujā vadīja ģenerālis Roberts Lī:[17]

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 «Battle of Gettysburg». historynet.com. Historynet. Skatīts: 2019. gada 10. marts.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 «Battle of Gettysburg». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2019. gada 10. marts.
  3. 3,0 3,1 3,2 «Battle of Gettysburg». history.com. History. 2009. gada 29. oktobris. Skatīts: 2019. gada 10. marts.
  4. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 7. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  5. 5,0 5,1 5,2 Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 8. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  6. 6,0 6,1 Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 10. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  7. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 26. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  8. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 26.-27. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  9. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 27.-28. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  10. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 28.-29. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  11. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 29.-30. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  12. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 30. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  13. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 30.-31. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  14. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 31.-32. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  15. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 32.-33. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  16. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 33. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  17. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 34. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  18. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 34.-35. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  19. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 35.-36. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  20. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 36.-38. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
  21. Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 38.-39. lpp. ISBN 1-85532-336-2.

Ārējās saites labot šo sadaļu