Getisburgas kauja
Getisburgas kauja (angļu: Battle of Gettysburg) bija militāra sadursme starp Savienības un Konfederācijas bruņotajām pusēm Amerikas pilsoņu kara laikā, tā norisinājās no 1863. gada 1. līdz 3. jūlijam Getisburgas pilsētas apkārtnē Pensilvānijas štata dienviddaļā.[2]
| Getisburgas kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Amerikas pilsoņu kara | |||||||
.jpg) Getisburgas kaujas attēlojums mākslinieka skatījumā, 1887. gads | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 Amerikas Savienotās Valstis |
.svg){kind=small} Amerikas Valstu Konfederācija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Džordžs Mīds Džons F. Reinoldss Vinfīlds S. Skots Daniels Siklss Džordžs Saikss Džons Sedžviks Olivers Otiss Hovards Henrijs Vorners Slokums Alfrēds Plezontons Roberts O. Tailers Henrijs Džeksons Hants |
Roberts Lī Džeimss Longstrīts Ričards S. Jūels A.P.Hills Džebs Stjuarts | ||||||
| Iesaistītās vienības | |||||||
| Potomakas armija | Ziemeļvirdžīnijas armija | ||||||
| Spēks | |||||||
| 85 000[1]—94 000[2] | 71 000[2]—75 000[3] | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
Kopā 23 049 (3155 nogalināti, 14 529 ievainoti, 5365 pazuduši)[1] |
Kopā 28 063 (3903 nogalināti, 18 735 ievainoti, 5425 pazuduši)[1] | ||||||
Getisburgas kauja bija lielākā un asiņainākā kauja Amerikas pilsoņu kara laikā, tajā tika ievainoti vairāk kā 50 000 Savienības un Konfederācijas spēku karavīri, no kuriem dzīvību zaudēja aptuveni 7000.[2] Kaujas iznākumā uzvaru izdevās izcīnīt Savienības jeb Ziemeļu štatu bruņotajai pusei, kuras pārstāvētā Potomakas armija ģenerāļa Džordža Mīda vadībā no savām aizsardzības pozīcijām izturēja visu trīs dienu uzbrukumus un gala rezultātā piespieda atkāpties Konfederācijas bruņotās puses ģenerāļa Roberta Lī pārstāvēto Ziemeļvirdžīnijas armiju atpakaļ uz Dienvidu štatu teritoriju.
Getisburgas kaujas rezultātā toreizējais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Abrahams Linkolns veica savu slaveno Getisburgas uzrunu, kurā aicināja uz jaunas militārās kapsētas — Getisburgas Nacionālās kapsētas — izveidi. Pēc sakāves Getisburgas kaujā Konfederācijas bruņotie spēki tā arī vairs neatguvās un atlikušos divus karadarbības gadus pavadīja cīnoties vairs tikai savā teritorijā. Ne velti vairāku autoru skatījumā Getisburgas kauja kopā ar Viksburgas aplenkumu (Siege of Vicksburg) tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem pagrieziena punktiem visā karā.[1][4]
Priekšvēsture
labot šo sadaļuPēc tam, kad 1863. gada maijā Konfederācijas spēki ģenerāļa Roberta Lī vadībā bija izcīnījuši uzvaru Čanselorsvillas kaujā (Battle of Chancellorsville) Virdžīnijas teritorijā, Lī nolēma, ka gaidāmās vasaras kampaņas laikā veiks atkārtotu iebrukumu Savienības teritorijā (iepriekšējais dienvidnieku iebrukums Ziemeļu štatu teritorijā norisinājās 1862. gada septembrī, kur Entitemas kaujas (Battle of Antietam) rezultātā Roberta Lī pārstāvētā Ziemeļvirdžīnijas armija bija spiesta pārtraukt uzbrukumu un atkāpties no Mērilendas uz Virdžīniju).[1][3]
Mūsdienu autori norāda, ka Lī vēlme veikt atkārtotu iebrukumu Savienības teritorijā, iespējams, izrietēja no apstākļa, ka vienīgais veids, kā Konfederācija varēja iegūt atzinību un materiālo palīdzību no citām valstīm, it īpaši no Apvienotās Karalistes un Francijas, bija izcīnot lielu militāru uzvaru Savienības teritorijā.[1][2] Turklāt pat ja briti un franči beigās nolemtu neveidot bruņotu savienību ar Konfederāciju, dienvidnieku militārās uzvaras gadījumā pastāvēja iespēja, ka Eiropas lielvaras vai sliktākajā gadījumā pat paši Ziemeļu štatu iedzīvotāji pamazām varētu sākt piespiest Linkolna administrāciju Vašingtonā uzsākt miera sarunas ar Konfederācijas valdību.[1][5]
Tāpat vienlīdz svarīgi bija panākt, lai 1863. gada vasarā karadarbība pēc iespējas mazāk skartu Virdžīnijas laukus un tā vietā pārietu uz Ziemeļu štatu teritorijām, kas tādējādi dotu iespēju Virdžīnijas lauksaimniekiem nodarboties ar labības audzēšanu un ražas novākšanu, kas savukārt bija būtisks aspekts Konfederācijas saimniecībai.[5] Visbeidzot pārdrošs uzbrukums Ziemeļu štatiem Pensilvānijas virzienā 1863. gada vasarā, iespējams, ļautu atvieglot Konfederācijas spēku ielenkumu Viksburgas kaujā pie Misisipi upes, kas tādējādi piespiestu Savienības virspavēlniecību pārvest daļu no karavīriem Rietumos uz Austrumu karadarbības reģionu Potomakas upes apkārtnē.[5]
Konfederācijas ģenerāļa Roberta Lī stratēģiskais uzbrukuma plāns sevī ietvēra aprīkot savu Ziemeļvirdžīnijas armiju ar visiem nepieciešamajiem resursiem un negaidīti uzbrukt caur Mērilendu Pensilvānijas virzienā, iespējams, tiekot tik tālu kā līdz Harisburgai, kas atradās kādus 56 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Getisburgas.[2][6] Pēc tam Lī vadītā Ziemeļvirdžīnijas armija varētu pagriezties uz dienvidiem un teorētiski apdraudēt arī tādas pilsētas kā Filadelfiju, Baltimoru un pat Vašingtonu. Stratēģiskā uzbrukuma plāna galvenais mērķis bija panākt lai Savienības pārraudzītā Potomakas armija sekotu tai Pensilvānijas teritorijā un pēc Lī izvēlēs iesaistītos ar to bruņotā sadursmē, kas būtu izdevīgāka Konfederācijas spēkiem, tādējādi panākot Savienības galvenās armijas sakāvi un nepieciešamo uzvaru kaujā.[6]
Karojošās puses
labot šo sadaļuSavienība
labot šo sadaļu
Potomakas armiju Getisburgas kaujā vadīja ģenerālmajors Džordžs Mīds, kurš armijas vadošā komandiera statusu ieguva tikai 28. jūnijā, trīs dienas pirms kaujas sākuma (pirms tam par armijas vadošo komandieri kalpoja ģenerālmajors Džozefs Hukers (Joseph Hooker), kuru ASV prezidents Abrahams Linkolns bija izvēlējies aizstāt pēdējā brīdī — Linkolna skatījumā Hukers bija vainojams pie sakāves Čanselorsvillas kaujā, kā arī negribīgi izrādīja iniciatīvu pēc iespējas ātrāk iesaistīties vēl vienā bruņotā sadursmē ar Konfederācijas ģenerāļa Roberta Lī pārstāvēto armiju).[3]
Getisburgas kaujas laikā Potomakas armija sastāvēja no septiņiem kājnieku korpusiem, viena kavalērijas korpusa un vienas artilērijas rezerves vienības, kuru kopumā veidoja vairāk kā 95 000 karavīri:[7]
- I korpuss (kopējais sastāvs vairāk kā 12 500 karavīri, vadošais komandieris ģenerālmajors Džons Reinoldss (John F. Reynolds), divīziju komandieri ģenerālbrigadieris Džeimss Vodsvorts (James S. Wadsworth), ģenerālbrigadieris Džons Robinsons (John C. Robinson) un ģenerālmajors Ebners Dabldejs (Abner Doubleday)).[8]
- II korpuss (kopējais sastāvs vairāk kā 11 500 karavīri, vadošais komandieris Vinfilds Skots Henkoks (Winfield S. Hancock), divīziju komandieri ģenerālbrigadieris Džons Koldvels (John C. Caldwell), ģenerālbrigadieris Džons Gibons (John F. Gibbon) un ģenerālbrigadieris Aleksandrs Hejss (Alexander Hays)).[9]
- III korpuss (kopējais sastāvs vairāk kā 10 700 karavīri, vadošais komandieris ģenerālmajors Daniels Siklss (Daniel E. Sickles), divīziju komandieri ģenerālmajors Deivids Birnijs (David B. Birney) un ģenerālbrigadieris Endrū Hemfrijss (Andrew A. Humphreys)).[10]
- V korpuss (kopējais sastāvs nepilni 11 000 karavīri, vadošais komandieris ģenerālmajors Džordžs Saikss (George Sykes), divīziju komandieri ģenerālbrigadieris Džeimss Barnss (James Barnes), ģenerālbrigadieris Romeins Eirss (Romeyn B. Ayres) un ģenerālbrigadieris Semjuels Krofords (Samuel W. Crawford)).[11]
- VI korpuss (kopējais sastāvs vairāk kā 13 900 karavīri, vadošais komandieris ģenerālmajors Džons Sedžviks (John Sedgwick), divīziju komandieri ģenerālbrigadieris Horācio Raits (Horatio G. Wright), ģenerālbrigadieris Albions Hovs (Albion P. Howe) un ģenerālmajors Džons Ņūtons (John Newton)).[12]
- XI korpuss (kopējais sastāvs vairāk kā 9200 karavīri, vadošais komandieris ģenerālmajors Olivers Hovards (Oliver O. Howard), divīziju komandieri ģenerālbrigadieris Fransiss Barlovs (Francis C. Barlow), ģenerālbrigadieris Ādolfs fon Štainvērs (Adolph von Steinwehr) un ģenerālmajors Karls Šurcs (Carl Schurz)).[13]
- XII korpuss (kopējais sastāvs nepilni 10 000 karavīri, vadošais komandieris ģenerālmajors Henrijs Slokams (Henry W. Slocum), divīziju komandieri ģenerālmajors Alfeuss Viljamss (Alpheus S. Williams) un ģenerālbrigadieris Džons Girijs (John W. Geary)).[14]
- Kavalērijas korpuss (kopējais sastāvs nepilni 11 500 karavīri, vadošais komandieris ģenerālmajors Alfrēds Plezontons (Alfred Pleasonton), divīziju komandieri ģenerālbrigadieris Džons Bjufords (John Buford), ģenerālbrigadieris Deivids Gregs (David M. Gregg) un ģenerālbrigadieris Džadsons Kilpatriks (H. Judson Kilpatrick)).[15]
- Artilērijas rezerve (kopējais sastāvs nepilni 50 karavīri, vadošais komandieris ģenerālbrigadieris Roberts Tailers (Robert O. Tyler)).[16]
Konfederācija
labot šo sadaļu
Ziemeļvirdžīnijas armiju, kuras sastāvā ietilpa trīs kājnieku korpusi un viena kavalērijas divīzija (to kopumā veidoja teju 75 000 karavīri) Getisburgas kaujā vadīja ģenerālis Roberts Lī:[17]
- I korpuss (kopējais sastāvs vairāk kā 21 000 karavīri, vadošais komandieris ģenerālleitnants Džeimss Longstrīts (James Longstreet), divīziju komandieri ģenerālmajors Lafajets Maklovss (Lafayette McLaws), ģenerālmajors Džordžs Pikets (George E. Pickett) un ģenerālmajors Džons Huds (John B Hood)).[18]
- II korpuss (kopējais sastāvs vairāk kā 20 800 karavīri, vadošais komandieris ģenerālleitnants Ričards Juls (Richard S. Ewell), divīziju komandieri ģenerālmajors Džubals Erlijs (Jubal Early), ģenerālmajors Edvards Džonsons (Edward Johnson) un ģenerālmajors Roberts Rouds (Robert E. Rodes)).[19]
- III korpuss (kopējais sastāvs nepilni 26 800 karavīri, vadošais komandieris ģenerālleitnants Embrouzs Hils (Ambrose P. Hill), divīziju komandieri ģenerālmajors Ričards Herons Andersons (Richard H. Anderson), ģenerālmajors Henrijs Hets (Henry Heth) un ģenerālmajors Viljams Penders (William D. Pender)).[20]
- Kavalērijas divīzija (kopējais sastāvs nepilni 6500 karavīri, vadošais komandieris ģenerālmajors Džebs Stjuarts (J. E. B. Stuart), brigāžu komandieri ģenerālbrigadieri Veids Hemptons (Wade Hampton), Beverlijs Robertsons (Beverly H. Robertson), Viljams Edmundsons Džounss (William E. Jones), Fichujs Lī (Fitzhugh Lee), Alberts Dženkinss (Albert G. Jenkins), Džons Čembliss (John R. Chambliss) un Džons Imbodens (John D. Imboden)).[21]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 «Battle of Gettysburg». historynet.com. Historynet. Skatīts: 2019. gada 10. marts.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 «Battle of Gettysburg». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2019. gada 10. marts.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Battle of Gettysburg». history.com. History. 2009. gada 29. oktobris. Skatīts: 2019. gada 10. marts.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 7. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 8. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ 6,0 6,1 Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 10. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 26. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 26.-27. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 27.-28. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 28.-29. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 29.-30. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 30. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 30.-31. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 31.-32. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 32.-33. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 33. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 34. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 34.-35. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 35.-36. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 36.-38. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
- ↑ Carl Smith. Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 38.-39. lpp. ISBN 1-85532-336-2.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Getisburgas kauja |
- Encyclopaedia Britannica ieraksts (angliski)
- Dokumentāla filma par Getisburgas kauju (angliski)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar Amerikas Savienotajām Valstīm saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |