Žans Lerons Dalambērs

Žans Batists Lerons Dalambērs (franču: Jean-Baptiste le Rond d'Alembert; dzimis 1717. gada 16. novembrī, miris 1783. gada 29. oktobrī) bija franču matemātiķis, mehāniķis, fiziķis, filozofs un mūzikas teorētiķis.

Žans Lerons Dalambērs Jean le Rond d'Alembert Personīgā informācija Dzimis 1717. gada 16. novembrī Parīze Miris 1783. gada 29. oktobrī (65 gadi) Parīze Tautība Francūzis

Zinātniskā darbība Zinātne Matemātika, mehānika, fizika, filozofija Studenti Pjērs Simons Laplass

Biogrāfija

Bērnība

1717. gada novembrī Parīzē uz Svētā Žana Lerona baznīcas kāpnēm tika atrasts pamests zīdainis. Policijas komisārs šo atradumu nodeva kādai zemniecei. Bērns tika nokristīts Žana Lerona vārdā. Drīz vien noskaidrojās, kas ir mazuļa vecāki. Tēvs — artilērijas ģenerālis Detušs, māte — tajā laikā pazīstamā literāte Tansena. Tomēr vecāki, kas nesastāvēja laulībā, dēlu neaudzināja, vienīgi tēvs sniedza materiālu atbalstu, un tāpēc Žans uzauga zemnieku Ruso ģimenē. Tā bija draudzīga saime, kurā pret audžubērnu izturējās tāpat kā pret īstajiem bērniem.

Četru gadu vecumā Žanu nodeva pansionātā, kur viņš uzturējās, līdz sasniedza trīspadsmit gadu vecumu. Te zēns ieguva pirmās zināšanas un vēlāk vienmēr atcerējās savu pirmo skolotāju un palīdzēja viņa bērniem. Gan dzīvojot pansionātā, gan vēlāk mācoties koledžā, gan turpmākajā dzīvē Dalambērs nekad neaizmirsa arī savu audžumāti Ruso kundzi.

Mācības un izglītība

Tūlīt pēc pansionāta Žans 13 gadu vecumā iestājās Mazarinī koledžā, kur visus pārsteidza ar savām izcilajām zināšanām un dotībām. Dalambērs mācījās koledžā trīs gadus un teicami apguva latīņu un grieķu valodu, filozofiju, literatūru un oratora mākslu. Dalambēra daiļrunība sagādāja daudz patīkamu brīžu viņa klausītājiem. Skolā mācījies arī fiziku, bet viņa uztverē tā bija neskaidru definīciju virknējums un galīgi neapmierināja zinātkāro skolnieku. Daudzus priekšmetus, piemēram, ģeogrāfiju un vēsturi, koledžā nemācīja. Skolas audzinātāji centās Dalambēru audzināt jansenistu garā un asprātīgo oratoru izmantot cīņās pret saviem reliģiskajiem sāncenšiem — jezuītiem. Vēlāk Dalambērs sacerējumā “Par jezuītiem” tos asi kritizēja, bet arī jansenistiem kritika negāja secen.

17. gadu vecumā Dalambērs beidza Mazarinī koledžu, nokārtoja eksāmenus un ieguva mākslas bakalaura grādu. Pēc tam 2 gadus mācījās Juridisko zinātņu akadēmijā un to beidza kā tiesību zinātņu licenciāts.

Pavērās iespēja advokāta darbam, bet Dalambērs nevarēja mierīgu prātu aizstāvēt vainīgos. Tāpēc viņš turpināja savu izglītības procesu, šoreiz medicīnas jomā. Tomēr gan jurisprudences, gan medicīnas studiju laikā Dalambērs ar interesi lasīja dažādas matemātikas grāmatas. Draugi un tēva piederīgie (kas pēc tēva nāves bija Dalambēra atbalstītāji) centās pārliecināt, ka ar matemātiku tālu nevarēšot tikt. Tāpēc Žans visas matemātikas grāmatas aiznesa pie sava drauga Didro un nopietni sāka nodoties medicīnas studijām. Taču domas saistījās ar matemātiku. Medicīnas studijas tika pamestas, un 22 gados Dalambērs izlēma kļūt par matemātiķi.

1757. gadā Dalambērs izstājās no enciklopēdijas redakcijas, tomēr paliekot par tās līdzstrādnieku. Akadēmijā bija paradums, ka jaunievēlētajiem locekļiem jāsaka slavas runa tam akadēmiķim, kas atbrīvojis vakanci. Dalambērs ar spīdošu runu glāba no aizmirstības kādu mazpazīstamu bīskapu. Pēdējos desmit mūža gados Dalambērs bija Francijas Zinātņu akadēmijas sekretārs.

No 1764. gada Dalambērs bija Pēterburgas Zinātņu akadēmijas loceklis.

1783. gada 29. oktobrī pēc smagas slimības Dalambērs nomira.

Principi

Vienkāršība un patstāvība, ko Dalambērs ieguva bērnībā, pavadīja viņu visu mūžu. Materiālais stāvoklis slavenajam zinātniekam ne vienmēr bija nodrošināts, bet viņš noraidīja augstu personu ielūgumus un vēlējās palikt neatkarīgs. Tā, piemēram, prūšu ķeizars Frīdrihs II 1752. gadā piedāvāja Dalambēram vietu savā akadēmijā, vēlāk pat prezidenta amatu, bet franču zinātnieks no tā atteicās.

Vēl vilinošāks piedāvājums nāca no imperatores Katrīnas II. Viņa aicināja zinātnieku par sava dēla Pāvila audzinātāju. Dalambērs ļoti pieklājīgi atsacījās, piebilstot, ka nevar atstāt savus draugus. Tad Katrīna II aicināja matemātiķi kopā ar draugiem un solīja pasakainu atlīdzību. Bet arī tas nelīdzēja, un sekoja delikāta, bet stingra noraidoša atbilde.

Sasniegumi

1739. un 1740. gadā Dalambērs iesniedza Parīzes Zinātņu akadēmijai divus traktātus: par cietu ķermeņu kustību šķidrumos un par integrālrēķiniem.

1741. gadā Žans Dalambērs kļuva par Parīzes Zinātņu akadēmijas adjunktu.

1743. gadā tika izdots slavenais “Traktāts par dinamiku” (Traite de la dynamique), kurā zinātnieks formulēja vēlāk plaši pazīstamo dinamikas pamatprincipu — Dalambēra principu. Tika formulētas jebkuras materiālās sistēmas kustības diferenciālvienādojuma sastādīšanas likumi, tādējādi reducējot dinamikas uzdevumus par statikas uzdevumiem. Šis darbs izvirzīja Dalambēru Eiropas ģeometru pirmajās rindās.

1747. gadā parādījās “Pētījumi par vētru vispārīgo cēloni”. Šis darbs izpelnījās Berlīnes Ķeizariskās zinātņu akadēmijas prēmiju, un autors kļuva par akadēmijas locekli. Tika izdots raksts “Pētījumi par līkni, kuru veido saspringta stīga, kas atrodas svārstībā”, kur Dalambērs atrisināja otrās kārtas parciālo diferenciālvienādojumu stīgu šķērssvārstībām. Tādējādi Dalambēru var uzskatīt par vienu no matemātiskās fizikas pamatlicējiem.

1750. gadā sākās Dalambēra darbs pie “Zinātņu mākslu un amatu enciklopēdijas”. Šī grandiozā sacerējuma izveidošanā piedalījās daudzi Francijas zinātnieki ar Didro un Dalambēru vadībā. Ap enciklopēdiju grupējās liberālie un radikālie sabiedrības slāņi, kas nostājās pret karalisko patvadību un muižniecības un garīdzniecības iespaidu.

1751. gadā iznāca enciklopēdijas 1. sējums, kuru ievadīja Dalambēra sacerējums “Zinātņu izcelšanās un attīstības apraksts”, kurā tika klasificētas dažādas zinātnes un parādīta to evolūcija. Sējumā bija arī vairāk nekā simt Dalambēra rakstu filozofijā, vēsturē un literatūrā. Pirmajos encikopēdijas sējumos bija arī Dalambēra raksti “Diferenciāļi”, “Vienādojumi”, “Dinamika”, “Ģeometrija” un “Dimensija”. Pēdējā rakstā primo reizi izteikta ideja par laiku kā ceturto dimensiju. Dažas publikācijas izraisīja asas diskusijas un intrigas no garīdzniecības puses.

Līdz 1759. gadam kopā ar Denī Didro bija "Enciklopēdijas" līdzredaktori, Dalambērs uzrakstīja ievadu Enciklopēdijai, kurā sniedza zinātņu klasifikāciju. Viņa vārdā ir nosaukta viļņu vienādojumu atrisinājuma iegūšanai paredzētā Dalambēra formula. Dalambērs pirmais mēģināja pierādīt algebras fundamentālo teorēmu (1746). Dažādās zinātnēs viņa vārdā ir nosaukti dažādi termini. Uzskatāms par vienu no matemātiskās fizikas pamatlicējiem un Ņūtona darbu turpinātāju. Bijis Pjēra Simona Laplasa un Lagranža skolotājs. Fiziķiem ir pazīstams Dalambēra princips un darbi dinamikā un statikā.

Vēsturnieki, filozofi un fiziologi piemin Dalambēra sasniegumu "Zinātņu, mākslu un amatu enciklopēdijas" izveidošanā.

Sava mūža pēdējos desmit gados uzrakstīja visu to Francijas Zinātņu akadēmiķu biogrāfijas, kas miruši no 1700. līdz 1772. gadam.

Iedvesmas avoti

Dalambērs par savu paraugu izvirzīja romiešu vēsturnieku Tacitu, kas pratis runāt vienkārši par sarežģītām problēmām. Iepazīstoties ar izcilā franču zinātnieka darbību, jāsecina, ka viņš savam ideālam patiešām ir sekojis.

Profesionalitāte

Interesanti, ka Dalambērs nav bijis profesors un nekad nav pasniedzis stundas. Vienīgā vieta, kur zinātnieks uzstājies, bija Zinātņu akadēmijā. Šajā ziņā viņš atšķīrās no Didro, kuru vajadzība spieda mācīt matemātiku, to labi nepārzinot. Diemžēl metodisko iemaņu trūkums izpaužas Dalambēra darbu izklāstā, jo savus darbus zinātnieks rakstījis it kā steigā; domu pārpilnība un oriģinalitāte apgrūtina to lasīšanu.

Devums matemātikā

Matemātikā Dalambērs galvenokārt aplūkoja diferenciālvienādojumu teoriju, algebras pamatteorēmu, rindu teoriju un funkciju teoriju.

Dalambērs aizstāvēja Ņūtonu pret fluksiju metodes kritiķiem un norādīja, ka angļu zinātnieks savu metodi būtībā ir pamatojis ar robežu teoriju.

Šo Dalambēra pieeju savā darbā “Matemātiskie rokraksti” cildināja Kārlis Markss un norādīja, ka, “noraujot no diferenciālrēķiniem mistikas plīvuru, Dalambērs ir spēris milzīgu soli uz priekšu”.

Integrālrēķinus Dalambērs uzlūkoja kā apgrieztu procesu diferenciālrēķiniem. Daudz vērības zinātnieks arī pievērsa robežas jēdziena noskaidrošanai. Rindu teorijā Dalambēra vārdā nosaukts konverģences kritērijs (Dalambēra pazīme)

Savdabīga, tomēr kļūdaina bija Dalambēra attieksme pret negatīviem skaitļiem. Matemātiķis noliedza negatīvo skaitļu eksistenci. Viņam tie eksistēja tikai kā pozitīvu skaitļu pretstats.

Dalambērs un viņa uzskatu aizstāvji izmantoja dažādus paradoksus.

Un tomēr ir šī nostāja, izraisot polemiku, virzīja uz priekšu reālo negatīvo lielumu izpratni.

Lielais zinātnieks līdz pat mūža beigām nodarbojās ar zinātni un literatūru un uzstājās akadēmijā, kur tika ievēlēts “Četrdesmit nemirstīgo locekļu” skaitā.

Filozofijā, izziņas teorijā Dalambērs bija sensuālisma pārstāvis. Viņš apšaubīja Dieva eksistenci, tomēr līdz ateismam nenokļuva.

Dažus pētījumus Dalambērs veica arī astronomijā, liekot pamatus perturbāciju teorijai, izstrādājot savu Mēness kustības teoriju.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Astronomu biogrāfiskās enciklopēdijas raksts (angliski)
• Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)