Vikipēdija

Ņina Rautio

Ņina Rautio (krievu: Нина Валентиновна Раутио; dzimusi 1957. gada 21. septembrī) ir operas dziedātāja (soprāns), operas aktrise.[1] Dēls — pianists, diriģents Jans Karls Rautio (1980).

Nina Rautio
Galvenā informācija
Dzimusi Ņina Rautio
1957. gada 21. septembrī (67 gadi)
Žanri opera
Nodarbošanās dziedātāja
Instrumenti balss
Tīmekļa vietne ninarautio.com

Dzīvesgājums un karjera

labot šo sadaļu

Savas dzīves pirmos 19 gadus, dziedātāja ir nodzīvojusi Petrozavodskā, Karēlijas Republikā, kur pabeidza mūzikas skolu pēc programmas klavierspēle un mūzikas arodskolas teorētisko un vokālo nodaļu, ar izcilību pabeidzot Z.I.Larkinas vokālo klasi. 1983. gadā absolvējusi Ļeņingradas Valsts konservatoriju (docentes E.A.Abrosimovas klasi). Studiju laikā ir izpildījusi Violetas (Traviata) partiju Operas konservatorijas studijas izrādē.

Ņ. Rautio ir E. Villa-Lobosa Starptautiskā vokālistu konkursa (1983, II vieta, Riodežaneiro) un P.Čaikovska Starptautiskā konkursa (1986, IV vieta, Maskava) laureāte.

1984. gadā viņa ir sākusi savu operas karjeru ar uzstāšanos Malegotā, uz Sanktpēterburgas Mazās Operas teātra skatuves (soliste). Pēc dalības P.Čaikovska konkursā sekoja uzaicinājums pievienoties Lielā Maskavas teātra operas trupai, kur 1987. gada janvārī Ņinai Rautio tika piedāvāta vadošas operas solistes loma. Vienlaikus viņa ne tikai uzstājās uz skatuves, bet arī bija iesaistīta koncertuzvedumos uz Maskavas un Sanktpēterburgas prestižajām skatuvēm, kā arī radio.

No 1987. līdz 1993. gadam Lielā teātra soliste. Tajā laikā izpildīja vairākās galvenās partijas: Marija (“Mazepa”, rež. S. Bondarčuks), "Un Ballo Maschera",(dir. S.А. Štejns, 1987); Elizabete ("Dons Karloss", rež. I. Tumanovs), Santuca ("Cavalleria rusticana", dir. Štejns, 1988); Tatjana ("Jevgeņijs Oņegins", rež. B. Pokrovskis), Liza ("Pīķa dāma", rež. Baratovs, Pokrovska redakcija, abas 1989. gadā); Oksana ("Nakts pirms Ziemassvētkiem", rež. A. Titelis), Joanna ("Orleānas jaunava", rež. Pokrovskis) u.c.

"Ņinai Rautio — skaistākā balss tembra īpašniecei, kas ietver sevī plašu nokrāsu paleti, piemīt milzīgas gribas potenciāls, kas nosaka viņas aktrises talanta dabu."- rakstīja Lielā teātra režisors G.Mlikovs. Kritiķis A.Hripins teica: "jebkura definīcija (dramatiskā, liriski-dramatiskais soprāns) būs nosacīta, jo tā balss sintezē sevī visu sieviešu reģistru skaņas un krāsas: no samtaina kontralta līdz koloratursoprāna skanīgām pārejām. Tās diapazons ir unikāls — no sol mazās oktāvas līdz trešās oktāvas mi-bemola. Oriģinālākais ir apakšējais "krūšu" reģistrs — dzirdi aptverošs, biezs un piepildīts. Augšējais ir tīrs, sudrabains un lidojošs. Tajā vienlaicīgi sadzīvo skaņas kustīgums un dinamiskais blīvums..." (06.10.1990).

1980. gadu beigās Ņina Rautio sadarbojās ar muzikālo teātri "Forums", ko vadīja M. Jurovskis, kur izpildīja priesterienes Faustas partiju D. Bortņanska operā "Kvints Fabijs" (1990., pirmā izpildītāja Krievijā, rež. D. Bertmans).

1991. gadā Ņ.Rautio pirmo reizi uzstājās Rietumos ar Lielā Teātra viesizrādi Ņujorkas Metropolitēnā[2] un Edinburgas festivālā. Pēc šīm izrādēm viņa tika atzīta par izcila talanta aktrisi un 1992. gada februārī tika aicināta uz La Skala, Milānu, kā galvenas lomas dubliere Džakomo Pučīni operā "Manona Lesko" diriģenta Lorina Māzela vadībā. Pēc dažu dienu mēģinājumiem Ņina bija paaugstināta līdz galvenās lomas atveidotājai un aicināta uz operas ierakstu ar maestro Māzelu. Triumfālo panākumu guva gan operas ieraksts, gan iestudējums, kas arī kļuva par izšķirošo jaunas dziedātājas starptautiskās karjeras nodibināšanai.

Turpat Ņ. Rautio izpildīja Elizabetes partiju Džuzepe Verdi operā "Dons Karloss" (dir. R.Mutti), piedalījās L.Janāčeka "Glagoliskās mesas" izpildījumā (dir. Р. Shaji). Pēc veiksmīgas debijas La Skalā Ņina Rautio sāka auglīgu sadarbību ar izcilākajiem Eiropas diriģentiem — L.Māzelu (1992. gadā viesojās Eiropas valstīs ar Pitsburgas simfonisko orķestri L. Māzela vadībā) un Р. Šadži, kurš uzaicināja viņu uzstāties kā solistei ar Karalisko orķestri Koncergebau, (Nīderlande) Eirovīzijas Ziemassvētku koncertā.

Ņinas Rautio daiļradi augsti vērtēja Lučāno Pavaroti, kas vairākkārt uzstājās kopā ar viņu izrādēs: "Dons Karloss", "Un Ballo Maschera", "Andre Shenje", "Manona Lesko", Verdi Rekviēms u.c.

Kopš 1990. gadu sākuma dzīvo Londonā. Viesojas ar izrādēm visa pasaulē, uzstājās teātros: "Kovent Gārdens" (Londona), dir. D.Gatti, partijas: Amēlija "Un ballo Maschera", Aīda, Dezdemona, dir. M.Jurovskis, Аbigeila "Nabukko"; Romas opera (Aīdas partija, dir. D. Orens), "Metropolitēna opera" (Ņujorka, К. Badja, Aīdas partija), "Opera Bastille" (Parīze, Ļizas partija "Pīķa dāmā", dir. A.Končalovskis), Jaunā Izraēlas opera (Aīdas partija, Verdi rekviēms ar Izraēlas Filarmonijas orķestri, dir. Zubins Meta), Vīnes opera (Lizas partija, rež. K.Horress, dir. Māzels), teātris Komunāle (Florence, Dezdemona), Vācijas Valsts opera (Berlīne, Amelija operā "Simons Bokanegra", Aīda, Leonora- operā "Likteņa spēks"), Arena di Verona (Aīda) u.c.

Ņinas Rautio operu repertuārā ir vairāk nekā 20 galvenās partijas, starp kuriem arī ir Lēdija Makbeta, Leonora Verdi "Trubadūrā", Matilde Džoakīno Rosīni operā "Vilhelms Tells", Maddalena Umberto Džordano operā "Andre Shenje", Donna Anna Mocarta Mocarta "Don Žuanā" u.c.

Vairākkārt ir piedalījusies Savonlinnas festivāla izrādēs (Somijā), kur dziedāja Aīdu (1992) un uzstājās ar koncertprogrammām; piedalījās festivālos Oranžā (Dezdemonas partija ar BBC orķestri) un Zalcburgā (G. Mālera "Simfonija Nr.2", dir. Māzels). Ņina Rautio piedalījās arī iekšzemes mūzikas projektos (festivāls "Pasaules zelta balsis" Maskavā,[3] koncerts "Operas zvaigznes Maskavā", M. Mihailova Starptautiskais operas festivāls Čeboksaros,[4] festivāls "Aļabjeva muzikālais rudens"[5] u.c.).

Ņina Rautio daudz strādā uz koncertskatuves. Viņas plašajā kamermūzikas un oratoriju repertuāri ir pasaules klasikas darbi (tajā skaitā L. van Bethovēna, G.Malera, P.Čaikovska, S.Rahmaņinova, I.Starvinska, M.Tippeta, G.Sviridov a u.c. Darbi). 1990. gadā Ņ.Rautio piedalījās koncertā, kas bija veltīts G.Sviridova 75 gadu jubilejai, kur izpildīja viņa romances un poēmu "Отчалившая Русь" uz S.Jeseņina vārdiem.

2002. un 2003. gadā viņa strādāja Karēlijas Muzikālo teātrī Petrozavodskā par māksliniecisko vadītāju. Kā režisors veica Petras Maskanis operas "Cavalleria rusticana»" iestudējumu, kur arī pati izpildīja Santuči partiju.[6]

2003. gadā Karēlijas Republikas vadība aicināja Ņ. Rautio ieņemt prezidenta padomnieka amatu kultūras jautājumos.

Sadarbojas ar V. Popova Koru mākslas akadēmiju Maskavā, kur pasniedza vokāla stundas. 2010. gadā atvēra Ņinas Rautio Operas Mākslas Skolu Londonā.

1994. gadā Kembridžas Universitātes Starptautiskais biogrāfijas centrs ir publicējis Ņ. Rautio biogrāfiju "The World Who's Who of Women" 13. izdevniecībā.

Ar Ņinas Rautio piedalīšanos bija ierakstītas operas "Orleānas jaunava" (1992, Joannas partija, dir. Lazarevs, Teldec), "Manona Lesko" (1993, Manona partija, La Skala orķestris, dir. Māzels, Sony Classical. Pēc Deutsche Gramophon veiktas aptaujas, šīs audioieraksts tika atzīts par labāko šīs operas ierakstu pēdējo trīsdesmit gadu laikā), G.Malera "Simfonija Nr.2" (1993, Vīnes filharmonijas orķestris, dir. Māzels), Džuzepe Verdi Rekviēms (dir. Edvards Dauns, Sony), Puccini Experience (1995, ārijas no Dž. Pučīni operām, dir. E. Dauns, Conifer Records), P. Čaikovska romances (1995-96, klavieres S. Skigins), S. Rahmaņinova romances (1996, klavieres Semions Skidžins).

Diskogrāfija

labot šo sadaļu

CD un DVD

labot šo sadaļu
  • 1992 — Pučīni "Manona Lesko", Sony Classical, Teatro alla Scala
  • 1993 — Čaikovskis "Orleānas jaunava", Warner Music Group
  • 1995 — The Puccini Experience, Conifer Records, Royal Opera House
  • 1996 — Čaikovskis "Romances", 2 часть, Conifer Records
  • 1996 — Čaikovskis "Romances", 5 часть, Conifer Records
  • 1996 — Rahmaņinovs "Romances", Conifer Records

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ David M. Cummings, International Who's Who in Classical Music, Routledge, 2001, p.532 'Rautio, Nina'
  2. ↑ OPERA REVIEW; Russian Makes Met Debut In Season's First 'Aida, New York Times
  3. ↑ «'Золотые голоса мира в Москве' Концерт Нины Раутио». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. janvārī. Skatīts: 2012. gada 22. augustā.
  4. ↑ XIV традиционный международный оперный фестиваль имени Максима Дормидонтовича Михайлова
  5. ↑ Международный фестиваль "Алябьевская осень"
  6. ↑ Рецензия на премьеру оперы "Сельская честь" в постановке певицы Н.Раутио, которая состоялась в марте 2002 года в Петрозаводске. Это режиссерский дебют певицы, она же исполнила роль Сантуццы[novecojusi saite]

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ņina_Rautio&oldid=4079496"