Ēvī Upeniece (dzimusi 1925. gada 22. augustā, mirusi 2024. gada 29. augustā) bija latviešu un igauņu izcelsmes tēlniece, portretiste.

Ēvī Upeniece
Personīgā informācija
Dzimusi 1925. gada 22. augustā
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Mirusi 2024. gada 29. augustā (99 gadi)
Nodarbošanās tēlniece, portretiste
Augstskola Latvijas Mākslas akadēmija (1952)

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Ēvī Upeniece dzimusi 1925. gada 22. augustā, Rīgā. Tēvs bijis Eduards Upenieks – latvietis, finiera fabrikas meistars Sarkandaugavā, māte – igauniete, skolotāja Leida Upeniece (Oinas).[1] Ē. Upenieces vīrs – tēlnieks Vladimirs Rapiķis.

Mācījusies Rīgas Daiļamatniecības skolā (1944—1946), beigusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (1952). Ē. Upenieces diplomdarbs bija “Artūra Frinberga portrets” (vadītājs Teodors Zaļkalns).

Ēvī Upeniece strādājusi kombinātā “Māksla” (ar pārtraukumiem 1952—1980), vadījusi keramikas pulciņu Rīgas 45. vidusskolā (1964—1977). Mākslinieku savienības biedre no 1957. gada.[2]

Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru (2021. gada augustā) un Ādažu novada pašvaldības "Goda ādažnieks" titulu (2015. g.).[3][4]

Strādājusi galvenokārt stājtēlniecībā, portretu žanrā, un dekoratīvajā tēlniecībā. Daiļradei raksturīgs lirisms, intimitāte, kamernoskaņa. Slīpētas un pulētas virsmas kontrastē ar izteiksmīgām faktūrām.

Izstādēs piedalījusies kopš 1953. gada. Darbi eksponēti Latvijā, bijušās PSRS teritorijā, Rumānijā, Čehoslovākijā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā. Personālizstādes: Maskavā (1977), Rīgā (1976, 1981, kopā ar I. Zandbergu 1984, 1986, kopā ar M. Zītari 1994, 1995, 2015), Saldū, Ventspilī, Naukšēnos, Rūjienā (visas 1974. gadā), Koknesē, Vecbebros, Siguldā (visas 1983. gadā), Kuldīgā, Bērzaunē (abas 1984. gadā), Ādažos (1987), Dānijā (1993, 1994, 1997, 1998, 1999).

Portretos attēlojusi galvenokārt sievietes — Astrīda Kairiša (1975), Maija Tabaka (1976), Ausma Kantāne, Vija Artmane (abas 1977), Olga Lisovska (1979), Elza Radziņa (1981).

Par Ēvī Upenieci

labot šo sadaļu
  • Šmite E. "Bronzā un marmorā - par sievieti" // LM, 1981, 9.10