Čionsona grēda (lao: ພູ ຫລວງ - Phou Luang, vjetnamiešu: Dãy Trường Sơn), arī Čiongšona grēda[1] un Annamītu grēda (franču: Chaîne annamitique), ir kalnu grēda Dienvidaustrumāzijā, kura lielā garumā veido dabisko robežu starp Vjetnamu un Laosu, savā ziemeļu paplašinājumā kā kalnu sistēma aptverot arī lielu daļu šo valstu ziemeļdaļas, un dienvidos iekļaujot nelielu daļu Kambodžas.

Čionsona grēda
Čionsona grēda
Aptuvenās Čionsona robežas
Kontinents Eirāzija
Valstis Karogs: Vjetnama Vjetnama,
Karogs: Laosa Laosa,
Karogs: Kambodža Kambodža
Garums ap 1200 km
Platums līdz 130 km
Augstākais kalns Bia
Augstums 2817 (?) m
Koordinātas 15°30′N 107°08′E / 15.500°N 107.133°E / 15.500; 107.133Koordinātas: 15°30′N 107°08′E / 15.500°N 107.133°E / 15.500; 107.133
Čionsona grēda Vikikrātuvē
 
Skats uz grēdu no Pumata nacionālā parka Vjetnamā

Nosaukums latviski darināts no vjetnamiešu valodas, vairumā Eiropas valodu parasti tiek lietots Annamas nosaukums — Annamas (Annamiešu, Annamītu) grēda (kalni, kordiljeri). Par Annamu vēsturiski saukta Vjetnama vai tās daļas, kā arī reizēm dienvidu Ķīna kopā ar ziemeļu Indoķīnu.

Visaugstākais grēdas punkts ir Bias kalns (augstumu dažādi avoti min no 2598 līdz 2830 m) Laosas teritorijā. Pēc citas versijas, augstākais ir 2717 m augstais Sailailengas kalns (vjetnamiešu: Phu Xai Lai Leng) uz Laosas un Vjetnamas robežas.[2] Vjetnamas teritorijā augstākais ir 2598 m augstais Liņa kalns.

Grēdas ziemeļdaļu veido perma un karbona periodu smilšakmeņi un kaļķakmeņi ar tiem raksturīgajiem karsta iebrukumiem un neskaitāmām alām,[3] dienviddaļa sastāv galvenokārt no sena kristāliska masīva, dienvidos un rietumos plato ar vulkānisku bazaltu klājumu. Pret Dienvidķīnas jūru pavērstās austrumu nogāzes stāvas, klātas ar tropiskajiem un skujkoku mežiem, rietumu nogāzes pakāpeniski lēzenas, nolaižas Mekongas ielejā, klātas ar lapkoku skrajmežiem un savannas tipa zālājiem.[2] Kopējā platība ap 400 000 km².

Austrumu nogāžu daudzie nokrišņi rada tajās daudz sīku un strauju upīšu, kas šķērso šauro Vjetnamas piekrastes līdzenumu un tieši ieplūst jūrā. Austrumos nokrišņu daudzums ir līdz 3850 mm gadā, kamēr sausākajos rietumos tas krītas līdz 1500 mm gadā. Vidējā gada temperatūra ir ap 20 °C.[4] Tomēr musonu klimats nozīmē, ka vairums nokrišņu izkrīt vienā gadalaikā (maksimums šai reģionā ir no augusta līdz novembrim). Piemēram, Dalatas plato rietumu daļā 3—4 sausajos mēnešos nokrišņu daudzums ir mazāks par 50 mm, kamēr tā austrumos sausās sezonas praktiski nav, lai gan ir izteikts rudens maksimums.[5] Nokrišņu daudzums un temperatūra svārstās ne tikai austrumu-rietumu virzienā, bet, kā vienmēr kalnos, arī atkarībā no augstuma. Sausajā sezonā nokrišņus kalnos daļēji aizvieto biežās miglas.

Lielākie rietumu nogāžu plato ir Puans, Nakai un Bolavens.

Laosa lielākoties atrodas Mekongas baseinā, uz rietumiem no ūdensšķirtnes, lai gan lielākā daļa Huaphanas provinces un daļa Sjenkhoangas provinces atrodas uz austrumiem no tās. Vjetnamas lielākā daļa atrodas uz austrumiem no ūdensšķirtnes, kaut arī Vjetnamas dienvidu reģions Taingujena atrodas uz rietumiem no tās, Mekongas baseinā.

Čionsona ekoreģions

labot šo sadaļu
 
Vjetnamas nacionālais autoceļš 8A Laosas virzienā caur Čionsona grēdu.
 
Vilciens Haivanas pārejā Vidusvjetnamā, kur Čionsona grēda pienāk pie jūras

Čionsons veido nozīmīgu tropu mitro mežu globālo ekoreģionu, kas sastāv no diviem līdzīga izmēra fragmentiem — Dienvidu Čionsona kalnu mežiem jeb Čionsona grēdas "pūķa astes"[5] un Ziemeļu Čionsona mitrajiem platlapju mežiem. Kopējā ekoreģiona platība ir 94 000 km², kas ir ceturtā daļa no visas grēdas platības.

Tajā dzīvo reti sastopamas sugas, piemēram, nesen atklātais svītrainais trusis un Vjetnamas vērsis, gaurs, Ķīnas zvīņnesis un Indoķīnas tīģeris. Sastopami arī ziloņi un dažādi pērtiķi. Mitrie musonu vēji no jūras nodrošinājuši patvērumu mitrumu mīlošām sugām, kuras citur jau ir uz iznīcības robežas.

Ziemeļu ekoreģiona daļā uzskaitītas 525, dienvidu — 410 putnu sugas.[4]

Augu valsts ekoreģionā izceļas ar augstu endēmisma līmeni. Stipri erodētajā Dalatas plato uzskaitītas 15-16 skujkoku sugas, un visā dienvidu daļā ir auglīgas augsnes kādreizējā vulkānisma dēļ.[5]

Par galvenajiem draudiem ekoreģionam tiek uzskatītas hidroelektrostaciju celtniecība, pieaugošā mežu izciršana, zemkopība un ar to saistītā mežu izdedzināšana nolīšanai, malu medniecība, iedzīvotāju skaita pieaugums un karu, īpaši Vjetnamas kara, nesprāgušās munīcijas atliekas un mīnas.[4] Bolovanas plato Laosā tiek izmantots kafijas audzēšanas plantācijām. Čionsona Dienvidu ekoreģionā par pārveidotu vai degradētu tiek uzskatīti 75% teritorijas. Atlikušie meži tajā sašķelti fragmentos, 16 aizsargājamie rajoni aizņem 2500 km² un attiecīgi noklāj 5% Dienvidu ekoreģiona teritorijas. Daļa no šiem aizsargājamiem reģioniem pastāv tikai uz papīra.[5] Izveidoti daži nacionālie parki, tai skaitā Vjetnamā Fonņa-Kebana nacionālais parks, Pumata, Vukuanas, Konkakiņa, Jokdona un Katjenas nacionālais parks, kā arī Virokijas nacionālais parks Kambodžā. Tomēr tikai Fonņas-Kebana parkā ir izveidota atbilstoša infrastruktūra.[3] Malumednieki no Vjetnamas dodas uz mazāk apdzīvoto kalnu Laosas daļu, cerēdami guvumu pārdot Ķīnā, kur daudzu dzīvnieku daļas izmanto tautas medicīnā. Laosiešu patruļas kopš 2011. gada sešu gadu laikā iznīcinājušas ap 1800 malumednieku nelegālo nometņu.[6]

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu

Līdz 20. gadsimta vidum kalnos dzīvoja galvenokārt dažādas salīdzinoši nelielas etniskās grupas. Pēc Vjetnamas kara sekojošajos 20 gados Vjetnamas valdība ieveda kalnos vairāk nekā 6 miljonus etnisko vjetnamiešu, kuri līdz ar to kļuva par lielāko etnisko grupu kalnu grēdas Vjetnamas daļā. Vjetnamas kara gados kalnu grēda bija ievērojams militārs mērķis, jo pa to gāja "Hošimina taka" — apgādes ceļš no Vjetnamas ziemeļiem uz dienvidiem. Kara laikā ASV lidmašīnas nometa uz to 2 miljonus tonnu sprāgstvielu, kā arī napalmu un defoliantus. Karadarbība ievērojami mainīja kalnos pastāvīgi uzturošos cilvēku struktūru.[3]

Ārējās saites

labot šo sadaļu