Čau

Čau (itāļu: ciao) ir neformāls itāļu sveiciens, kas izplatīts arī citur pasaulē, tostarp latviešu valodā. To izmanto gan sasveicinoties, gan atvadoties.

Izcelsme un izplatība

Vārds ir cēlies no venetu valodas "s-ciào vostro" jeb "s-ciào su", kas nozīmē "Esmu Jūsu vergs". Tomēr tas nav jāuztver burtiski, bet kā lojalitātes apliecinājums draugam, norādot, ka sveiciena lietotājs vajadzības gadījumā vienmēr būs gatavs palīdzēt. Šis sveiciens ir analogs latīņu "servus", ko joprojām izmanto bijušās Austroungārijas impērijas teritorijā. Venetu "s-ciào" un itāļu "schiavo" ir cēlušies no latīņu "sclavus", kas sākotnēji nozīmēja slāvs, bet lielā slāvu izcelsmes vergu skaita dēļ ar laiku kļuva par vispārēju apzīmējumu vergam, aizstājot "servus". Tiek uzskatīts, ka itāļu valodā šis sveiciens iegājies Venēcijas Republikas uzplaukuma laikos, savukārt no tās, tāpat kā citi itāļu kultūras elementi, izplatījies citās Eiropas valodās, bet pārējā pasaulē tas bieži pārņemts no itāļu imigrantiem. Vjetnamā chào netiek uzskatīts par aizguvumu, tomēr kādreiz tā bija iesaistīta tirdzniecībā ar Venēciju.

Nozīme dažādās valodās

Mūsdienu itāļu valodā, tāpat kā latviski, čau lieto gan sasveicinoties, gan atvadoties no tuviniekiem un draugiem. Itālijā, tāpat kā dažās Dienvidamerikas valstīs, vārdu atvadoties mēdz dubultot, bet, ja to atkārto vēl vairāk reižu, atvadoties tiek arī norādīts, ka cilvēkam jāsteidzas. Savukārt, ja "a" izrunā stiepti, tiek izteikts prieks par tikšanos. Līdzīgi šis sveiciens tiek lietots gan satiekoties, gan atvadoties arī Čehijā, Igaunijā, Somijā, Ungārijā, Japānā, Serbijā, Melnkalnē, Šveicē, Rumānijā un Vjetnamā. Bet tikai kā atvadu sveicienu to lieto arābi, bulgāri, nīderlandieši, vācieši, grieķi, ebreji, maķedonieši, maltieši, poļi, portugāļi, slovēņi, kā arī spāņu un angļu valodās runājošie. Arī lietuvieši un slovāki šo sveicienu biežāk izmanto atvadoties, tomēr reizēm tas tiek lietots arī sasveicinoties.

Latviešu valodā čau ir ieviesies pagājušā gadsimta 70. gados. Šajā laikā tas parādījās grāmatās un stāstos, lai atspoguļotu sarunvalodu, tomēr tas tika minēts diezgan reti, jo, visticamāk, vēl nebija īpaši populārs.