Ziedonis Ligers
Ziedonis Ligers (1917–2001) bija latviešu etnogrāfs, jurists un mākslas vēsturnieks. Mūža lielāko daļu pavadījis Francijā, kur aktīvi pievērsies afrikānistikai, kļūdams par vienīgo plašāk zināmo šīs jomas pētnieku no Latvijas.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1917. gada 27. februārī Petrogradā, pēc Pirmā pasaules kara beigām ģimene atgriezās Latvijā un apmetās Kalnciema pagastā. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema pamatskolu un uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, taču paralēli apmeklēja lekciju kursus arī Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā. Studiju laikā apmeklēja Franciju, Beļģiju, Vāciju u. c. valstis, kur studēja arhīvu un muzeju materiālus. 1939. gadā sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu. Šajā laikā aktīvi vācis materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. 1939. gadā apprecējās ar Gaidu Ginteri un strādāja Berlīnē, kur izturēja diploma pārbaudi krimināltiesībās.
Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā lūdza atļauju nobeigt studijas LU tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. 1943. gadā LU sekmīgi aizstāvēja diplomdarbu un ieguva tiesību maģistra grādu. Šajā laikā sarakstīja savus ievērojamākos darbus latviešu etnogrāfijā, kas izdoti latviešu, vācu un vēlāk arī franču valodā. 1944. gadā Ligers kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur studēja Heidelbergas Universitātē. Jau 1945. gadā apmetās uz dzīvi Bajē (Bayeux) pilsētā Francijā. Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi (gadu vēlāk tā izdota kā grāmata[1]), kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi.[2] Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā.[3]
Pēc Francijas valdības piedāvājuma 1955.[4] gadā Ligers kopā ar sievu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra (CNRS) peldošo laboratoriju — kuģi "Le Mannogo" pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus kuģojot par Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Kad Mali ieguva neatkarību, "Le Mannogo" tika uz vairākiem gadiem noenkurots pie Ajoru pilsētas netālu no Mali un Nigēras robežas, uz salas Nigēras upē.[5] Jau ekspedīcijas laikā Ligers gan viens, gan kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem publicēja vairākus zinātniskus rakstus afrikānistikai veltītos žurnālos. Atgriezies Francijā, Ligers par personīgajiem līdzekļiem iegūtos materiālus izdeva vairākās grāmatās un pašrocīgi ilustrētos albumos.
1990. gados Ligers savas bērnības skolas (tagadējā Kalnciema vidusskola) bibliotekārei dāvināja grāmatas dažādās valodās par dažādām tēmām.[6] Pēc sievas nāves 1992. gadā apprecējās otrreiz ar laosieti Katrinu. Ziedonis Ligers miris savās majās Francijā 2001. gada 21. maijā.
Visu mūžu Ligera vaļasprieks bija māksla. Jaunībā gleznoja pats un bija pazīstams ar daudziem ievērojamiem latviešu māksliniekiem. Francijā, savā mājā, izveidoja apjomīgu latviešu mākslinieku gleznu kolekciju. Ligers bija arī plašas un vērtīgas bibliotēkas īpašnieks.
Zinātniskā darbība
labot šo sadaļuZiedoņa Ligera zinātniskā darbība tiek iedalīta trijos virzienos. Pirmais no tiem saistās ar pilsētu vēstures izpēti. 1946.–1948.gadā Parīzē divos sējumos izdots pētījums Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsture no pirmsākumiem līdz 18.gs. (franču valodā). 1948. gadā tas pats pētījums Bernē izdots arī vācu valodā.
Daudz nozīmīgāks ir Ligera veikums latviešu etnogrāfijā. Vēl Latvijā, 1942.–1944. gadā, latviešu un vācu valodā divos sējumos (otrais sējums, domājams, gan tikai latviešu valodā) tika izdota grāmata Latviešu tautas kultūra. Etnogrāfiski pētījumi, kurā apkopoti gan paša, gan citu pētnieku savāktie materiāli par latviešu tradicionālo zvejniecību, dravniecību, tautas celtniecību u. c. jautājumiem. 1952. gadā Francijā izdod grāmatas Latviešu etnogrāfija pirmo daļu. 1954. gadā Šveicē tā tiek izdota arī franču valodā un joprojām ir plašākais darbs par latviešu etnogrāfiju šajā valodā.[7] 1950.–1970. gados kopā ar A. Dzērvīti, A. Ozoliņu un R. Legzdiņu Ligers strādājis pie fundamentālā trimdas trīssējumu izdevuma Latvju raksti — Ornament Letton sastādīšanas.
1950. un 1960. gados aktīvi pievērsies Āfrikas etnogrāfijai.[8] No 1964. līdz 1981. gadam Parīzē septiņos sējumos izdod Ligera pētījumu Les Sorko (Bozo). Maîtres du Niger. Étude etnographique, kurā aplūkotas šīs Nigēras tautas tradicionālās medības, zveja, mājokļi un ģimenes dzīve. 1971. gadā izdod grāmatu La sculpture Nigérienne par Nigēras tautu tradicionālo mākslu un skulptūru. 1966.–1972. gadā izdots divsējumu albums Atlas d'ethnographie Nigérienne, kurā apkopota liela daļa no iepriekšējo gadu Āfrikas pētījumiem.
Kopumā Ziedonis Ligers bija viens no ražīgākajiem latviešu zinātniekiem trimdā, kas iepazīstināja franču lasītājus ar latviešu etnogrāfiju, un arī kļuva par visievērojamāko latviešu cilmes afrikānistu.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vai zini, kurš ir vienīgais starptautiski zināmais Āfrikas kultūras pētnieks – latvietis? Dāvis Beitlers lsm.lv 2023. gada 28. februārī
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Ziedonis Ligers. Histoire Des Villes de Lettonie et d’Estonie : Des Origines Jusqu’a La Fin Du XVIIIe Siècle. 2e édition. Paris : Presses Universitaires de France, 1947.
- ↑ Brīvā Latvija, Londona, 2001. gada 2/8. jūlijs, 8. lpp.
- ↑ Ziedonis Ligers. L'Économie d'acquisition : la cueillette, la chasse et la pêche en Lettonie. Paris : Presses universitaires de France, 1953.
- ↑ «Sveicieni no Āfrikas». Brīvība (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas izdevums). 01.01.1961.
- ↑ Bernus, Edmond (2001). "Germaine Dieterlen et Les Bijoux Touaregs". Journal Des Africanistes 71: 63.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 11. aprīlī.
- ↑ H.Strods, Grāmata, 1990, Nr.5, 87.lpp.
- ↑ Identifiants et Référentiels pour l'ESR